Viņi dzīvo bez atkritumiem un brauc ar elektromobili

Vecā patiesība – sāc ar sevi!

«Agrāk biju tāda kareivīga – pēlu citus, ka viņi nepareizi dzīvo, ka valdība ne tāda… Tas nebija patīkami ne pašai, ne citiem. Un tā kādā reizē parunājāmies ar vīru un sapratām, ka varbūt vienkārši ir jāsāk ar sevi? Tā arī darījām. Vispirms mainījām ēšanas paradumus – kļuvām par svaigēdājiem. Neesam vegāni, manuprāt, vegānisms ir diezgan karojoša pozīcija, bet par sevi varu teikt, ka esmu vienkārši dzīvnieku mīlētāja. Lielos dzīvniekus neēdu jau 25 gadus, vēlāk arī vistas un zivis ieraudzīju citām acīm, nu jau vairākus gadus nedzeram arī alkoholu un kafiju,» stāsta Šeila, un Jānis piebalso: «Viss, ko mēs darām vai nedarām, ir sevis pašu labā – tas ir svarīgi. Un ne tikai ēšanas jomā. Ir daudzas lietas, ko var darīt, netērējot lielu naudu. Sāc ar sīkumiem – sakop stūrīti meža, nepērc jaunu apģērbu, bet pāršuj interesanti veco, brauc ar sabiedrisko transportu vai velosipēdu. Jā, cilvēkiem gribas kādu vainot – citus, valsti, laikmetu… Bet vajag pašam mēģināt un darīt! Mūsu kafejnīca ir pierādījums, ka var paēst bez lieliem ieguldījumiem produktu dažādībā un apjomā.»
Svaigēdāju kafejnīcā Nirvana Šeila un Jānis saimnieko jau mazliet vairāk nekā gadu. Ēdienkartē tikpat kā nav glutēna, piena produktu, nav pievienota cukura. Saimnieki atzīst, ka visus produktus nevar atļauties bioloģiski audzētus, taču, pirms saistīties ar kādu, piemēram, dārzeņu piegādātāju, var aizbraukt pie viņa ciemos – tad arī var redzēt, kā notiek audzēšana, kādi principi zemniekiem ir svarīgi.
«Nesmādējam arī kaut ko no lielveikalu tīklu produkcijas – pērkam, piemēram, mūsu pašu Latvijā ražoto auzu pienu, tofu sieru un citus labus produktus. Labprāt iepērkamies arī nakts tirgū – galvenais ir atrast savus pārdevējus, godīgus vietējos zemniekus. Savējie ir jāatbalsta, jo tas veido gan kopējo labumu valstiskā līmenī, gan arī gluži taustāmu mums pašiem, piemēram, no rīta šis burkāns vēl bija dobē un jau vakarā – mūsu galdā. Kuģis nav kuģojis, lidmašīna nav lidojusi, fūre nav braukusi… Tas ir būtiski,» saka Jānis.

Citi lasa

Santa.lv

Maltās gaļas ēdieni

FOTORECEPTE: Viltotais zaķis soli pa solim. Izdevīgi, gardi un sātīgi!

Marta Kalniņa

Drukātā prese

Jubilejas svinībās paziņo, ka jubilārs ir miris… Skumja ziņa «Rīgas Laiks» lasītājiem

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Laimei pietiek vietas arī 26 kvadrātmetros

Abi ir ļoti apmierināti ar lēmumu pārcelties no Rīgas uz Kalngali: «Savulaik mazo vasaras namiņu nopirkām kā bijušā kempinga daļu. Kad divas vasaras tur nodzīvojām, uz Rīgu atpakaļ vairs negribējās. Skatījāmies, ka citi kaimiņi tādos pašos namiņos dzīvo pastāvīgi, un izdomājām, ka mēs arī varētu. Tā ir tipiska kempinga koka mājiņa uz paaugstinājuma, bez pamatiem. Kārtīgi nosiltinājām, ierīkojām ventilāciju, lai pietiktu gaisa. Viena ziema jau nodzīvota, nekādas vainas. Labierīcības mums ir meža būdiņā, bet pie tā ātri vien pieradām. Elektrība ir, ko vēl vairāk vajag? Viens stāvs, viena istaba, nodalīta tikai dušas telpa. Ir jauki! Cilvēki mēdz jautāt – kā jūs tā vienā istabā visu laiku? Bet kāpēc gan mums vajadzētu vairākas istabas? Lai paslēptos vienam no otra? Nē, mums ir ļoti labi savā vienā istabā, laimei ar kvadrātmetriem nav saistības,» smaida Šeila.
Lielu vērību Vanagu pāris velta arī atkritumu šķirošanai: «Mēs gandrīz vispār dzīvojam bez tādiem klasiskiem atkritumiem – mums ir komposts, ugunskurs vai krāsns, kompostējama tualete.

Protams, mums ir arī parastais atkritumu konteiners, taču tajā mums bieži nav ko ielikt!

Un tad mēs staigājam pa tuvējo mežu un vācam citu atstātos atkritumus, lai kaut kā to konteineru piepildītu.»

Mums ir elektromobilis!

Nesen Šeila un Jānis iegādājušies elektromobili un ir varen priecīgi un lepni par šo pirkumu: «Arī pirms tam mums bija mazākās mašīniņas, kādas vien varēja dabūt, bet elektromobilis, protams, ir vislabākais!» Vaicāts, vai tad elektromobilis nav ļoti dārgs, Jānis atklāj, ka auto nopirkuši Norvēģijā par četrarpus tūkstošiem eiro. «Tiesa, vēl gluži nesen elektromobiļi bija ļoti dārgi, tikai beidzamā laikā cenas kļuvušas pieejamas – iespējams, tāpēc, ka norvēģi pārgājuši uz otro elektromobiļu paaudzi un šos izpārdod. Norvēģi ir aktīvākie elektromobiļu pircēji – viņiem no valsts ir subsīdijas, nav jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis, tāpēc tur šādu auto ir visvairāk un tāpēc uz turieni braucām arī pēc savējā. Mūsu elektromobilim ir astoņi gadi – bija runas, ka ap šo laiku, pat pēc sešiem gadiem, akumulatora garantija beidzas, taču pieredze rāda, ka šie akumulatori tomēr kalpo ilgāk. Protams, risks pastāv, bet ceram, ka pāris gadu vēl brauksim!»

Izrādās, elektromobiļu īpašniekiem arī Latvijā ir priekšrocības, piemēram, galvaspilsētā Rīgas satiksmes stāvvietas ir bez maksas, ar šo auto var braukt pa sabiedriskā transporta joslām, arī ceļa nodoklis ir minimāls. Elektromobilis, saprotams, ir lādējams ar elektrību – Jānis stāsta, ka ar vienu uzlādēšanas reizi var aizbraukt no Kalngales līdz Rīgas centram un atpakaļ, kopā tas ir apmēram četrdesmit kilometru.

Apzināts patēriņš

Ko mēs ēdam, ko velkam mugurā, kā un kur dzīvojam? Šeila teic, ka daudzi cilvēki, šķiet, ir pārstājuši par to domāt dziļāk un, iespējams, pat nezina, ka var dzīvot daudz vienkāršāk, ka nevajag vismaz pusi no tām mantām un pakalpojumiem, ko ierasts lietot: «Piemēram, katram pieaugušajam ģimenē ir sava automašīna, kaut varētu iztikt ar vienu vai biežāk braukt ar vilcienu un citu veidu sabiedrisko transportu. Kopš pārdomājām savu dzīvi, pārcēlāmies uz Kalngali un sākām patērēt apzināti, mēs tērējam daudz mazāk naudas – gan par rēķiniem, gan tāpēc, ka neesam vairs Rīgas naktsdzīves viesi. Iesaku pamēģināt ikvienam samazināt dažādu veidu patēriņus, pēc iespējas neapgrūtināt planētu ar atkritumiem, nedarīt pāri dabai. Tā ir brīnišķīga sajūta! Dzīvot dzīvi, kurā netiek tērēts pārmērīgi nedz naudas, nedz lietu un pakalpojumu. Turklāt pārsteidzošā kārtā dzīves kvalitāte nevis pazeminās, bet pat uzlabojas! Jā, mums nav lielas vannasistabas, nav neskaitāmu elektroierīču, nav televizora, daudz kā nav. Toties mums ir priežu mežs, netālu jūra. Vasarā, protams, Kalngales namiņā vispār ir paradīze – esam kilometru no jūras, ejam staigāt, sauļojamies. Sunim arī daudz jāstaigā! Jā, arī suns mums ir tāds, kurš neēd gaļu. Kad to reiz izstāstīju televīzijā, kādu laiku nevarēju uz ielas rādīties… Teju ikviens, kurš mani atpazina, uzskatīja, ka man kaut kas jāpasaka. Pat no veterinārā dienesta atbrauca pārbaudīt, vai suns nav jāatņem! Bet neatņēma gan, jo sunim viss ir labi. Mūsu sunim ir tāda šķirne, kas bieži apveļas, un arī locītavu veselība attiecīgi klibo – mūsējam nekā no tā visa nav! Arī mums pašiem ar veselību viss ir kārtībā – ja kādam liekas, ka tiem svaigēdājiem nav spēka, nekā tamlīdzīga! Pirms kāda laika es izskatījos daudz sliktāk. Tāpēc tagad vienmēr lielos ar saviem gadiem – nekad nepateikšu nevienu gadu mazāk! Man ir 52 gadi, un patlaban, piemēram, aug jauns zobs. Šajā vecumā! Tas nozīmē, ka organisms strādā labi!»

Modē ir… būt cilvēkam

«Es kā bijusī modes māksliniece…,» Šeila iesāk teikumu. Kā tā – bijusī? Viņa atsmej, ka nav jau tā, ka pavisam bijusī, taču koncepts gan esot mainījies: «Es vairs negribu darīt tā, kā agrāk. Sāku pārdomāt, kas ir mode. Tā nozīmē pārmērīgu patēriņu, un ne tikai apģērbu nozarē. Mums modē ir mājas, dzīvesstils, mašīnas, apģērbs, un tas viss nemitīgi tiek ražots, ražots un ražots! Un cilvēki pērk un grib, un ilgojas pēc tā visa. Nedomājot, cik daudz resursu tas prasa un cik ir pārprodukcijas. Kapitālisms ir bez saprāta – vairāk un lētāk! Atgriežoties pie tērpiem –

Nespēju vairs skatīties, piemēram, uz kleitu, kas ir darināta vienai ballītei, dārga un pēc tam nevajadzīga.

Agrāk biju noraidoša pret humāno palīdzību, bet nu esmu sapratusi, ka varu izmantot arī šādus apģērbus, papildinot ar kādu ideju, kaut ko oriģinālu. Bet man gribētos, ka šāds – jau reiz valkāts, taču interesanti pāršūts un uzlabots apģērbs – nebūtu tāds, kuru valkā tikai tādi nabaga Dieva doti cilvēciņi, kuriem nav citu iespēju. Es gribētu, ka šādus uzlabotus apģērbus vēlētos iegādāties arī, teiksim, prezidenta kundze!
Mēs esam cilvēki, gribam izrādīties un būt smuki. Protams, tas ir normāli, bet būtu labi, ja mēs domātu arī par dabas resursiem un to, ka labāk ir būt saprātīgam, tālredzīgam un interesantam cilvēkam, citiem vārdiem – lai modē būtu nevis patērētājs ar patērētāja attieksmi, bet vienkārši saprātīgs cilvēks! Tāds, kurš nepakļaujas straumei, kurš apstājas, padomā, rīkojas saudzīgi. Tāpēc man patīk, ka modē atkal nākušas amata prasmes, ka cilvēki sapratuši, ka daudzas skaistas un patiešām kvalitatīvas lietas var uztaisīt tieši ar rokām, nevis rūpnīcās,» priecājas Šeila un atminas, ka reiz lasījusi kādu grāmatu par indiāņiem. Viņi dzīvojuši, Šeilasprāt, ideālā sistēmā – kopā lielā dzimtā, kur katram ir viņa spējām atbilstoši pienākumi un atbildība citam par citu. Lietots tiek tikai tas, kas ir patiešām nepieciešams, un tas, izrādās, pārsteidzoši maz. Un galvenais, pēc kā tiekties, ir nevis manta vai nauda, bet gan citu novērtējums, dabas saudzēšana un bērnu nākotne. «Jā, tā es arī gribētu dzīvot,» viņa saka.

ŠEILAS RECEPTES SVAIGĒDĀJIEM

«Termiski neko neapstrādājam, tāpēc mums pat plīts nav mājās! Toties ir blenderis. No rītiem parasti dzeram kokteili – nātres, linsēklas, medus. Gatavojam smūtijus no attiecīgajā laikā pieejamiem augļiem un ogām, bagātinām ar sezama sēkliņām un linsēklām, ingveru, Makas pulveri. Kopā ar ūdeni visu var labi sablendēt, bet saldināt var ar žāvētiem augļiem vai medu. Šāds dzēriens brokastīs vairo enerģiju un neļauj piekļūt vīrusiem,» stāsta Šeila un labprāt dalās ar savām iecienītajām receptēm.

Raw saldējums vai deserts

Saldējums vai deserts – skatoties, kādā temperatūrā pasniedz.

• Krūze saldētu ogu
• 1 banāns
• 4/5 dateles vai ēdamkarote medus

Visu sablendē, pieber kanēli, svaigas piparmētras, un – deserts gatavs! Var ielikt saldētavā uz 2–3 stundām un tad servēt kā saldējumu bumbiņās.

Raw sēkliņmērcīte

Šādas mērcītes ir mugurkauls svaigēdāju vēsā gadalaika salātiem!

• Tase negrauzdētu noskalotu sēkliņu (saulespuķu, sezama, ķirbju u. c.)
• 1/2 citrona sula
• 1/2 tējkarotes Vidusjūras garšaugu garšvielu
• Šķipsna Himalaju sāls
• Tase ūdens

Visu blendē līdz krējuma konsistencei. Var pievienot garšaugu kātiņus, kādu nedaiļu tomātiņu, ķiplociņu utt. Var lietot melno sāli un sinepes, tādējādi iegūstot īstu olu majonēzi.

Linsēklu trifeles

• Maltas linsēklas un ķirbju sēklas attiecībā 2:1
• Mīkstās dateles vai medus pēc garšas,
• Kanēlis,
• Ingvera pulveris,
• Karobas pulveris pēc sajūtas un garšas.

Sajauc ķēpīgu, pabiezu masu un veido bumbiņas, kuras var apvārtīt gan karobā, gan sēkliņās. Var pasniegt kā desertu, servējot lielākas, neapvārtītas bumbas saldēto ogu un medus mērcē, kuru gatavo, sablendējot atkausētas ogas (piemēram, smiltsērkšķu) kopā ar kaut ko saldu, piemēram, datelēm vai medu.

Trifeļu masas torte

Ja vēlas, linsēklu trifeļu masu var likt tortes formā un pārklāt ar krēmu no datelēm un ogām vai augļiem. Tad saldētavā uz stundiņu, un – torte gatava!