Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
1
-
0
-
2
-
0
-
Dziedāt ar muti ciet
Mēs saprotam, ka sportisti trenējas, lai sasniegtu rezultātus un uzturētu sevi formā. Kā tas notiek ar dziedātājiem? Ginta atbild: «Tas ir ļoti individuāli. Nezinu, vai ir tādi, kas mājās dzied un vingrinās, bet es tā nedaru. Pirmkārt, nevaru dziedāt mājās, jo, kā atveru muti, tā Kristīne – nē, nedari tā! Otrkārt, mēs dzīvojam daudzdzīvokļu mājā, un, ja es katru dienu dziedāšu, tad kaimiņi stāvēs uz ausīm.
Balss saites ir apbrīnojams instruments, katram unikāls, kas, protams, ir jātrenē, jo tas ir muskulis. Tomēr balss saites vingrina arī ar elpošanas vingrinājumiem, nav obligāti jādzied. Piemēram, kad apzināti klausos mūziku, pieslēdzot prātu un ķermeni, manas balssaites kustas līdzi un vibrē, un dara to, ko es domāju. Līdz ar to lielāko daļu koncertu sagatavoju ar muti ciet, klusējot, tas ir, klausos muzikālo materiālu un dziedu domās. Mans gars aktīvi līdzdarbojas mūzikai, galvā eju cauri visam, un man ir skaidrs, kas jādara tajā un tajā vietā.»
Citi lasa
Šovasar Ginta iesaistījās projektā – izrādē par Čikāgas piecīšiem, kurā viņai, dublējoties ar aktrisi Initu Sondori, vienā vakarā jāizdzied dziesmas gan no Larisas Mondrusas, gan Lorijas Vudas repertuāra. Mūsu saruna notiek mēģinājumu periodā. Ginta stāsta: «Ir tik daudz ko darīt! No ļoti ļoti daudzajām Čikāgas piecīšu dziesmām atlasītas 24, kas skanēs teatrālā uzvedumā Čikāgas piecīši. Leģendu atgriešanās. Valdis Lūriņš ir režisors un nāk ar savām idejām, kas mums jāizpilda.(..) Čikāgas piecīši mācēja brīnišķīgi apspēlēt visu, kas tolaik notika, kas cilvēkiem sāpēja, par ko viņi smējās. Savukārt mēs mēģinām radīt piesaisti šim laikam.
Gan emocionāli, gan vokāli man vieglāk iejusties Lorijas tēlā. Mēs esam pazīstamas, gadu gaitā sanācis tikties un sarunāties. Kaut esmu jaunāka, izprotu laiku un vidi, kurā viņa ar piecīšiem uzstājās. No leģendārā koncerta Mežaparkā atceros kadrus, kurus redzēju televīzijā. Es jau tolaik biju maza un dzīvoju Valkā, tā ka klātienē piecīšu koncertus neredzēju. Taču viņu dziesmas ir manās bērnības sajūtās un atmiņās, jo tās skanēja visapkārt. Iespējams, tāpēc tik patīkami ir tās dziedāt. Vai arī esmu nonākusi tādā vecumā, kad uz mani ārkārtīgi pozitīvi sāk iedarboties viss, ko atceros no bērnības. (Smejas.)
Ar Larisu Mondrusu ir citādi – neesmu ne viņu satikusi, ne piedzīvojusi laikus, kad viņai bija tik spoža karjera. Skatījos filmas par Mondrusu, klausījos ierakstus, arī no tā laika, kad viņa Maskavā strādāja un daudz dziedāja krieviski.
Sapratu, ka muzikālais un vokālais spektrs viņai ir daudz plašāks, nekā man pirms tam šķita.
Kāda mums parasti ir pirmā asociācija ar Mondrusu? Svešā zemē stādu rozes, plūcu sārtas magones… Bet ar kādiem augstākās raudzes orķestriem viņa uzstājusies, džezā pabijusi! Arī mans vīrs dalījās ar atmiņām, ko viņš piedzīvojis, kad Mondrusa šurp atbrauca ar koncertiem. Tā nu es secināju, ka viņas apvāršņi ir daudz plašāki, nekā biju domājusi. Arī kā personība citāda – viņā nav aizvainojuma, nav tās sajūtas, ka izbijusi skatuves dīva uz visu skatās no augstuma: viss skaistums tagad zudis, jaunie jau tā neprot… Viņa ir pateicīga par to, ko piedzīvojusi, ar gaišu skatu uz dzīvi, un tu tiešām redzi, ka cilvēks joprojām jūtas labi savā ādā. Ceru, ka es arī tā spēšu, kad būšu viņas vecumā.»
