Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nav noslēpums, ka pārtikas mums pietiek, – par to liecina ne tikai pilnie lielveikalu plaukti, bet arī atkritumu konteineri, kur pēc tam nonāk neapēstās pārtikas kalni. Jautājums ir par to, cik pārtika, kas mums visiem pieejama, ir droša gan no veselības, gan vides saudzēšanas viedokļa.
Citi lasa
Pesticīdi kaitē gan cilvēkam, gan videi
Gada sākumā pašmāju medijus pāršalca ziņas par to, ka neatkarīgā pētījumā (tas nozīmē, ka pētījumu veikuši ļaudis, kam ar produktu ražošanu vai tirdzniecību nav nekādas saistības) Latvijā audzēto ābolu un kartupeļu paraugos atklāti pesticīdi. Nu un? – neizpratni izrādīja ierēdņi, kuri apgalvoja, ka neviena norma nav pārkāpta, tie pesticīdi normas robežās tur drīkst būt! Jo kā gan citādi izaudzēt tādas ābolu un kartupeļu ražas, lai kukaiņi tās neapēstu. Bez pesticīdiem nevar – saka zemnieki. Bet ko saka zinātnieki?
Inženierzinātņu doktore un biedrības Ekodizaina kompetences centrs vadītāja Jana Simanovska ir šā pētījuma veicēja: «Par dažiem paraugos atrastajiem pesticīdiem ir aizdomas, ka tie varētu būt hormonālās sistēmas traucētāji vai pat kancerogēni. Tas nozīmē, ka šie pesticīdi varētu būt kaitīgi jau ļoti mazās devās un drošas koncentrācijas tiem nemaz nevar noteikt. Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde atzīst, ka par vairākiem pesticīdiem šobrīd pietrūkst datu drošu normu izstrādei, tomēr atļauj tos lietot. Šāda rīcība parāda pretrunas pašreizējā pesticīdu regulējumā – lai gan Eiropas augu aizsardzības līdzekļu regula nosaka, ka var lietot tikai tādus pesticīdus, kas nerada ne īstermiņa, ne ilgtermiņa kaitējumu videi, cilvēkiem un citiem organismiem, faktiski pesticīdus ļauj pārdot un izmantot arī tad, ja pastāv nepietiekami pierādīta kaitējuma iespēja.»
Citiem vārdiem sakot, kamēr nav pierādīts pesticīdu kaitīgums, tos lietot atļauj, un var gadīties, ka kartupelis, kurš pat nav miglots, savu pesticīda atliekvielu mantojis no iepriekšējās paaudzes, jo arī sēklas kartupelis bija apstrādāts ar pesticīdiem (kodināts), – un tāds nonāk uz tava galda. Lielākais kaitējums, kas nodarīts, gan nav kartupeļa ēdājam, bet augsnes organismiem un kukaiņiem.
«Atsevišķs auglis vai dārzenis nevienu neapdraud, bet problēma ir kaitīgu pesticīdu ilgstoša ēšana.»
Kas ir droša pārtika?
«Kamēr Eiropā pārskata esošo pesticīdu regulējumu, varam samazināt saskarsmi ar pesticīdiem, izvēloties augļus un dārzeņus no bioloģiskajiem audzētājiem, kas neizmanto pesticīdus. Savukārt konvencionāli (nebioloģiski) audzētus augļus un dārzeņus vajadzētu mizot un obligāti rūpīgi nomazgāt (tikai ar ūdeni, var papildus izmantot sodu, jo speciālie līdzekļi nesniedz labāku rezultātu). Jāatceras arī tas, ka šīs pesticīdu atliekvielas ir ļoti nelielās koncentrācijās, un atsevišķs auglis vai dārzenis noteikti nevienu neapdraud, bet problēma ir šādu kaitīgu vielu ilgstoša ēšana un savstarpējā mijiedarbība ar citām vielām un faktoriem, kā arī izplatība vidē,» skaidro Jana Simanovska.
«Mēs Eiropā esam samērā labi nodrošināti ar pārtiku – statistiķi lēš, ka ilgstošai pārtikas nepietiekamībai pakļauti mazāk kā pieci procentu attīstīto valstu iedzīvotāju. Cita aina paveras attīstības zemēs, kur katrs astotais cieš no ilgstoša bada.
No vienas puses, mūsu veikali garantē, ka pārtika ir droša: standarti ir augsti, kontrole spēcīga. No otras puses, ne visi uzskata, ka ar to pietiek – ne visiem šķiet, ka pieļaujamās pesticīdu atliekvielu koncentrācijas patiešām ir drošas. No otras puses, stingrās pārtikas drošības prasības noved arī pie lieliem pārtikas atkritumu kalniem, kas ir īpaši neētiski uz to cilvēku fona, kas cieš badu. Vai tādas stingras prasības vienmēr ir vietā vai tomēr pārspīlētas? Arī pesticīdu izmantošanu, kas piesārņo pārtiku, pamato ar nepieciešamību mūs nodrošināt ar pārtiku. Bet ja mēs trešdaļu no tās izmetam? Varbūt tā mums vienkārši ir pārāk lēta?
Salīdzinoši ar to, kā mēs kādreiz ēdām, mūsu pārtika arī ir ievērojami mainījusies, un līdz ar to mainās arī mūsu svars – kamēr Āfrikas tuksnešainajā vidienē katrs ceturtais cieš ilgstošu badu, pie mums, Latvijā, vairāk nekā katrs piektais sev līdzi nes lieko svaru. Tāpēc ir pamatoti jautāt, kā ir ar to pārtikas drošību, kas, no vienas puses, garantē pārtikas pietiekamu sterilitāti, bet, no otras puses, pārtikas produkti satur daudz cukura un maz barības vielu, ilgstošā, pārmērīgā patēriņā audzējot mums tauku vēderiņu un bojājot sirdi.
Atceries!
- Vislabāk ēd tikai bioloģiskus augļus un dārzeņus!
- Lielveikalā biežāk izvēlies to augļus un dārzeņus, kuros parasti ir mazāk pesticīdu atliekvielu!
- Noteikti mazgā (ar ūdeni vai pieliekot nedaudz sodas ūdenim) un mizo nebioloģiskos produktus!
Ir arī speciālie mazgājamie līdzekļi, bet no tiem nekādas jēgas nav – to apliecina pētījumi!
Vērtīgi fakti
- Pētījumu ietvaros 2018. gada decembrī vairākos Latvijas lielveikalos nopirka Latvijā audzētus ābolus, burkānus un kartupeļus.
- Analīzes uzticēja neatkarīgai akreditētai laboratorijai Lietuvā, kas pesticīdu atliekvielas atrada četros kartupeļu un četros ābolu paraugos no pārbaudītajiem pieciem.
- Burkānos pesticīdu atliekvielas konstatēja divos no četriem paraugiem.
- Ābolu paraugos atrada vairāku pesticīdu atliekvielas vienlaikus (divos paraugos pat 3 atliekvielas). Arī šāds kokteilis rada bažas, jo maksimāli pieļaujamo koncentrāciju aprēķinā neņem vērā dažādu pesticīdu mijiedarbību.
VIEDOKLIS
Signe Meirāne, divu meitu mamma, veselīgu ēdienu pavārgrāmatu un storyaboutfood.com autore:
«Mūsdienās, šķiet, pārtika tiek kontrolēta, ir zināms, kur cēlusies, kā tiek audzēta un no kurienes atvesta. Ir tik daudz nezināmo, par ko patiesībā pat neiedomājamies, bet, kad sākam rakt dziļāk…
Pieauguša cilvēka ķermenis spēj adaptēties daudz kam, un liela daļa no mums, kuriem ir pāri 30, ir dzīvojuši laikā, kad, lai gan visa kā bija maz, produktiem bija diezgan apmierinoša kvalitāte (vismaz man laukos tā bija, jo ēdām to, ko paši vai kaimiņš bija izaudzējis), bet maza bērna ķermenis ir kā sūklis, kurš uzsūc visu. Kad mēs bijām mazi un mūsu ķermenis bija sūklis, vismaz es uzsūcu ļoti labas lietas – pašu audzētas un ravētas zemenes, kartupeļus, ogas, salātlapas un daudz ko citu. Tas ir, ja skatāmies tieši produktu tīrības ziņā, tad mazais organisms jeb sūklītis uzņēma daudz laba. Šodien, kad paskatos, kas tiek dots mūsu mazajiem sūklīšiem, rodas šaubas par vecāku atbildību.
Kāpēc līdz tam esam nonākuši? Tāpēc, ka steidzamies. Tāpēc, ka visu laiku gribam visu lētāk un vairāk. Tāpēc, ka liekas, ka citam ir vairāk un labāk, un mums arī tā vajag. Bet galvenokārt jau tāpēc, ka mēs vienkārši esam slinki un izliekamies ļoti aizņemti. Aizņemti atrast ko labāku. Aizņemti paskatīties, kas uzrakstīts uz paciņas. Aizņemti skaidrot bērnam, kas ir labs un kas – ne, kāpēc kaut ko var ēst un kāpēc nevar. Mēs dzīvojam aiz attaisnojumu plīvuriem, ka tas jau tikai šodien un tagad, ka tas jau neko traku nenodarīs…
Krāsvielas, nesaprotamās sastāvdaļas, kuras pat nespējam izlasīt, pārrafinētas eļļas, nezināmas izcelsmes gaļa un zivis, kas pilnas ar hormoniem. Jā, zivis ar hormoniem, un viens no tiem ir slavenais lasis, kuru visi ēdam un dodam bērniem. Tas pats ar gaļu – šodien to audzē ātrāk un lētāk, drakoniski un izdevīgi, un mēs katru dienu to atbalstām un dodam bērniem, pēc tam spriežot savā starpā, kāpēc meitenēm tik ātri sāk veidoties krūtis, kāpēc viņas kļūst pufīgi lielas, kāpēc viņām gribas dzimumdzīvi?
Bērni pārzina visas limonādes, nespēj pie vakariņām iztikt bez kečupa un majonēzes, jo katru dienu tos ēd un ir izveidojuši pieradumu, pat atkarību. Bērni, kuriem brokastīs putra liekas nepieņemama, bet modificēta kukurūza iet uz urā! Bērni, kuri bieži vien ir ļoti pieradināti pie viena produkta, pie vienas garšas un nevēlas pagaršot ko citu.
Ar savu slinkumu un steigu brīnāmies, ka bērniem ir astma un dažādas alerģijas. Kāpēc bērni tik daudz slimo, kāpēc nekādi netiekam galā? Atbildes meklējamas mūsu iepirkumu grozā, mūsu nespējā mainīties un mūsu vēlmē apklusināt bērnu ar kaut ko krāsaini garšīgu vai pilnu mononātrija glutamāta. Lai tikai ir miers.»
