Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
9
-
0
-
0
-
3
-
0
-
2
-
0
-
Dievs vienmēr ir tepat
Elīna savu spēku rod ne tikai mūzikā, dzejā, savos bērnos un vietās, kuras sauc par savām, bet arī Dieva spēkā. Kopš padsmit gadu vecuma viņa ir Rīgas Lutera draudzes locekle. «Mājas ir vienas, citur eju draudzēties un ciemoties. Runājot par konfesijām, esmu apmeklējusi dažādus dievnamus, un dažādie izpausmju veidi, kuros tiek sastapts Dievs, mani netraucē, nerada pretrunas vai vēlmi apkarot. Uztrauc neinteliģenta vienīgās patiesības sludināšana, tas gan.»
Saruna turpinās, un man neviļus ienāk prātā pajautāt, vai pēc visām dzīves vētrām, ko Elīnai nācies piedzīvot, viņa tiešām nekad nav bijusi dusmīga uz Dievu?
«Atklāti runājot, ir bijuši arī tādi brīži, kad esmu uz Viņu kliegusi. Kad esmu uzdevusi jautājumu – kāpēc? Bet kaut kādos brīžos tas var būt arī ļoti neauglīgi un atgādināt atbildības pārnesi no sevis uz kādu citu. Izvēles taču vienmēr bijušas manas! Un es zinu, ka Dievs cilvēka izmisumu un dusmas saprot, tāpat kā zinu, ka vienmēr palieku Viņa pārredzībā un pieņemtībā. Mums katram ir savas tumsas stundas, bet tāpat mums ir gaismas svētki: tā lieliskā, ne ar ko neaprakstāmā izjūta – Dievs atkal manī uzaust. Līdzīgi kā diena. Tā ir Viņa vēlme, ne jau es to spētu kaut kā īpaši iniciēt. Dievkalpojumiem un lūgšanām, protams, ir liela nozīme – tam ir sakars ar garīgo higiēnu, attiecību veidošanu ar Radītāju, klausīšanos un mācīšanos, kopības piedzīvošanu pie altāra. Tie ir instrumenti, caur kuriem varam augt.
Ir piedzīvots tik daudz svētības visnegaidītākajos mirkļos, ka pārliecība – es neesmu viena, Dievs ir tepat – mani neatstāj. Es vēlos šo izjūtu sevī paturēt, neatmest ar vieglu roku. Jo ir taču arī atmiņa uz labo, to ir vērts trenēt. Mēs nereti esam tik pārņemti ar nebūšanām, ar piesargāšanos un apsūdzības rakstiem cits cita virzienā. Tad ir vērtīgi sev pavaicāt: vai man to vajag? Vai tādu es izvēlos savu dzīvi?»
Intervijas turpinājums:
