Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
9
-
0
-
0
-
3
-
0
-
2
-
0
-
Muzikālais gēns
Elīna mācījusies dažādās skolās, bet viena no mīļākajām viņai ir Jūrmalas Mūzikas vidusskola. Pēc tās beigšanas viņa vēl vairākus gadus turp devusies ciemos. Vēlāk Elīna izmācījusies par mūzikas pedagoģi RPIVA, taču īpašu pieredzi guvusi Liepājā, kur beigusi maģistrantūru kā mūzikas terapeite.
Elīna kalpo vai draudzējas ar divām mūzām – dzeju un mūziku. Mums var likties, ka par viņas dzejisko pasauli varētu teikt – ā, Andas Līces meita, tad jau gēni! Tomēr par šādu teoriju Elīna saka: «Lūk, runājot par mūziku, visticamāk, varētu būt kāds sakars ar gēniem. Gan no mammas, gan no tēva puses ir bijuši muzicētāji. Ja mammas ģimene nebūtu izsūtīta uz Sibīriju, visticamāk, arī viņa būtu pievērsusies mūzikai. Jo bija jau sākusi spēlēt klavieres, turklāt – četrrocīgi, kopā ar savu mammu. Pēc atgriešanās no izsūtījuma sapnis bija izsapņots. Mammas tētis savā nodabā spēlējis vijoli, bet vecmamma Ede bijusi cītaras pratēja ar skanīgu balsi.
Savukārt mana tēta tēvs bija talantīgs pūšaminstrumentālists, taču viņam kā bijušajam leģionāram, kuru zviedri izdeva Padomju Savienībai, ceļš uz Konservatoriju bija slēgts. Mans tētis spēlēja klavieres. Jāsaka gan – to dzirdēju reti. Un man arī nepatika, kādā veidā viņš mēģināja mācīt mani.»
Elīnas mūziku var dzirdēt dažādos pasākumos – autorvakaros, Dzejas dienās, folkmūzikas pasākumos, grāmatu atvēršanas svētkos. Viņa muzicējusi dažādos mūzikas festivālos – gan starptautiskos, gan kamerstila pasākumos.
Pieminēšanas vērts ir tas, ka viņa reiz vadījusi postfolkloras grupu Baobabs.
Par šo savas dzīves posmu Elīna stāsta: «Baobabs bija kā simbolisks dvēseles koks, kurā satikās dažādi mūziķi un ilgāku vai īsāku laiku spēlēja kopā. Pamatā manis radītās dziesmas vai arī tautasdziesmas, kuras tobrīd uzrunāja visvairāk. Darbojāmies pasaules mūzikas, daļēji folkroka, lauciņā, taču mūsu laiks beidzās sakarā ar nopietnām pārmaiņām manā personiskajā dzīvē, kad kļuvu par vienaudzinošo mammu. Bija mēģinājums darbību atsākt un vērsties plašumā, taču vajadzīgā pulvera vairs nebija.
Droši vien arī tāpēc, ka biju ne tikai balss, dziesmu pienesēja, bet arī grupas vadītāja – manis tam visam gluži vienkārši bija par maz. Tā nu ierakstījām daļu dziesmu un devāmies katrs savā virzienā… Taču šobrīd, kopā ar Baobaba bijušo basģitāristu, ir tapusi programma, kurā savstarpēji mijiedarbojas dzeja ar dziesmām un dažādiem mūzikas instrumentiem, no kuriem neparastākais ir zvongo.»
Neaprakstāma ir Elīnas spēja savā mūzikas izpildījumā klausītāju ievest tik dažādās pasaulēs vienlaikus, fiziskajā plānā paliekot turpat uz vietas – koncerta norises vietā un brīdī, tomēr gara pasaulē izceļojoties pa dažādām pasaules vietām.
To viņa panāk ar neaprakstāmi skaistu stabuļu skaņu. Elīna stāsta: «Stabule manās rokās nonāca sen, vēl grupas Baobabs laikos, kad tukšākas vietas vajadzēja aizpildīt ar kādu melodiju, kas atgādinātu solo. Instrumentu īsti sāku spēlēt vien tad, kad pirms dažiem gadiem paliku bez balss.
Nu man tā ir atpakaļ, un līdz ar to esmu ieguvusi divas – ar šo otro varu atskaņot ne vien savas un klasiskās mūzikas (kas man ir izaicinājums), ne tikai latviešu, bet arī citu tautu melodijas. Savās koncertprogrammās klausītājus nereti vadāju pa dažādiem kontinentiem un valstīm. Šo iespēju man ir dāvinājusi stabules balss. Vienkārša, tīra un nespējīga krāpties.
Nu jau kādu laiku spēlēju arī mutes ermoņikas, tāpat turpinu darboties ar klavierēm un ģitāru.»
Intervijas turpinājums:
