Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Līdzīgus jautājumus un domas par īsti nodzīvotu dzīvi dzirdēju kāda latviešu repera dziesmā, kas savulaik nemitīgi skanēja radio. Arī sievietēm adresētā TV raidījumā. Lasīju ziņu portālā un pat visai cienījamā psiholoģijas vietnē. Un redzēju neskaitāmos domu graudu spamos savā Facebook laika līnijā. Pat uzķēros uz āķa un aizpildīju īstās dzīves testu: vai tu katru rītu celies ar prieku? Vai katru dienu izdari kādu lietu, kas sniedz patiesu gandarījumu? Vai tava dzīve ir tāda, kādu to iztēlojies bērnībā? Vai esi kopā ar cilvēku, ar kuru vēlies kopā novecot? Uz daudziem jautājumiem atbildēju ar nē vai nezinu un mazliet apjuku.
Uz četrdesmitgadnieces krīzes fona testa rezultāts nenesa labas ziņas – varbūt tiešam esmu galīgā ķezā?
Pateicoties kritiskajam un melnā humora režīmā strādājošajam prātam, ātri noskurināju šīs muļķības nost. Bet pieņemu, ka ir cilvēki, kuru iekšējās krīzes un lielie dzīves jautājumi ir daudz dramatiskāki, un pat šāds nevainīgs interneta testiņš var saduļķot viņu izjūtu par savu nepiepildīto īsto dzīvi. Man šķiet, mēs zināmā mērā piedzīvojam pozitīvās domāšanas apokalipsi. Savā būtībā pareizas idejas – ka cilvēkam sevi jāmīl, jādomā pozitīvi un jātic saviem sapņiem – ir uzblīdušas kā milži uz māla kājām.
Doma, ka katrs mirstīgais ar zināmu piepūli un pozitīvu attieksmi var sasniegt visu, ko vēlas, ir patiesības medaļas viena puse. Medaļas otrā pusē mēs ieraugām, ka aiziešana no ne pārāk tīkama darba vai šķiršanās no sievas nepaver jaunas iespējas uz pilnestīgāku dzīvi. Aiz slepenajām īstās dzīves durvīm var nekā nebūt! Teorijas par īsto dzīvi un kādai tai jābūt ir viens no pozitīvisma māla milža jaunajiem sejas vaibstiem. Iespējams, tā ir sagadīšanās, bet pašlaik šķiet, ka aicinājumi sākt dzīvot pa īstam nāk virsū no visām pusēm kā Napoleona armija.
Īstās dzīves pazīmes
Kas tad tiek domāts ar īsto dzīvi? Sociālo tīklu tests mani aizveda uz viedas dzīvesziņas portālu, kur skaidrā latviešu valodā kā negatīvs piemērs tika aprakstīts cilvēks, kurš iet skolā un labi mācās, lai iekļūtu augstskolā. Tad viņš izcili pabeidz augstskolu, lai dabūtu labu darbu. Viņš strādā liela uzņēmuma pārdošanas nodaļā un rūpējas, lai pārdošanas skaitļi nemitīgi augtu. Daļu algas atdod kredītlīnijai, lai izpirktu māju prestižā rajonā. Un mūža beigās secina, ka, protams, nekad nav dzīvojis pa īstam.
Jaunajām māmiņām adresētā interneta publikācijā kā pozitīvs piemērs tiek minēta sieviete, kas pametusi darbu grāmatvedības firmā un apceļo pasauli, rakstot aizraujošu dienasgrāmatu. Un vīrietis, kurš sapratis, ka darbs bankā saēd viņa mūžu, tāpēc pārcēlies uz laukiem un audzē aitas.
«Dari, ko mīli, un mīli, ko dari,» pieprasa tipisks Facebook plakātiņš, kuram kāds no maniem draugiem veltījis patīk atzīmi. Dusmīgi lūru uz to un domās uzskaitu pārsteidzoši daudz ikdienišķu darbību, kas man būtu jāatmet, lai sekotu šim aicinājumam. «Atsakies no visa, kas tevi nedara laimīgu, un tu atbrīvosi vietu labākai dzīvei,» apgalvo cits plakātiņš. «Dzīvo pa īstam, jo tu dzīvo tikai vienreiz!» saka trešais.
Kas šos domu graudus ražo? Kārtējais pseidoguru Jānis Bānis vai Maija Kaija, varbūt ceļojumu biroji jeb atver savas čakras nodarbību rīkotāji?
Nav grūti secināt, ka īstās dzīves lielākais ienaidnieks ir parasta, reāla mūsdienu dzīve. Darbs uzņēmumā, kas nepieder tev pašam, dzīvokļa rēķini, kredīti, izpārdošanas un Ziemassvētku dāvanu kults. Tātad vairākums cilvēku, kurus pazīstu, pilnīgi noteikti nedzīvo savu īsto dzīvi. Arī manējā nav izdevusies necik spoža un īsta. Un man gribas mūs visus aizstāvēt. Aizstāvēt tiesības dzīvot to dzīvi, kas tiešām ir īsta, – ar sastrēgumiem no rīta, iknedēļas sapulcēm un netīriem traukiem.
Nav noslēpums, ka veselīgs dzīvesveids un ekoloģiska pārtika jau sen kļuvuši par nopietnu globālo biznesu. Tā vien izskatās, ka nākamā modes tendence un prece būs dzīvošana pa īstam, jo aiz šīs vilinošās izkārtnes var palikt jebko.
Kas mums pārdod ideju par īsto dzīvi? Jebkurš, sākot ar sporta apavu ražotājiem, vīna izplatītājiem, pašpārliecinātiem koučiem un dīvainiem dzīvesstila guru.
Nopērc gaišzilas botas, sāc skriet un sajūti īsto dzīvi! Nopērc ģitāru, dzīvo ar laba siera garšu mutē un padomā par skaistajām pasaules vietām, kas jāredz, kamēr tu sēdi sava biroja Excell programmā! Ej prom no darba, kas tevi nedara laimīgu, jo naudu taču kapā līdzi nepaņemsi! Nebaidies piepildīt sapņus! Gribi vairāk! Nepaliec kopā ar cilvēkiem, kuri nemīl tarakānus tavā galvā, jo viņi nav tavi īstie cilvēki! To visu var mēģināt darīt. Tikai jāņem vērā, ka neviens no īstās dzīves pārdevējiem neuzņemsies finansiālu vai morālu atbildību par taviem pirkumiem un drosmīgajiem lēmumiem. Ievārīto putru apēdīsi pats.
YOLO siers peļu slazdā
Noteikti zināt spārnoto saukli YOLO, kas sastāv no angļu valodas teikuma You Live Only Once (Tu dzīvo tikai vienreiz) pirmajiem burtiem. Ja ne gluži savā informācijas laukā, tad no bērniem un jauniešiem būsiet to dzirdējuši. Nekā aplama jau šajā apgalvojumā nav. Kamēr reinkarnācijas teorija nav zinātniski pierādīta, atliek samierināties ar domu, ka dzīvojam tikai vienreiz.
Taču daudzviet pasaulē psihologi un filozofi sāk celt trauksmi par YOLO koncepta uzvaras gājienu, kas lielā mērā kropļo cilvēka izpratni par to, kā tad šī dzīve būtu jāpavada: ja jau dzīvojam vienreiz, tad vienreizīgi, ar mūziku! Tas ir kā siers peļu slazdā, jo neved pretim īstajai dzīvei, bet prom no tās. Īstā dzīve nav aizraujošu, pacilājošu mirkļu virkne. Tā nesola gandarījumu par katru izcili aizvadītu dienu. Dzīve sastāv no pienākumiem, rutīnas, sīkiem kašķiem un vakara noguruma.
Patiesībā mēs tagad dzīvojam tik labi, kā cilvēki pirms mums nekad nav dzīvojuši, jo mums ir demokrātija un antibiotikas.
Bezgalīgi daudz iespēju izvēlēties, ko ēst, ko valkāt, kur dzīvot, ko studēt, kādā profesijā strādāt un kā pavadīt savu dzīvi. Taču šo izvēļu pārpilnība rada sajūtu, ka varētu taču dzīvot vēl labāk un skaistāk. Ka, nedod Dievs, tu neizspiedīsi no dzīves pilnu glāzi saldas sulas. Bet kurš gan solījis, ka tava dzīve ir persiks? Ja nu tava dzīve ir skāba jāņoga, citrons vai mežābols?
Domāju, ka ļoti daudzu latviešu cilvēku dzīves ir mežāboli. Īstās, vienīgās un mazliet sūrās dzīves. Taksometru šoferu, medmāsiņu, skolotāju, policistu, biroja vadītāju un auklīšu dzīves. Nav teikts, ka tās ir viņu sapņu profesijas, kas sniedz piepildījumu. Ne visiem cilvēkiem iespēju arsenālā ir uzņēmēja ķēriens, milzīga mīlestība pret aitām, spožs talants kādā mākslas jomā vai kabatā lieks, no gaisa nokritis pusmiljons, par kuru apceļot pasauli.
Daudzi strādā no deviņiem līdz sešiem darbu, kuru izvēlējušies kā sev aptuveni piemērotāko. Viņiem ir neliels atalgojums un prieks par beidzot pienākušo piektdienu. Parāds bankai un tuvinieki darbā Lielbritānijā. Tā sanācis.
Un ir nepieņemami, ka vienīgās un īstās dzīves sludinājumi liek viņiem apšaubīt savas dzīves vērtīgumu un īstumu.
Mums katram ir kāds sapnis vai skaista iztēles aina par to, kā mēs gribētu dzīvot, kam veltīt mūža tik īso un dārgo laiku. Bet iedomāsimies, kas notiktu, ja visi mestos šos sapņus piepildīt! Ziniet, rakstnieki tad vairs nevarētu rakstīt apmēram šādas rindas: «Sagrabinājusi kabatā naudu biļetei, viņa to ielika tramvaja vadītāja lodziņā. Vadītājs viņai uzmaidīja, un šis mazais cilvēciskā siltuma žests lika apspiestajām asarām sakāpt kaklā.» Kāds tramvaja vadītājs, viņš jau sen audzē melones milzīgā siltumnīcā, bet galvenajai varonei ir personiskais auto un vīrietis, kurš ļoti mīl viņas sliktās rakstura īpašības!
Visi žurnālisti raksta grāmatas, medmāsiņas plūc pļavās zāļu tējas, skolotājas glezno plenērā, lielveikalu pārdevēji ir iekopuši vīna dārzus Toskānā! Kurš gan vēlas strādāt parastu, grūtu darbu un vasarā krāt naudu ziemas zābakiem? Neviens. Bet tieši tāda mēdz būt īstā dzīve. Slavenā YOLO sakarā psihologi min vēl kādu problēmu. Viens no iemesliem, kāpēc mūsdienās ir tik dramatiski liels depresijas slimnieku skaits, ir pozitīvās domāšanas un veiksmes kults, kas izraisa cilvēku nespēju akceptēt realitāti – samierināties ar grūtībām, neveiksmēm un sāpēm, ko neizbēgami nes dzīve.
Tu dzīvo tikai vienreiz un tev jādzīvo pa īstam filozofija lej ūdeni uz ilūziju un depresijas dzirnakmeņiem.
Tā sludina, ka īstā dzīve ir tad, ja tu dari tikai to, kas tev tiešām patīk, un sataupi labi daudz laika, ko veltīt ģimenei, sev un hobijiem. Tikai nelaime tā, ka reālā pasaule nav krogs, kur katrs apmeklētājs var muzikantam pasūtīt savu mīļāko dziesmu. Pasaule drīzāk ir kā neizslēdzama radiostacija, kas tev liek noklausīties arī tās dziesmas, kas nepatīk.
Dzīve iekšpus dzīvei
Mēs visi ļoti ceram uz brīnumiem savā dzīvē, pat ja tiem īsti neticam. Viens no šādiem brīnumiem ir iespēja, ka varbūt aiz tavas viduvējās dzīves slēpjas cita, īstāka dzīve. Lai cik paradoskāli tas skanētu, cilvēka izpratni par īsto dzīvi nosaka viņa attiecības ar savu mirstīgumu. Tā ir bijis visos laikos.
Bailes no nāves vai nāves neizbēgamības apziņa ir viens no vadošajiem cilvēka dzinējspēkiem. Tikai agrāk ļaudis daudz tiešāk un skarbāk apzinājās savu mirstīgumu kā notikumu, kas var piemeklēt jebkurā brīdī. Pirms antibiotiku, ķīmijterapijas un citu modernās medicīnas kolosālo līdzekļu izgudrošanas cilvēku mirstība bija lielāka nekā dzimstība. Parasts bronhīts varēja būt drīzu beigu sākums, nerunājot par difteriju, tuberkulozi, bakām un vēzi. Arī toreiz cilvēki sev jautāja: «Vai tas tiešām ir viss? Nekā labāka nebūs? Vai dzīve neko vairāk nevarēs un nepaspēs man piedāvāt?»
Apliecinājumu tam, ka tas nav viss, iepriekšējās paaudzes guva cerībā uz pēcnāves dzīvi. Vai tā bija veļu valstība, Dieva dārzi vai kristīgā paradīze, doma par labāku un nebeidzamu dzīvi pēc nāves sniedza mierinājumu.
Mūsdienu cilvēks, ja viņam laimējies piedzimt miera laikā Rietumu puslodē, ir stipri attālinājies no sava mirstīguma apziņas.
Pārticība, izvēles iespējas un modernā medicīna rada iluzoru nemirstīguma apziņu – it kā mēs zinām, ka dzīve kaut kad beigsies, bet tas taču būs kaut kad… Tāpēc to, ko senāk gaidījām no pēcnāves dzīves, tagad gaidām no šīs – vienīgās un īstās dzīves. Mēs sagaidām iespējamo maksimumu. Un ļoti viegli nopērkam domu, ka tava it kā pelēkā ikdiena slēpj maģiskas durvis uz daudz kolosālāku dzīvi. Tev tikai tās jāatver.
Aiz īstās dzīves durvīm
Man patīk austrāliešu televīzijas šovs Masterchef Australia, esmu noskatījusies visas sezonas. Tur piesakās vienkārši cilvēki, dažādu profesiju pārstāvji, kas sapņo kļūt par profesionāliem pavāriem un atvērt savu restorānu. Viņu darbs viņus nedara laimīgus, ģimenes prasījušas pārāk daudz upurēšanās, un nu viņiem šķiet, ka nedzīvo pa īstam. Šova uzvarētājs saņem milzīgu naudas summu un iespēju praktizēties labākajos restorānos. Bet, paskat vien, no daudzajiem uzvarētājiem tikai divi ir atvēruši savus sapņu restorānus!
Ko darīja pārējie? Atdeva parādus, nopirka māju, aizveda bērnus uz Parīzes Disnejlendu un izdeva vienu pavārgrāmatu.
Pēc tam tīri laimīgi atgriezās katrs savā iepriekšējā dzīvē, kas brīnumainā kārtā bija izrādījusies īstā. Viņiem pietika ar sajūtu, ka durvis, kas ved uz dzīvi aiz dzīves, tiešām ir atvērušās, taču viņi pat nedomāja kāpt pāri slieksnim. Astoņpadsmitajā gadsimtā nabaga nostrādājušies, nepaēdušie zemnieki un hronisku slimību mocīti aristokrāti apcerēja pēcnāves dzīves jaukumus, bet patiesībā viņi ne nieka negribēja mirt un pārliecināties, vai pasaule aiz dzīvības vārtiem ir tik lieliska, kā cerēts. Mēs savukārt koķetējam un rotaļājamies ar sapni par īstāku dzīvi, kurā katrai dienai piemitīs dziļa, priekpilna jēga, kaut patiesībā ļoti baidāmies zaudēt to dzīvi, kas mums jau ir. Tas man atgādina līdzību par vīru un zelta zivtiņu.
Zelta zivtiņa: «Un kāda būs tava trešā vēlēšanās?»
Vīrs: «Kāpēc trešā? Kāda tad bija otrā?»
Zelta zivtiņa: «Otrā bija – es gribu visu aizmirst!»
Vīrs: «Tad trešā vēlēšanās būs: es gribu visu atcerēties!»
Zelta zivtiņa: «Lai nu būtu! Bet tā bija arī tava pirmā vēlēšanās.»
Bomži un svētie
Vasarā, peldoties siltā lauku ezerā, mana meita no sirds iesaucās: «Lūk, šī ir īstā dzīve!» Uzmanīgi paskaidroju, ka tā gluži nav. Ka agrie skolas rīti, sasodītie mājasdarbi, zupas vārīšana un rituālā vakara kašķēšanās par to, ka beidzot jāiet gulēt, arī ir īsta dzīve. Neizskatījās, ka esmu viņu pārliecinājusi, laikam saruna vēl jāturpina.
Bet man tā liek atcerēties sarunu ar režisoru Mihailu Gruzdovu. Viņš stāstīja, kā steidzies pa ielu pie saviem studentiem un viņu uzrunājis bomzis. Palūdzis cigareti un piedāvājis kopā uzsmēķēt. Režisors atsaucies, ka viņam nav laika, jāskrien! Bomzis atvaicājis: «Kur tev, ellē, jāskrien, ko?» Un Gruzdovs domājis – tiešām, kas tā par dzīvi, vienā skriešanā! Pat uzpīpēt ar bomzi nav laika! Bet tad nospriedis, ka tāda ir viņa īstā dzīve. Ar mēģinājumiem teātrī un bariņu topošo aktieru, kam jāvada nodarbības. Ar naudu, kas prasās nopelnāma, ģimeni, kas jāuztur, un pensiju, kas vēl aiz kalniem.
Ja mēs mēģinātu izpildīt īstās dzīves testa prasības, bomži nudien uzrādītu labus rezultātus. Jo viņi tiešām nedara to, kas viņiem nepatīk.
Neiet uz darbu, nemaksā uzpūstus apkures rēķinus, neuztur banku sistēmu un nebāž nodokļu naudu valsts nozadzēju kabatās. Viņi netērē dzīves laiku tam, kas nesagādā prieku. Dzīvo, kā grib. Indijā šādus vīrus sauc par svētajiem. Viņi sēž ielas malā ar zīmīgu svītru starp uzacīm, domā par dzīvi un kā atalgojumu saņem pārtiku un sīknaudu no garāmgājējiem. Bet būt par bomzi vai svēto ne katram ir pa kaulam. Tāpat kā ne katram ir iespēja vai talants darīt to, ko tiešām mīl, un ne jau visi spēj īstenot un izdzīvot savus sapņus. Pāri paliek milzum daudz cilvēku, kuru dzīve ir mazliet parasta, daļēji izdevusies un vidēji laimīga. Bet tāpēc ne mazāk īsta. Pilna ar brīžiem, kas nav bijuši nekā daudz vērti, un arī tādiem brīžiem, kas vērtīgāki par miljons dolāriem
