(..) Vai jums ir gandarījums par to, ka skaļās lietās apsūdzētie izvēlas tieši jūs?
Varbūt tolaik, kad parādījās pirmie tādi klienti, tiešām bija gandarījums: tāda lieta, redz, par mani runā! Bet pēc tam ir gandarījums nevis par to, ka izvēlas mani, bet gan par to, ka izdodas kādu lietu uzvarēt, izdodas palīdzēt, turklāt tas nebūt nav atkarīgs no lietas lieluma. Nav lielu un mazu lietu – katram svarīga ir tieši viņa lieta, un nav būtiski, kas ir šis cilvēks. Viena no šādām pēdējā laika lietām bija apsūdzība bērnudārza medmāsai un saimniecības daļas vadītājai par to, ka bērnudārza teritorijas kanalizācijas akā iekrita bērns. Uzskatīju, ka viņas apsūdzētas netaisnīgi, un biju gandarīts, ka abas sievietes galu galā tomēr attaisnoja. Šajā lietā skaidri parādījās mūsu tiesiskās sistēmas nepilnības un pat netaisnība. Valstij, sodot kādu, ir jāievēro divi principi – sodam jābūt neizbēgamam un taisnīgam.
Pat rūdītākais noziedznieks neapvainojas, ja saņem tādu sodu, kādu pelnījis, un ar cieņu izturas ne vien pret advokātu, bet arī pret tiesnešiem, prokuroriem un izmeklētājiem, kuri bijuši godprātīgi un taisnīgi.
Kas tiesā uzvar – taisnība vai advokāts?
Ļoti labs, filozofisks jautājums. Būtu jāuzvar taisnībai, bet patiesībā tas atkarīgs no daudziem apstākļiem, tādēļ atbildēšu, ka uzvara tiesā atkarīga no tā, cik ļoti tiesnesis iedziļinās lietā, cik ieklausās advokātā un cik apzinās savu – tiesneša – sūtību. Tāpat kā visos darbos, arī tiesnešiem diemžēl rodas rutīna, un tās dēļ pazūd dzirkstelīte. Latvijas lielākā problēma ir tāda, ka izmeklēšanas latiņa nolaista ļoti zemu. Tiesas to apzinās, tādēļ arī pierādījumu vērtēšanas latiņu ir palaidušas uz leju. Gadās situācijas, kad ir acīmredzams – pierādījumu trūkuma dēļ tiesai vajadzētu apsūdzēto attaisnot, kas būtu nepārprotams signāls tam, ka izmeklēšana bijusi slikta vai pilnīgi nepareiza. Tā vietā, lai piespiestu izmeklētājus strādāt, tiesas piespriež formālu sodu – tādu, kas nav smags, tomēr cilvēku neattaisno. Respektīvi – notiesātais nesūdzēsies, bet ne izmeklēšanas, ne prokuratūras darbā brāķa nav, jo notiesāts taču ir!
Advokātam ir vieglāk vai grūtāk, ja izmeklētājs strādājis slikti un apsūdzētā vainai nav pierādījumu?
Advokātam, bez šaubām, ir vieglāk – jo vairāk trūkumu, jo vieglāk panākt attaisnojošu spriedumu. Bet vienlaikus advokāts ir arī sabiedrības loceklis, viņš nedzīvo ārpus tās!
Advokātam pēc savas būtības un sūtības jāraugās, lai maksimāli tiek ievērots likums – ja kādiem pierādījumiem ir jābūt, tad tiem ir jābūt.
Taisnīguma panākšana ir visas sabiedrības interesēs.
Naudīgi klienti pret savu advokātu izturas kā pret profesionāli vai kā pret kalpu?
Tas pilnībā atkarīgs no tā, kā pats advokāts veido attiecības ar klientu. Man nav problēmu parādīt klientam durvis neatkarīgi ne no kā! Ir bijuši gadījumi, kad kāds atnāk un prasa, vai varu to nokārtot. Nē, es nevaru, jo es nekārtoju! Un ar to mūsu saruna beidzas.
Nesaprotu šos terminus. Ko prasa nokārtot un ko jūs nekārtojat?
Caur puķēm tiek pajautāts vai dots mājiens kaut ko izdarīt nelikumīgā ceļā – sarunājot, izmantojot pazīšanos vai kā citādi. Jaunajiem kolēģiem parasti stāstu šādu piemēru. Iedomājies: tu aizietu uz cietumu apmeklējumā, un tev prasītu: paklau, vai vari man ienest cietumā telefona SIM karti? Uz ko vajadzētu atbildēt: «Varu! Tikai uzskaiti man bankas kontā kādus pārsimt tūkstošus vai labāk uzreiz miljonu eiro.» Visticamāk, klients teiktu: «Tu ko! Tā taču tikai SIM karte!» Un uz šo atbilde ir: «Zini, tās tavas SIM kartes dēļ es savu profesiju un darbu varu pazaudēt līdz pat mūža beigām. Tad nodrošini mani, un es padomāšu – riskēt vai neriskēt ienest tev to SIM karti.»
Vai piekrītat teicienam, ka no ubaga tarbas un cietuma neviens nav pasargāts?
Jā, tā ir dzīves īstenība. Mēs taču redzam, ka ir cilvēki, kas zināmu politisko spēku varas laikā jūtas pasargāti, daudz ko atļaujas un domā, ka tā būs mūžīgi, bet tad mainās konjuktūra un ir jāsavelk josta. Kamēr no cilvēka ir kāds labums, viņš tiek izmantots, bet tad jāzaudē amats vai pat jānonāk aiz restēm.
Sāpīgākais tas, ka kaut kādā brīdī to, kas pie viena politiskā spēka tika akceptēts kā atļauts un likumīgs, pie kāda cita tiek vērtēts kā noziedzīgs.
Tātad arī jūs neesat pasargāts no cietuma?
Mēs katrs varam nejaušības dēļ nonākt tiesas priekšā. Ir divu veidu noziegumi – izdarīti tīši vai aiz neuzmanības. Piemēram, autoavārijas. Var tā sakrist apstākļi un gadīties tik neapskaužamas situācijas! Droši vien ir dzirdēts par autoavāriju Jūrmalā, kurā bija iesaistīti četri vienas ģimenes locekļi, no kuriem divi gāja bojā. Tā ir abpusēja traģēdija – gan bojāgājušo tuviniekiem, gan vienlaikus arī tam cilvēkam, kas bija pie stūres, un viņa dzīvesbiedrei blakām mašīnā. Tie bija padzīvojuši cilvēki, tur nebija alkohola. Jautājums izmeklēšanā nu ir par to, ko kurš redzēja un ko kuram vajadzēja redzēt, kāds bija vai nebija ātrums.
Visu interviju lasi jaunajā žurnālā Ieva.