Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
1
-
0
-
2
-
0
-
Es paļaujos
«Reizēm Kristapam saku – tu atceries, kad mums nebija bērnu, kā mēs vakaros sēdējām mājās? Kāpēc mēs sēdējām mājās?! (Smejas.) Būtu varējuši visur iet! Tagad pat – tik skaists vasaras vakars, varētu aiziet līdz Vecrīgai, bet nespīd! Tāpēc jau tev iedod bērnus, lai saproti, ko nozīmē tavs brīvais laiks, tavas brīvās kājas, tavas brīvās rokas. Tāpēc nāk otrā jaunība, jo tad citādi laiku vērtē. Nekas, elpojam dziļi, sagaidīsim to!
Kristīnei ir pieci gadi, viņa saka: «Mammu, man nebūs vīrs, man būs zirgs.» Es gan ceru, ka tomēr būs. (Smejas.) Redzu, cik mums abām ir atšķirīgi raksturi. Meitām augot, centīšos paļauties, ka viņām ir sava gudrība. Es gan pateikšu savu viedokli, lai viņas to zina. Domāju, pateikt vajag, tikai vajag izvēlēties to īsto toni, nevis – tu jau nezināsi, es zinu labāk! Es tiešām paļaujos uz to, ka meitās jau ir ielikts viņu ceļš.
Mēs nevaram gribēt, lai mūsu bērni nodzīvo dzīvi tā, kā būtu labāk mūsu sirdsmieram.
Man ir sajūta, ka man ir trešais bērns, Kristapa dēls, kurš mācās mūziku un ir ārkārtīgi talantīgs. Bet tik aizmāršīgs, pilnīgs haoss! Viņš mani ir izmācījis daudzos jautājumos. Svarīgākā mācība – bērns tev nepieder, tev nepieder viņa dzīve, un tu nevari gribēt, lai viņš dzīvo, kā tu vēlies, lai realizē tavu ideālo scenāriju. Tā vietā tev ir jāmācās nepārtraukt elpot un skatīties, kā viņš klūp.
Es ļoti ticu Dievam. Es varbūt neesmu tādā formālā veidā ļoti reliģioza, bet es ļoti ļoti ticu un ļoti paļaujos, un domāju, ka man ar Viņu ir ciešs kontakts. Es esmu gatava saņemt jebkuru pārsteigumu, ko Dievs man ir sagatavojis. Vienīgais, ko Viņam tiešām lūdzu, – veselību man un maniem bērniem. Pārējais… Man tādu konkrētu lūgumu nav, es tagad ļoti paļaujos.
Kaut gan ir bijušas visādas vēlmes – kā es gribētu dzīvot, kādu māju, mašīnu gribētu, bet, laikam ejot, tas viss ir izplēnējis.
Man vairs nav tādas konkrētas vēlmes, protams, es gribu būt laimīga. Bet es jau esmu laimīga. Ja Dievam labpatiksies iedot mums lielāku dzīvojamo platību, kur ar bērniem varam izvērsties, es to pieņemšu ar dziļu pateicību. (Smejas.) Mēs dzīvojam šausmīgi mazā dzīvoklī un nevaram izveidot biznesa plānu, lai pārvāktos uz lielāku. Jo abi esam cilvēki, kas finansēs ir ļoti netalantīgi. Kādreiz par to besījos, bet tagad saprotu, ka tas ir tikai viens aspekts dzīvē. Es negribu uzņemties kredītu un atteikties no skaistām kleitām un kurpēm – tā ir mana izvēle. Un vēl gribot negribot redzu, ka ir cilvēki ar lielu dzīvojamo platību, kuri dažādu iemeslu dēļ nav laimīgi. Kad no malas redzi – it kā viss viņam ir, tomēr cilvēks nav laimīgs…
Dzīvē viss ir līdzsvarā. Es ne par ko nevaru sūdzēties. Mēs visi esam veseli, mums ir bērni, kuriem nav ne veselības, ne uzvedības problēmu, es jūtos brīnišķīgi, mums laulībā nav problēmu, ir visas pamatlietas, kas vajadzīgas. Pārējais? Nevar zināt, varbūt vēl ir priekšā. Es negribu pārvilkt bikses pār galvu, lai pēc tam secinātu, ka tas nebija tā vērts. Kāpēc sabojāt attiecības ar vīru, pārmetot – kāpēc tu man vēl neesi sagādājis to un to?! Saliekot visu pa vērtību kausiem, es esmu ļoti bagāta, man ir ļoti daudz. Ieskaitot to, ka varu darīt to, kas man patīk, – būt uz skatuves un dziedāt.
Man patīk dziedāt un būt uz skatuves, bet nav svarīgi panākumi. Nē, man patīk, ka cilvēki aplaudē, dzied līdzi, kad redzu – viņiem patīk tas, ko daru, esmu laimīga. Taču man pilnīgi nav svarīgi, vai es esmu vai neesmu populāra.
Jā, es saprotu, ka tas ir vajadzīgs, lai pārdotu koncerta biļetes. Tomēr popularitāte man ir vienaldzīga, tā man neliek justies labāk.
Menedžerim šāda attieksme apgrūtina darbu, jo viņš nevar uzspiest uz manu pašlepnumu vai uz vēlēšanos izcelties. Man tas ir vienaldzīgi. Taču Juris Ludženieks izdara ļoti lielu darbu, paldies viņam! Bez viņa daudz kas nenotiktu. Juris pasaka – klau, uz decembri vajag koncerttūri, izdomā! Tad es domāju, bet viņš izdara pārējo. Man patiešām nav ambīciju, man vienkārši gribas darīt to, kas patīk.»
