Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
«Mums bija uzticēti gan ikdienas darbi saimniecībā, gan dārza kopšana. Saimniece Drūde uzsvēra, ka svarīgi ir darbā atrast līdzsvaru. Strādāt un spēt priecāties par padarīto. Katru dienu atrast brīdi, lai apsēstos un papriecātos par izdarīto darbu. Viņas dārzā ir izveidotas klūgu nojumes, soliņi, lai darba dienā varētu atrast līdzsvaru un baudīt darba prieku. Apsēsties un ieraudzīt!
Mūsu diena sākās 7 no rīta. Visi, kuri tajā brīdī strādāja un te dzīvoja, satikās – gan saimnieku ģimene, gan mēs pārējie. Nebija strikti noteikts, cikos jāsāk strādāt, bet norunājām satikties pirms darbiem, lai izrunātu, kas katram jādara. Darbi tika sadalīti pēc varēšanas un interesēm.
Bērniem tika siena grābšana un dobju ravēšana, man – ravēšana un pusdienu gatavošana. Drūde vēl pirms došanās darbos sacīja – galvenais, lai darbā ir prieks un patikšana. Nebija obligāti viss jāpabeidz todien, bet jādara tik, cik pats jūt un ir paša spēkos.
Citi lasa
«Ravējot kopā ar saimnieci Drūdi, iemācījos, kāpēc kressalāti tiek stādīti kopā ar tomātiem, cik veselīgs ir lapu kāposts un kāpēc dārza malā netiek ravētas nātres.»
Atkal satikšanās kopīgā pauzē bija pēc aptuveni trijām stundām. Tā kā bija karsta diena, strādāt daudzas stundas pēc kārtas nevarēja. Tāpēc darbi tika pārtraukti pēc nepilnām divām stundām. Tad devāmies peldēties uz upi. Drūde uzsvēra, ka svarīgi ir atrast dabisku līdzsvaru, kurā pēc darba vari apstāties, ievilkt elpu un redzēt kaut mazu, bet padarītu darbiņu. Nevienam nav vagā jānoģībst, lai pierādītu, ka es to varu. Darbs ir jādara saprātīgi.
Kad ap pulksten 11 tikāmies, tie, kas gribēja, varēja ieturēt vieglu maltīti vai vienkārši atpūsties. Pēc tam turpinājām savus darbus, un nākamā tikšanās bija pulksten 14 pie pusdienu galda. Kopīgi gatavotas pusdienas, runas un stāsti par dzīvi, pieredzēto, saimniekošanu. Tā bija pieredze un skola vienuviet.
Pēc tam bija brīvais laiks – gulēšanai mazākajiem, grāmatu lasīšanai, pastaigai vai vienkārši atpūtai. Tā kā mūsu mazākajam bija nepilns gads, gulēšana bija pirmajā vietā.
Pēc karstās svelmes ap kādiem 16 turpinājām darbus. Tā kā vakars bija silts un patīkams, norunājām strādāt ilgāk un tikties pie ugunskura pēc vakariņām, ja būs tāda vēlēšanās.
Vakariņas katrs gatavoja savās mājās. Mēs varējām izmantot visu, kas aug dārzā, un gatavot pēc savām ierašām. Šī iespēja – brokastot un vakariņot pašiem savās mājās jeb individuāli – bija ļoti vajadzīga, tas radīja sajūtu, ka neesam ciemiņi un varam būt mēs paši un tomēr daļiņa no saimniecības.
Pie ugunskura tā arī neaizgājām. Un neviens nejutās pievilts. Saimnieki Drūde un Martins jau sākumā uzsvēra, ka mums pašiem ir jājūt un jāizlemj, cik daudz gribam darīt, kur gribam iet un kur piedalīties. Jo esam atbildīgi gan par sevi, saviem bērniem un spēkiem.
Pa vidu starp darbiem bērni spēlējās ar zirgiem, devās pētījumā pa upi un gulēja saulītē. Es savukārt, ravējot dārzu kopā ar Drūdi, iemācījos, kāpēc kressalāti tiek stādīti kopā ar tomātiem, cik veselīgs ir lapu kāposts un kāpēc dārza malā netiek ravētas nātres. Kopīgā strādāšana, runas, dalīšanās, līdzsvars starp darbiem un atpūtu deva daudz spēka.
Nākamais rīts nenāca ar sajūtu: eh, atkal jāceļas! Gribējās celties, jo zināju, ka šī diena būs piepildīta. Mēs atkal kopā strādāsim, dalīsimies un piedzīvosim.»
