Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
11
-
0
-
1
-
14
-
0
-
0
-
0
-
Ceļš ir darbības vārds
Maija dzimusi 1976. gada 27. novembrī Cēsīs. Tolaik tur, Cēsu rajona Priekuļos, dzīvo Maijas vecāki –Biruta un Jānis. Kad Maijai ir divi gadi, piedzimst māsa Zane. Šādā sastāvā ģimene tomēr ilgi nepaliek, jo vecāki šķiras. Vēlāk mamma ar abām meitām dodas tuvāk dzimtajai Alsungai Kurzemē.
Gremdējoties atmiņās par bērnību, Maija stāsta: «Dzīves ceļi mūsu ģimenei piestāja ne vienā vien pieturā, bērnība tādējādi man saistās ar vairākām dzīvesvietām, un jau esmu pieradusi, ka ikvienam, kuram nākas stāstīt par savas bērnības gaitām, pagrūti izsekot manam stāstam. Vārds bērnība manā apziņā ir daudzkrāsaina notikumu un dzīvesvietu glezna, kurā sava krāsa un vieta ir gan Latgalei, Balvu novadā esošajiem Rugājiem, kur pavadīju vasaras pie savas omītes, gan Vidzemei – Priekuļiem un Cēsīm. Kurzemi šajā manas bērnības ainavā iekrāso Laidi, Ēdole, Ķikuri, Turlava un Aizpute. Katrā no šīm vietām ir savas atmiņas, sajūtas, kuras turpinoši dzīvas – apciemojot tās.»
Arī Maijas radošais ceļš ir kā raiba lente, kura aizvijas nepārredzamos tālumos, priecējot ikvienu, kurš pa šo raibo ceļa lenti iet. «Ej ceļu, un ceļš tevi ies,» raksta Maija savā dzejoļu grāmatā.
Kā jau visiem bērniem, arī Maijas dzīvē skolas gaitu uzsākšana ir liels notikums.
Četru gadu vecumā meitēns iemācās lasīt un kopš tā mirkļa nevar sagaidīt brīdi, kad varēs sēdēt skolas solā un lasīt grāmatas – tieši tā bērns ir iztēlojies skolā iešanu. Pirmā grāmata, kuru meitene izlasa, ir Annas Sakses Pasakas par ziediem. Arī nākamo lasāmgrāmatu izvēle nav no bērnu literatūras klāsta. Atceroties tos laikus, Maijas sejā pavīd smaids, un viņa stāsta: «Tolaik visās mājās teju vienādie grāmatu plaukti un to saturs arī bija mana pasaule, par spīti tam, ka dažas grāmatas mamma mēģināja paslēpt no manas lasītkāres.
Skolas gaitas Turlavas pamatskolā bija jautrs notikums, draudzēšanās ar skolasbiedriem un citas lustes kompensēja vilšanos, ka skolotāji tā vietā, lai ļautu lasīt vienu grāmatu pēc otras, lika vilkt burtnīcās garlaicīgas līnijas un izrunāt burtus pa vienam. Biju teicamniece, un man pašai tas nešķita nekas ievērības cienīgs, jo neprasīja ne mazāko piepūli.»
Vēlāk, kad Aizputes vidusskolai uzceļ piebūvi, Maija pāriet mācīties uz turieni. Tur, ja tā varētu teikt, sākas lielā cilvēka atbildīgā dzīve. Maijas balsī, runājot par to laiku, iezogas nopietnākas notis, viņa stāsta: «Aizputē sāku mācīties 7. klasē, un tas bija laiks, kad Latvija virmoja Atmodas noskaņās. Līdz ar skolas maiņu mainījās arī citas svarīgas lietas.
Uz skolu vairs nebija jāiet garlaicīgajās skolas formās, un visapkārt valdošais noskaņojums tīkami sakusa ar mūsu, tolaik pusaudžu, dabisko vēlmi mainīt pasauli.
Aizputes skolas gaiteņos ātri satiku domubiedrus un draugus un ar pilnu jaudu baudīju jauno skolu, cilvēkus un notikumus. Aizputes laiks manā dzīves deķī ieaudis jaudīgas un stipras krāsas un pavedienus, kuriem ir liela nozīme un jēga vēl šodien. Aizputē pabeidzu ne vien vidusskolu, bet satiku cilvēkus, kuri paši un ar tiem kopā piedzīvotais manā dzīvē ir turpinoši svarīgs un dzīvs. Aizputē sāku spēlēt ģitāru, satiku savu pirmo mīlestību un piedzīvoju pirmos lielās dzīves izaicinājumus. Neilgi pēc vidusskolas atestāta saņemšanas Aizputes mazajā slimnīcā pasaulē ieradās mans dēls Emīls.»
Intervijas turpinājums:
