13 interesanti fakti par sāli

1. Daudzi vārdu sāls joprojām lieto sieviešu dzimtē – vārāmā sāls. Taču jau gandrīz piecdesmit gadu spēkā ir noteikums: sāls visos gadījumos ir vīriešu dzimtes vārds (vienskaitļa ģenitīvā jālieto forma sāls).
2. Dienā vēlams uzņemt ne vairāk par 5 gramiem sāls jeb vienu līdzenu tējkaroti – tā iesaka Pasaules Veselības organizācija. Latvijā viens iedzīvotājs dienā vidēji patērējot ap 10 gramiem sāls.
3. Latvijā sāli neiegūst, jo sāls raktuves mūsu zemes dzīlēs pagaidām nav atklātas. Vairākās valstīs sāls bagātības nākušas gaismā, sākot meklēt naftu. Tātad mums vēl viss priekšā… Visvairāk sāls Latvijā pašlaik ieved no Ukrainas, Baltkrievijas un Dānijas.
4. Ir trīs sāls veidi, ko lieto pārtikā: rupjais jeb akmens sāls, smalkais un jūras sāls. Rupjo un smalko sāli iegūst sāls pazemes raktuvēs. Strādnieki iet dziļi šahtās, spridzina sāls iežus, pēc tam tos rūpīgi attīra, smalcina. Pie rupjā jeb akmens sāls veida pieder arī Himalaju sāls, ko iegūst Himalaju kalnos, dziļi pazemē, taču bez spridzināšanas, skaldīšanā izmantojot tikai roku darbu. Veikalos nopērkams arī melnais akmens sāls – arī tas pieder pie rupjā sāls veida. Jūras sāli iegūst no jūras vai okeāna ūdens. Visi sāls veidi atšķiras pēc apstrādes, pēc tā, vai satur nešķīstošus piemaisījumus, nedaudz arī pēc nātrija hlorīda un minerālvielu daudzuma.
5. Pārtikas sāls ir produkts, kura sastāvā ir ne mazāk par 97% kristāliska nātrija hlorīda, paredz noteikumi. Tātad – neatkarīgi no tā, pie kura sāls veida veikalā izvēlētā paciņa pieder, 97% apmērā visu šo paciņu sastāvs ir vienāds, un tas ir visparastākais nātrija hlorīds jeb sāls. Ja vien… šis sāls tiešām ir paredzēts lietošanai pārtikā.
6. Rupjo sāli, vēsturiski dēvētu arī par galda sāli, pēc iegūšanas no zemes dzīļu un spridzināšanas piemaisījumiem attīra tikai mehāniski (noskalojot, izsijājot) un pēc tam samaļ. Atkarībā no rupjuma izšķir 1., 2., un 3. malumu – trešais ir visrupjākais. taču mūsu veikalos visplašāk pieejamo Latvijas sāls tirdzniecības kompānijas piedāvāto rupjo galda sāli Pavāriņš samaļ vēl vienu reizi papildus, iegūstot 0. malumu, kas ir vēl smalkāks par pirmo malumu. Rupjajā sālī nātrija hlorīda daudzums ir vismazākais – 97–98%. Tas mainās atkarībā no ieguves vietas, katram sāls vagonam ir arī atšķirīgs ķīmiskais sastāvs. Kopš padomju laikiem ir saglabājies uzskats, ka rupjais jeb galda sāls ir labāks par smalko sāli. Taču tā nav. Piemēram, Eiropā lieto tikai smalko sāli, bet rupjo izmanto ceļu kaisīšanai un brīnās, kāpēc mēs izvēlamies šo netīro sāli? Jā, rupjais sāls satur vairāk minerālvielu – magniju, kalciju, dzelzi u. c. – nekā smalkais, taču tajā ir arī vairāk nešķīstošu savienojumu, kas atrodas iežos un nebūt nav organismam nepieciešami. Tāpēc arī, izšķīdinot ūdenī rupjo sāli, ūdens ir duļķains, bet ar smalko sāli tas ir dzidrs.
7. Smalko sāli arī iegūst sāls raktuvēs. Taču atšķirībā no rupjā sāls to pēc iegūšanas vairāk ķīmiski apstrādā. Liek vakuumtvaicētājos – vāra, karsē, skalo. Tādējādi panākot, ka nātrija hlorīda daudzums smalkajā sālī paaugstinās līdz pat 99,8%. Jā, tajā ir mazāk minerālvielu, taču vienlaikus arī daudz mazāk piemaisījumu. Zemes iežos atrodas arī smagie metāli, radioaktīvas vielas – protams, ir noteiktas stingras normas, cik daudz tās drīkst pāriet sālī. taču: jo sāls dabiskāks, mazāk apstrādāts, jo lielākas iespējas, ka kopā ar zemē esošām vērtīgajām minerālvielām tajā vairāk būs arī citu piemaisījumu. tas attiecas ne tikai uz rupjo sāli, bet arī visiem populārajiem dabiskā sāls veidiem, piemēram, Himalaju sāli.
8. Vislabāk pārtikā tomēr izmēģināt un lietot jūras sāli. Tas atšķirībā no smalkā sāls netiek ķīmiski apstrādāts, bet atšķirībā no rupjā sāls nesatur nešķīstošus piemaisījumus. Jūras sāli iegūst no okeāna vai jūras ūdens, tas tiek skalots ar lielu daudzumu jūras ūdens un dabiski iztvaicēts, līdz ar to jūras sālī nav nešķīstošu piemaisījumu un nav ķīmiskas apstrādes. Nātrija hlorīda daudzums jūras sālī ir tāds pats kā rupjajā sālī – 97–98%, taču atlikušos 2–3% jūras sālī veido nevis nešķīstoši zemes piemaisījumi, bet gan vērtīgi mikroelementi un makroelementi. Var rasties jautājums: jūras un okeāni taču ir piesārņoti, kā iespējams iegūt tik tīru sāli? Sāls ir ķīmiska viela, kuras pamatsastāvdaļas ir neorganiskas vielas – nātrijs un hlors. Dioksīni, kas ir lielākais jūras un okeānu piesārņotājs, ir organiska viela, kas tiek noskalota no sāls attīrīšanas laikā, turklāt dioksīni koncentrējas jūras dzīvnieku miesā, visvairāk taukaudos. Jūras sāls var būt rupjāks vai smalkāks, tas atkarīgs no maluma. Jā, jūras sāls graudiņi kūst ilgāk. Diemžēl brīnumlīdzekļu nav – vienkārši jādod tiem laiks.
9. Himalaju sāli iegūst Himalaju kalnos Pakistānā, no kurienes to ieved Eiropas Savienībā. Var lasīt, ka Himalaju sāls ir īpaši veselīgs, jo tā sastāvā ir pat astoņdesmit vērtīgu mikroelementu. Jā, tā tiešām ir, bet šāds minerālvielu daudzums attiecas uz tādu Himalaju sāli, kurā nātrija hlorīds ir 82–84%. Eiropas savienībā šādu sāli nemaz nedrīkst tirgot pārtikas veikalos, jo noteikumi paredz, ka pārtikas sālī nātrija hlorīdam jābūt ne mazāk par 97%. Turklāt 82–84% var liecināt, ka šādā sālī arī dažādu citu zemes dzīlēs esošu savienojumu ir krietni vairāk. Himalaju sālim (neatkarīgi no tā krāsas), ko oficiāli var nopirkt pie mums veikalos, ir pavisam cits nātrija hlorīda procents – 98–99%. Tātad tāds pats kā klasiskajiem sāls veidiem. Tāpēc ne velti daudzi uzskata, ka viedoklis par Himalaju sāls veselīgumu ir tikai mīts. Jā, Himalaju sālī nav nešķīstošu piemaisījumu, šajā ziņā tas ir tīrs, jo Himalaju sāls ieguve ir tīrs roku darbs, tas netiek spridzināts atšķirībā no sāls, ko iegūst Ukrainā, Baltkrievijā. Rozā krāsu Himalaju sālim rada nevis kālijs, kā dažkārt min, bet gan dzelzs. Un dārgs šis sāls kļūst galvenokārt lielo transporta izmaksu dēļ – pats par sevi sāls ir lēts produkts.
10. Arī izvēloties citus dabiskā sāls veidus, noteikti jāizlasa, kādas sastāvdaļas tas satur un cik daudz procentuāli katru no tām, lai būtu skaidrs, ko īsti lieto uzturā. Tāpat vērts apdomāt – vai sāli ēdam minerālvielu dēļ? Dabiskā sāls veidi bieži maksā daudz dārgāk nekā parastais sāls. Jā, protams, kulinārijā šāds sāls var noderēt, jo daudziem dabiskā sāls paveidiem piemīt atšķirīgas garšas nianses, kas ēdienam var piešķirt īpašu akcentu.
11. Visnepareizākais ir ēdienam bērt sāli no paciņas, īpaši smalko, – tā var viegli pārdozēt. Tas pats attiecas arī uz sāls dzirnaviņām. Vislabākā metode ir piemest sāli ar pirkstiem, tāpēc vērts mājās iegādāties sālstrauku, no kura būtu ērti paņemt šķipsniņu. Lai samazinātu sāls patēriņu ikdienā, maltītes laikā uz galda nevajag turēt sālstrauku.
12. Veselības nolūkos mājās var lietot jodēto sāli – tas ir smalkais sāls, kam pievienots jods. Pasaules Veselības organizācija pat iesaka uzturā lietot tikai jodētu sāli, jo tas ir vitāli nepieciešams elements maziem bērniem smadzeņu attīstībai, uzlabo cilvēka garīgās spējas, jods nepieciešams arī normālai vairogdziedzera darbībai. Vienīgi, ja jau ir problēmas ar vairogdziedzeri, tad gan, pirms lieto jodēto sāli, ieteicams konsultēties ar ārstu. Jodētais sāls ēdienam jāpievieno beigās, zupai – piecas minūtes, pirms tā gatava. Jods ir elements, kas karstumā ātri iztvaiko. Šā iemesla dēļ jodētais sāls ir vienīgais, kam norāda derīguma termiņu. Līdz tā beigām paka var stāvēt vaļā – jods nekur nezudīs. Tas saglabājas visu derīguma termiņu neatkarīgi no tā, vai sāli lieto vai paka vēl nav atvērta. Marinēšanai un skābēšanai jodētais sāls nav paredzēts!
13. Ar kuru sāli šovasar konservēt? Ja marinējumi, sālījumi un skābējumi izdodas, vislabāk izvēlēties to pašu sāli, ko pagājušogad – neko nemainīt. Saimnieces, kas tikai vēl meklē savas receptes, un tās, kam gurķi šoziem šāva gaisā , kāposti sanāca mīksti, var izmēģināt konservēt ar jūras sāli. Tas ir rupjš, tilpuma ziņā atbilst konservēšanai ierastajam rupjajam sālim, taču nesatur nešķīstošus piemaisījumus. Tikai, gatavojot marinādi, noteikti jāpagaida, lai jūras sāls graudiņi labi izšķīst. Reizēm, kad konservi bojājas, saimnieces vaino sāli – taču kopš padomju laikiem rupjā sāls ražošanā nekas nav mainījies, pat raktuves tādas pašas, un, ja arī rupjajam sālim pievieno pretsalipes vielu, tad krietni mazāk nekā agrākos gados. Sāls nevarētu būt pie vainas.

Noderīgi gatavojot

• Sāli sautējumiem, zupām u. c. vislabāk bērt beigās, lai labāk saglabātu uzturvērtību un ēdiena garšu, struktūru.
• Izņēmums ir gaļa – tai sāli pieber jau pašā marinēšanas, gatavošanas sākumā. Sāls gaļu padarīs sulīgāku, maigāku, palīdzēs izdalīt vairāk aromātvielu.
• Sāls uzsūc visus aromātus, smaržas, tāpēc mājās to vislabāk glabāt slēgtā sālstraukā.