Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tu atver pudeli laba, dārga vīna, kā pienākas, dekantē un salej glāzēs. Viesi priecīgi sakandina un… šoks, jo visi kā viens tā saviebjas… Vīns bija pilnīgi nedzerams, skābs un rūgts kā etiķis.
Kas pie vainas? Visticamāk, pudele ir bijusi korķēta jeb citiem vārdiem – ar korķa infekciju (TCA) aplipināta. Lai arī vīna baudītājiem TCA infekcija nav kaitīga, tā iemājo 5–10% pasaules vīnu un neglābjami izmaina vīna aromātus un tekstūras, sabojājot jebkādu baudu.
Agregrātstāvokļi
1. Korķēts.
Vīns nav kaitīgs, bet baudīšanai neatgriezeniski nederīgs. Buķeti un tekstūru pārņēmušas puvuma, mitra pagraba, izmirkuša kartona ne īpaši pievilcīgās nianses. Ķīmiskais savienojums (TCA jeb 2,4,6 – trihloroanizols), kas tur rūpi par visiem korķētajiem vīniem, rodas, korķa porās mītošajām dabiskajām sēnītēm neadekvāti reaģējot uz visiem tiem procesiem, kuru laikā korķa koka miza pārtop ierastajā 4–5 cm garajā pudeles aizbāznī.
Lēš, ka TCA iemājo pat 10% visu to vīnu, kuri pudeles aizdarīšanai izmanto dabīgo korķi.
Ne velti ražotāji (t. sk. augstākās raudzes) nekautrējas izmantot skrūvkorķus, sintētiskos korķus, vinolokus (stikla aizbāžņi), arī DIAM un citus malta korķa produktus.
P. S. Respektabli vīna tirgotāji korķētas pudeles maina.
P. P. S. Vīns pilnīgi noteikti neskaitās korķēts, ja tajā iekļuvuši neuzmanīgi atvērta vīna korķa gabaliņi – tos ķeksējiet ārā un dzeriet uz veselību.
2. Kūtspakaļa.
Ekstrēmākie t. s. kūtspakaļas eksemplāri ož pēc sviedriem, Latvijas siera un fermas (sliktā nozīmē), bet labākie – pēc Ronas ielejas flagmaņa Château de Beaucastel (it īpaši, ja jums trāpījies eksemplārs no 90. gadiem), kūpinājumiem, apbružātas ādas un romantizētas lauku vasaras nostalģijas. Ieturētās devās kūtspakaļas estētiku, pie kuras vainojams t. s. brets jeb brettanomyces raugs, kas mēdz iemājot vīna darītavās, izbaudu pēc pilnas programmas, bet, kad par daudz, tad gan par skādi.
3. Piededzis.
Izteikti karstos ražas gados, kad vīnogas ķēris spēcīgs saules dūriens, vīni nekautrējas demonstrēt pārcukurotas zaptes un intensīva deguma nianses kombinācijā ar augstu alkoholu. Kad viesojoties La Pèira vīna darītavā Langdokā, šķobos par 2006. gada ražas vīnā sagaršotajiem apsvilinātiem ķiršiem, kas burtiski dod pa galvu, vīndare priekšā teic, 2006. gada ražas laikā vīnogas atgādinājušas rozīnes…
4. Netīrs.
Vecas olas glāzē ar degunu esat uztaustījuši? Nākamreiz pamēģiniet pārliet karafē cerībā, ka vīns izvējosies. Ja ne, dzeriet ar aiztaisītu degunu vai iztukšojiet pudeli izlietnē – jums vienkārši trāpījusies pudelīte ar neceļos aizgājušu SO₂. Nekā kaitīga, bet baudas arī nekādas. Tas pats, ja jums trāpījusies vēl viena reta anomālija – etiķa aromātu kripatas, piemēram, portvīnā t. s. volatile acidity ietekmē. Daži par šo skandalēs, citi jūsmos par interesantu paraugu un klubkrēslā iekārtosies ērtāk.
5. Oksidējies.
Ja augļainais svaigums izčākstējis, bet buķetē un garšā tik vien kā skābums un alkohols palikuši, jums gadījies eksemplārs, kas vai nu krietni gados, vai skābekli par daudz saelpojies. Par tādiem saka, ka saguris. Rāms. Izžuvis. Kauli un āda. Savas labākās dienas jau redzējis. Miris. Vai oksidējies. Mērenās devās skābeklis vīna cēlai novecošanai nāk tikai par labu (skābeklis vīna pudelē dozēti iekļūst caur korķi), bet, kad tā ir par daudz (vai nu tāpēc, ka korķī sūce, vīns pārturēts, vai nav tik cēls, lai skābekļa ietekmē skaisti novecotu), nākas piedzīvot oksidējušos eksemplārus.
Atsevišķa stāsta vērti ir, piemēram, priekšlaikus oksidējušies vīni – pārsvarā baltvīni, piemēram, no Burgundijas, kas, lai arī tikai piecu līdz desmit gadus jauni, sirgst ar pāragri izčākstējušu, pēc šerija smaržojošu un maderizētu (no Madeiras vīna brūnganās nokrāsas) vīnu pazīmēm.
6. Nosaldēts.
Cēlu Meursault visvienkāršāk izpurgāt, servējot to ledusskapja (ap 5 °C) temperatūrā. Otrs populārākais iznīcināšanas veids ir ilgstoša nosaldēšana ledusspainī – pat ņiprs bolindžers pēc tādas inkvizīcijas knapi vilks kājas.
Tātad vēlreiz. Leknos baltvīnus (Merso, Ronu, balto Rjohu, Vahavas smaragdus) servējiet ap 12 °C, kalsnos baltvīnus (Santorini, Etnu, Albarino) ap 8–10 °C, dzirkstošos – ap 8 °C, bet Šampaņu 10–12 °C grādos.
7. Silts.
Omulīgā (ap 21 °C) istabas temperatūrā būdīgie sarkanvīni (Châteauneuf-du-Pape, Bordo, Kalifornijas kabernē, Amarone, Primitivo, šķitīs kaitinoši skaļi, uzbāzīgi, bet miesās ieturētāko sarkanvīnu, piemēram, Barbaresco, Volnay, buķetē dominēs šerps alkohols. Pirmos nekautrējieties servēt 16–18 °C, bet otros – 14–16 °C temperatūrā.
8. Ciet.
Neskatoties uz cienījamo fizisko vecumu, vīns, kas joprojām ir «ciet», gaidīto briedumu nav sasniedzis. Vajadzīgās komponentes garšā it kā ir, bet šķiet, ka baudīšanai pieejams būs kaut kad vēlāk. Kad tieši? Par to viedokļi vienmēr dalīsies.
9. Zaļš.
Negants, bravūrīgs un jēls vīns. Citiem vārdiem – tik jauns, ka tanīni, alkohols, skābums nav paspējuši integrēties. Lieciet tādiem mieru, uz pāris gadiņiem aizmirstot pagrabā.
10. Pazudis tulkojumā.
Tad, kad glāzes nu galīgi kreisas un līdz lūpai aizlietas. Tad, kad par trīsdesmitgadīga rīslinga tartrātu skābes nogulsnēm cepas (nevainīgas un pilnīgi nav kaitīgas). Kad Rišbūra klātbūtnē vāvuļo. Kad Margo nevērīgi dekantē. Un duļķo. Kad rūpīgi glabāto Bin 60A par interesantu atzīst. Kad korķētu vīnu dzer un slavē. Kad četri, komats, deviņdesmit deviņi vērtā vīnā blusas meklē. Kad visus vīnus pēc vienas mērauklas vērtē. Tad vīns vai dzērājs (vai abi) ir pazuduši tulkojumā.
