Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
28
-
1
-
1
-
2
-
0
-
0
-
2
-
Tu iemācījies nolasīt viņu emocijas, prognozēt garastāvokļus, un ar laiku tev tīri labi izdevās amortizēt konfliktus. Ne vienmēr, bet dažkārt tomēr izdevās visu saregulēt… Viedokli par glābējiem pauž VENTS SĪLIS, filozofs, RSU asociētais profesors, telpaviriem.lv.
SVEIKS, GLĀBĒJ!
Tagad tu esi pieaudzis, tev dzīvē ir pašam savi sadzīves kari un kritieni. Tajos tu esi iemācījies daudzas lietas un ar šodienas prātu daudz labāk saproti, ko būtu varējis darīt bērnībā. Tu esi daudz lasījis par personības psiholoģiju, lasi arī garīgu literatūru, praktizē meditāciju un vispār centies būt labs cilvēks. Un labi cilvēki taču palīdz saviem tuvajiem un draugiem, vai ne?
Apstājies, nomierinies, ieelpo. Pirmkārt, vēlme palīdzēt citiem ir labs veids, kā nedomāt par savām problēmām. Pašapziņa jūtami pieaug, ja vari uzlikt kādam roku uz pleca un būt tas stiprais un varošais. Uzklausīt bēdu stāstus ir medusmaize, jo acumirklī radusies intimitātes atmosfēra ir ļoti enerģētiski piesātināts process. Ņam, ņam. Pēc altruisma gan tas īsti vairs neož…
Otrkārt, ko tu vispār saproti? Nē, nopietni, no kurienes tev tā augstprātīgā apziņa, ka tu zini labāk? Paskaties uz savu dzīvi un padomā vēlreiz – tiešām tā ir apskaidrota un vieda cilvēka dzīve? Ja tā, tad cepuri nost! Bet ja nu ir tā, ka pašam attiecībās ne viss ir kārtībā, ja darbā problēmas, ja ar bērniem īsti nav kontakta, vecākiem nav zvanīts jau trīs nedēļas… Neizskatās, ka te darbotos garīgās dzīves meistars.
Un, treškārt, vai tev ir kādreiz ienācis prātā, ka cilvēkiem ir tiesības un pat nepieciešamība ciest?
Nevis tādēļ, ka ciešanas ir kaut kas labs, bet tādēļ, ka ciešanas ir neizbēgama dzīves sastāvdaļa. Turklāt visi rūdītie sevis plosītāji un paškritiķi zina, cik saldi ir visur atrast iemeslus sevis šaustīšanai, drāmai un trauksmei. Tik saldi, ka kādā brīdī saproti – izsmalcināti ciest ir tīri laba emocionāla piepildījuma forma! Un ja vēl izdodas ar savu skumjo ģīmīti un bēdīgajām uzacīm piesaistīt apkārtējo uzmanību… Augstākā pilotāža ir caur žēlumu tikt pie seksa. Jo tajā, kā cilvēks skumst un cieš, ir tik daudz šķietamas atklātības un ievainojamības, ka intimitāte uzburas pati no sevis. Apskāviens nemanot pāriet skūpstā – un aidā! Ja vēl tam otram ir glābēja komplekss, tad asarainais sekss iznāk pavisam jaudīgs. Tiesa, jāmaksā par to būs ļoti dārgi, jo divi tik ļoti aizmelojušies un tik emocionāli izsalkuši cilvēki ir spējīgi uz fantastisku sadomazohismu.
Un tas atgriež atpakaļ pie ciešanu jēgas. Blakus beznosacījumu mīlestībai ciešanas ir svarīgs (lai neteiktu – galvenais) personības izaugsmes instruments. Brīdī, kad cilvēks pieņem savas ciešanas kā SAVU ATBILDĪBU, viņš iegūst milzīgu potenciālu. Beidzot viņš pārstāj bēgt no nepieciešamības atzīt atbildību par to, ka nav sargājis sevi, nav bijis pietiekami apzināts un patiess attiecībās ar citiem, nav centies un piedalījies. Tāpēc tas, ka tagad ir slikti un sāp, ir LIKUMSAKARĪGI. Šajā brīdī nevajag iejaukties un pārliecināt viņu, ka to visu ir izdarījusi ļaunā pasaule un sliktie citi, kuri viņam, nabadziņam, visu laiku grib pāri darīt. Cilvēki nodod paši sevi nesalīdzināmi biežāk, nekā to spētu pasaule un citi. Neviens tā nedara pāri mums kā mēs paši. Un kā gan cilvēks to sapratīs, ja kāds labdaris viņam visu laiku stāsta, ka viņš ne pie kā nav vainīgs, ne par ko nav atbildīgs?
Ciešanas ir zāles pret infantilu narcismu.
Brīdī, kad saproti, ka neviens tevi speciāli nespīdzina un vispār pasaulei par tevi nospļauties, kļūst daudz vieglāk elpot. Dažkārt nevajag glābt slīcējus, citādi viņi neiemācīsies peldēt.
Jungs raksta: «Psiholoģijā ir ļoti būtiski, lai ārsts par katru cenu necenstos izārstēt. Ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgam, lai neuzspiestu pacientam savu gribu un pārliecību. Jums jādod viņam zināma daļa brīvības. Jūs nevarat izraut cilvēku no viņa likteņa, tieši tāpat kā medicīna nevar glābt cilvēku, ja daba piespriedusi viņam nāvi. Dažkārt tas ir jautājums par to, vai jums vispār ir tiesības glābt cilvēku no liktenīgām sekām, kuras nepieciešamas viņa turpmākajai izaugsmei.»*
