Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
15
-
0
-
0
-
2
-
0
-
2
-
0
-
Piedošanas galvenais motīvs ir paša cilvēka atveseļošanās pēc kāda viņam nodarīta objektīva ievainojuma. Piedošana ir atraisīšanās no neauglīgas riņķošanas ap pagātnes notikumiem – tas ir viens no priekšnoteikumiem, lai kaut kas jauns dzīvē vispār varētu notikt.
Rast īstu piedošanu traucē iluzora cerība, ka otra cilvēka rīcība vai pati realitāte mainīsies tādējādi, ka notikušais tiks padarīts par nebijušu. Šī ilūzija skaidri jāpaceļ apziņā un jāsaprot, ka tā, visticamāk, nenotiks. Es varu cerēt uz neiespējamo un spītīgi par to cīnīties vai arī pavilkt apakšā svītru pagājušajam un neļaut tam ietekmēt turpmāko dzīvi.
Piedot nenozīmē izlikties, ka nekas nav noticis, un piedot nenozīmē ļaut sev darīt pāri vēlreiz, sevišķi tieši tādā pašā veidā. Piedošana iet roku rokā ar saprašanu, no kā man turpmāk jāvairās vai pie kā īpaši jāpiedomā, jo cilvēka viens no uzdevumiem ir iespēju robežās arī pašam sevi pasargāt.
Ezoteriski noskaņoti cilvēki saka: pilnīgi viss, kas ar mums notiek, ir mūsu pašu izprovocēts. Uzskatu, ka tā gluži nav – dzīvē notiek arī lietas, kuras mēs vismaz ar savu apzināto rīcību neesam provocējuši, piemēram, kad kļūstam par nozieguma upuri. Taču jebkurš negatīvs notikums liek domāt – ko es no tā varu mācīties?
Ar vainas meklēšanu sevī iesaku neaizrauties. Reizēm cilvēkiem šķiet: piedot otram man palīdzēs ideja, ka es pats biju vainīgs, tā tam vajadzēja ar mani notikt! Taču tad tā nav piedošana.
Piedošana notiek nevis tāpēc, ka es uzņemos viltus vainu par to, kas ar mani ir noticis, bet gan tāpēc, ka man šodien ir izvēle, ko es ar reiz piedzīvoto vēlos darīt šodien un nākotnē.
Patiesa piedošana ir grūta lieta, neeksistē viegls risinājums, ar kura palīdzību īstus ievainojumus ātri dziedināt. Taču piedošana ir cieši saistīta ar saprašanu. Nevis attaisnošanu un arī ne vainas meklēšanu sevī vai citā cilvēkā, bet tieši saprašanu. Ir svarīgi ieraudzīt, ka cilvēki mēdz rīkoties, nenovērtējot līdz galam sekas, ka cilvēki tiecas būt laimīgi – arī uz citu cilvēku rēķina. Jo labāk spējam to ieraudzīt, jo vieglāk mums saprast, ka fiziski un psiholoģiski smagi notikumi ir daļa no šīs realitātes, dzīves aspekts, ar kuru jārēķinās.
Lai spētu piedot, ir svarīgi sev pajautāt: kā es šobrīd kopumā savā dzīvē jūtos, kas ir mani garīgie resursi? Jo ar piedošanu ir tāpat kā ar fizisku brūču dziedināšanu.
Ja tu iegriez pirkstā, organismam ir jāatrod sevī resursi, lai brūce sadzītu. Ja imūnsistēma un kopējais veselības stāvoklis ir labs, visticamāk, ievainojums īpašas grūtības nesagādās. Ja organisms ir novājināts, pat sīkākā brūce var sagādāt ilgstošas problēmas. Ja ir grūti piedot, es iesaku meklēt jaunus resursus – tas ir vienīgais, kas spēs notikušo padarīt relatīvu, lai varētu doties uz priekšu. Jūtoties fundamentāli nedroši, lai kā gribētu, par zaudējumu nedomāt neizdosies.
Jebkurš zaudējums ir arī jāizsēro. Faktiski piedošana ir sērošanas noslēgums. Ir viena klasiska kļūda, ko cilvēki pieļauj: viņi sevi šausta par to, ka emocionālais dvēseles ievainojums nedzīst pietiekami ātri. Un šādi cilvēki sevi ievaino otrreiz. Kā vēsta austrumu gudrība: gudru cilvēku ievaino viena bulta, negudru – divas. Viena bulta ir tā, ko kāds iešauj man, bet otra ir tā, kuru ieduru sev pats. Un to izdaru, sevi vainodams: kā es varēju būt tāds muļķis, ka pieļāvu notikušo! Un kāpēc es tagad nespēju piedot un dzīvot tālāk?! Šādi sev daru pāri tieši tāpat, kā to darīja mans pāridarītājs.
Līdzjūtīga attieksme pret sevi ir ļoti svarīga. Tikai nejauksim līdzjūtību ar upura lomu!
Esot upura lomā, ir izdevīgi nepiedot – caur to varu attaisnot tālāko lietu nerisināšanu, bet tā ir atbildības neuzņemšanās par to, kas ar mani notiek šobrīd. Līdzjūtīga attieksme pret sevi ietver tikšanu skaidrībā ar notikušo: cilvēks noformulē, kas precīzi ir dvēseliskais zaudējums (jūtos pamests, nodots, mani sapņi tika traumēti), un meklē ceļus, kā šīs vajadzības apmierināt tagadnē – tikai tā pagātnes brūces var pakāpeniski sadzīt.»
Izlasi arī:
