Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
(..) Tu ienāci reklāmas biznesā kā dizainers ar mākslas izglītību un divdesmit piecu gadu laikā uzbūvēji aģentūru ar spožāko reputāciju. Uzbūvēji biznesu, būdams mākslinieks! Pirms diviem gadiem tu pārdevi šo zīmolu citiem. Kāpēc?
– Ir racionālais, emocionālais un attiecību aspekts. Ienācu biznesā ar uzdevumu stāstīt stāstus – likt cilvēkiem smieties vai raudāt, likt darīt kaut ko vai nedarīt, iestāties par kaut ko vai pret. Pēc gadiem attapos, ka nešvīkāju vis flomāsteru pa papīru, neskatos pasaules labākās reklāmas, bet pētu ekseļtabulas, Dienas Biznesu un Financial Times… Nekonkurēju vairs ar idejām, bet ar apgrozījumu, peļņu, klientu bāzi. Beigās jau jutos kā tējas maisiņš – tevi iemērc, izspiež un aizmet. Tev ir 50 projekti, 50 kampaņas, 30 klienti, un tu vairs nevari dabūt īsto pieskāriena sajūtu. Vari tikai ienākt birojā, nobrīnīties, kā tas skudru pūznis tur skrien, kliedz pa telefoniem… Neesi vairs ne reklāmists, ne dizainers, bet kaut kāds apmulsis vadītājs. Starp trim labākajiem reklāmistiem Latvijā varbūt esmu, bet starp tūkstoš labākajiem menedžeriem noteikti ne.
Nav jēgas uzņemties lomu, kurā neesi labs. Bet dzīve to uzspieda.
Ir diskomforts, bet vienlaikus nevari no tā vilciena izkāpt, jo ir ģimene un ir vīrieša loma – apgādnieks un atbildīgais par visu… Ar sirdi esi citur, bet ar prātu jāmin pedāļi svešā laukumā. Tas ir šizofrēniski.
– Tomēr tev veicās – veselu divdesmit piecu gadu garumā.
– Bet pēdējos desmit jutos neomulīgi. Tāda kā drēgna vēja brāzma ar cerībām, ka gan jau pāries… Bet nepāriet arī tad, ja mēģini uzvilkt rutīnas mētelīti. Domāju ikdienas jautājumus – kas, kur, kad, cik maksā. Un nelaidu sev klāt lielo jautājumu – KĀPĒC? Reizēm kļuva īpaši neomulīgi. Tad… Kā lielākā daļa vecu reklāmistu, mēģināju to noskalot ar dažādām destruktīvām darbībām, vielām, attiecībām.
Desmit gadus gribēju gadu padzīvot Kolkā. Un nevarēju saņemties. Vienmēr atradās kas svarīgāks, nevarēju izlēkt ārā. Ir tie 40 cilvēki aģentūrā, un visas mutes ir jāpabaro, arī statusu nedrīkst zaudēt…
Tu vari būt īsti brīvs tikai tad, kad tev nav, ko zaudēt. Man vajadzēja pārdot to biznesu.
– Tas bija stāsts par izdevīgu piedāvājumu?
– Pēdējā brīža piedāvājums, teiksim tā.
– Un ko izdarīji ar naudu, ko ieguvi no pārdošanas?
– Tā ir sadalīta uz trim gadiem ar mēneša maksājumiem. Dzīvošanai pagaidām pietiek, pietiek tuvajiem, Kolkai… Bet nevari arī pārāk plaši atvēzēties un braukāt pa Austrāliju. Pirmos četrdesmit dzīves gadus arī man veiksmes mēraukla bija nauda, apgrozījums, stāvoklis sabiedrībā un cik reižu Klubs ir nominējis 50 ietekmīgāko cilvēku vidū… No tāda viedokļa varētu likties, ka šobrīd man ir neveiksmes periods. Bet nav! Esmu priecīgs, ka man ir bijusi iespēja būt ekonomiski augšā… Tagad ekonomiski varbūt esmu apakšā, toties emocionāli – atkal augšupejošā trajektorijā.
– Teici: nebūtu tev šī pusgada Kolkā, mēs tagad te nesēdētu…
– Jā, domāju, ka pagājušogad diezgan daudzi bija sametušies manam kapakmenim… Negribu briesmīgā minorā iet, jo notikušajam ir arī pozitīvās puses, bet…
– Ko tu ar savu destrukciju mēģināji noskalot?
– Diskomfortu un kaunu. Droši vien man gēnos ir ierakstīts – ja strādā, tad smagāk par visiem. Ja grimst, tad dziļāk par visiem.
– Bet izskatījās tā: viņš lēni mirst, jo bizness pārdots, sieva pametusi…
– Tā bohēma vienmēr ir bijusi blakus. Gūžu salauzu pirms trim gadiem, lecot no terases Mežaparkā. Arī – ne jau skaidrā. Bet pēdējais gads jau bija pavisam…
– Raibs?
– Maigi izsakoties. Beigās jau mani vairs nelaida iekšā pusē Rīgas kafejnīcu, pusē viesnīcu. Trīs izdzertas vīna pudeles un izēsta miegazāļu paciņa… Un tu pamodies, pakritis peļķē pie Gaiļezera… Tevi savāc, atkačā.
– Un mērķis? Mieru dabūt?
– Drīzāk tāds: ejiet jūs visi ratā!
– Un nosacītais sods par slikto vielu iegādi…
– Tiesas process jau vēl nav beidzies. Spriedums vēl nav stājies spēkā. Nosacītais laiks sāksies, kad būs galējās instances tiesas spriedums. Mani vairs nekas nevar ietekmēt, bet to otru džeku gan, viņš ir pārsūdzējis.
– Izskatās, ka savus iekritienus un depresijas tu patiesībā izbaudi.
– Esmu to iemācījies. Varbūt tā ir ilūzija, ka tā esi baigi dziļš – kā Lū Rīds, Igijs Pops vai Deivids Bovijs. Un viena lieta, ka pats izbaudu. Bet cieš citi – mani tuvie, draugi. Esmu arī uzrāpies Kolkas krasta bākā un pasēdējis uz reliņiem. Un no fizikas atcerējies: ja tagad palaidīšu īkšķus vaļā… tad – 9,81 metrs sekundē ik sekundi, 45 metri – tas ir piecas sekundes, 50 metri sekundē, 150 kilometri stundā – vajadzētu tā kā nostrādāt… Bet padomāju un nokāpu lejā. Jo stulbi būtu vienā kadrā patētiski izsaukties – negribu citiem būt par apgrūtinājumu! – un jau nākamajā – iesēsties invalīdu ratos.
– Ja kritiens neizdotos ar glanci, vai ne…
– Jā. Bet to nesaku ar žēlumu pret sevi, nē. Tas viss ir investīcija sajūtā, ar kādu izpūtīšu pēdējo elpas vilcienu. Cik tālu būšu aizgājis. To nenosaka ne nauda, ne stāvoklis sabiedrībā. Pat ne attiecības un bērni. To laikam nosaka sajūta, kā esi sapratis pasauli.
– Pulveris… No tā esi ticis vaļā? …
Visu interviju ar Ēriku Stendzenieku lasiet aprīļa žurnālā Santa:
