Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
11
-
0
-
1
-
14
-
0
-
0
-
0
-
Es nezinātu, kas es esmu, ja ne tevis
Domājot par to, kā vienā cilvēkā var būt satilpināms tāds apjoms radošuma tik daudzās jomās, gluži neviļus pats no sevis piezogas secinājums, ka ir jābūt kaut kam, kādam klēpim, kurš var cilvēku silti jo silti apņemt, turēt un ļaut, lai, atrodoties šajā klēpī, tu esi vienlaikus gan pasargāts, gan spējīgs pasaulei sevi maksimāli dot un atdot. Maijai šis stiprais balsts un siltais klēpis ir viņas ģimene – mamma Biruta, māsa Zane, krustmāte Anita, vīrs Gunārs, dēli Emīls un Klāvs un nu arī mazbērni Amēlija un Leo un viņu mamma Dace.
«Būt daļai no šīs komandas, no šī klana, būt vienai no mums – tā man ir laime. Es nezinu, vai vajag un vai maz iespējams izstāstīt to, ko jūtu un ko man viņi nozīmē. Viņi ir gan mana ģimene, gan draugi, gan cīņu biedri, ja vajag.
Citi lasa
Tā ir tāda privileģēta būšana. Mēs nepiederam cits citam un vienlaikus piederam. Mēs esam katrs citāds, un tomēr mūs vieno kas viens. Un tā ir tāda sava veida mistērija. Ne mans vīrs, ne bērni, ne kāds cits taču nepieder man. Mēs esam satikušies kādas jaušības vai nejaušības vadīti. Esam uzdāvāti cits citam. Un man ir bezgala svarīgi, lai tā turpinās. Lai mēs ar vīru esam viens otram blakus – nevis laulības apliecības ieraksta dēļ, bet tāpēc, ka turpinoši to vēlamies, lai mūsu bērni dara nevis tās lietas, kas mums šķistu svarīgas, bet tās, kas dara laimīgus viņus pašus.»
Intervijas turpinājums:
