Var jau būt, ka pie mums pie sevis nevis jātiek, bet gan jāpalik
It kā jau dzīvē viss likumsakarīgi rit – bērnība, skola, darbs, ģimene, dzīve. It kā jau – kas tur īpašs? Bet īpaša ir pati Maija. Un veids, kā viņa prot stāstīt par savu dzīvi un tās notikumiem, – tas vien jau ir nevis pārstāstīšanas, bet citēšanas vērts. Jo it kā taču mums visiem tā. It kā taču ikvienam ir tieši tāds pats vai vismaz līdzīgs dzīves ceļš. Bet Maijas stāstā šim it kā vienkāršajam ceļam, kuram pieturvietas it kā ir skaidri iezīmētas, paveras kas tik gleznains, vienreizējs un citādi nepasakāms, kā vien Maija pati to prot pateikt.
Par darba gaitām viņa runā: «Tas prieks un laime – piedzīvot darot – man ir bijis ļoti dažādās darbavietās.»
«Katrā no tām ir apgūts kas vērtīgs un svarīgs ne vien profesionālajā, bet arī dzīvesziņā. Manas darbavietas: Liepājas Leļļu teātris, kas bija mana pirmā darbavieta, kad ierados Liepājā uz palikšanu; Liepājas Universitāte, kur teju desmit gadus biju studentu teātra Rikošets vadītāja un režisore; Latvijas 1. rokkafejnīca, kas uz ilgu laiku bija manas otrās mājas, rīkojot dažādus pasākumus, tostarp vērienīgo mūzikas festivālu Baltic Beach Party; Rietumu Radio, kas ļāva man pāris gadus celties ļoti agri un kopā ar draugu un cīņu biedru – Zandu Štrausu – vadīt rīta programmu; Liepājas Kultūras pārvalde, kur biju kultūras projektu vadītāja un iepazinu ko sev neierastu un pavisam citādu – pašvaldības pasauli. Jāpiebilst, ka paralēli vadīju dažādus pasākumus, neskaitāmas kāzas, un vēl bija dažādi kultūras projekti, muzicēšana un citas nodarbes.
Kad apjautu, ka nemanu, kā uzzied un nozied kārtējie ceriņi, kad apjautu, ka vienkārši aiziet uz tirgu šķiet kā milzīga privilēģija, kad atskārtu, ka manā plānotājā nav tukšu, baltu lapu, sapratu, ka neviens cits bez manis tos ceriņus nelūkos.
Neviens cits manā vietā plānotājā neierakstīs – brīvdiena. Un sākās gana izaicinošs ceļa posms – tikt no šī vāveres riteņa ārā.
Tad nāca vēl viena skola, par kuru diplomus nedod un aplausi neatskan – izdegšanas laiks. Jā, man, kas vienmēr bija uzskatījusi, ka viss ir paveicams, ka nav tāda vārda nevaru, sākās pailgs nevarēšanas laiks. Tā vietā, lai atviegloti uzelpotu un palūkotu, kā zied ceriņi, patukšu skatienu lūkojos vienā punktā un neredzēju īsti neko. Pasaulei bija pazudušas krāsas, ceriņiem smarža.
Taču tajā laikā pieņēmu sevi darbā pie sevis pašas. Pieņēmu pie sevis darbā cilvēku, kurš negribēja vairs īsti neko.
Jā, nu jau piecus gadus esmu pašnodarbinātā. Bez ambīcijām un mērķiem uz apjomu, bez uzstādījuma – augstāk, tālāk, vairāk. Ar vienu uzstādījumu – darīt tā, lai varu redzēt, kā uzzied ceriņi. Lai tas, ko veicu ikvienā jomā, ir man pašai saistošs un lai manā plānotājā būtu pietiekami daudz ar darba plāniem neaizpildītu lapu. Jo tajās es daru svarīgāko – esmu.»
Intervijas turpinājums: