Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Stāsts par to, kāpēc ir valstis, kur atkritumus šķiro tā vai citādi, ir garš, politisks un ekonomisks, bet kā tas ietekmē mūs – vienkāršos cilvēkus? Uzņēmēji, politiķi, vides aizsardzības biedrības un valstiskās institūcijas meklē kopsaucēju arī Latvijā. Vai un kāds tas būs, rakstot šīs rindas, nav zināms, bet ir zināms, ka, lai mežos nekrātos plastmasas pudeles, tāpat kā asās skārdenes un stikls, kas bojā ne tikai skatu, bet arī dzīvi meža iemītniekiem, labāk būtu, ja tos nodotu tuvākajā tukšās taras pieņemšanas punktā.
Igaunijā, kur atkritumu savākšanas sistēma, kas svešvārdā saukta par depozītsistēmu, darbojas kopš 2005. gada, pastāv trīs dažādi veidi, kā nododama tukšā PET plastmasas, stikla un skārda tara. Viens – tie ir taras kioski, atsevišķas nelielas ēkas, kur var piebraukt ar auto vai atnākt kājām, ieiet iekšā ar savu atkritumu maisu un iztukšot to attiecīgi stiklam, skārdenēm vai plastmasas pudelēm domātajā automātā.
Otrs veids ir šādu automātu, kas pēc skata atgādina bankomātus, izvietošana pašos lielveikalos, teiksim, pie ārdurvīm vai pat ārpus ēkas pie durvīm. Un trešais variants, kas piemērots maziem lauku veikaliem, tukšo taru var nodot manuāli, tas nozīmē – tu iedod kasierei vai veikala pārdevējai rokās pudeles, viņa tev pretim – naudu.
Vai stāsts ir tikai par naudu?
Savulaik, kad pirms vairāk nekā 20 gadiem dzīvoju Zviedrijā, protams, lielveikalos biju pamanījusi arī taras automātus. Biju padsmitniece, neiedziļinājos nekādos iepakojuma likumos un izmaksās, bet redzēju tikai vienu – o, tu ieliec pudeli un saņem pretim naudu! Kāpēc pie mums tā nav? Tomēr nevarētu gluži teikt, ka nekad tas nebūtu bijis.
Tie, kuri piedzīvoja padomju laikus, atceras rindas pie taras pieņemšanas punkta, kur ne vienmēr tie mundrākā izskata večuki cerēja tikt pie savām kapeikām nākamās pilnās pudeles devai.
Jā, jāatzīst, arī Igaunijā sastapām diezgan bēdīga izskata vīrieti, kurš, visticamāk, savu tukšās taras maisu bija salasījis pilsētas apstādījumos, nevis uzkrājis uz dzīvokļa balkona… Tas gan nozīmēja arī to, ka dažas no tukšās taras pudelēm (piemēram, kas ievestas no ārzemēm) automāts atteica viņam pieņemt! Izrādās, ne visu iepakojumu pieņem automāts – tikai to, kam ir vajadzīgais kods. Tas attiecīgi saistīts ar to, vai un kā iepakojuma ražotājs maksā vai nemaksā savu daļu šajā sarežģītajā atkritumu kustības sistēmā. Bet, atgriežoties pie stāsta par taras savācējiem, šķiet, nav nekas peļams, ja cilvēki gan tiek pie liekas kapeikas, gan satīra pilsētas apstādījumus…
Jā, prece kļūst par 10 centiem dārgāka, ko uzskatāmi parāda veikalos izvietotās cenu zīmes: cena + 10 centu depozīts. Citiem vārdiem sakot, uzreiz jau redzi, ka tavās interesēs ir nodot šo taru, kad tā būs iztukšota, lai saņemtu atpakaļ naudiņu.
Jautājums, vai 10 centi ir tā vērts, lai brauktu uz speciālo taras punktu vai lielveikala pagrabu ar milzīgu plastmasas, stikla un tukšo skārdeņu maisu? Varbūt vienkāršāk izmest turpat sadzīves atkritumos, un štrunts ar tiem 10 centiem?Jā, iespējams, taču atbildīgi ir gan skaitīt naudu – 10 lietoti iepakojumi jau ir vesels eiro! –, gan domāt zaļi, gan arī palīdzēt tiem, kuriem vairāk vajag.
Proti, Igaunijā, iemetot savu pudeli vai skārdeni taras automātā, uz ekrāna redzi, vai un kas no iemestā der nodošanai, tas tiek saskaitīts un parādās summa, ko tu vari vai nu saņemt skaidrā naudā, vai saņemt čeku, kas būs kā atlaižu kupons tuvējā lielveikalā, vai arī izvēlēties variantu – ziedot labdarībai.
Igaunijā depozītsistēmā iesaistītie partneri vienojušies, ka ziedojumi nonāk pie bērniem no maznodrošinātām vai kā citādi mazāk situētām ģimenēm kultūras pasākumu apmeklējumiem. Tieši šim mērķim un šai iedzīvotāju grupai.
Igaunijas depozītsistēmas eksperts Rauno Rāls atzina, ka visvairāk ļaužu – 95% – izvēlas čeku tuvējā lielveikalā, kas apliecina, ka cilvēkiem lielveikala apmeklējuma apvienošana ar tukšās taras nodošanu nešķiet tik sarežģīta un neiespējama, kā dažiem varbūt liekas.
Kas tālāk notiek ar atkritumiem?
Rauno Rāls atceras, ka sistēmas ieviešanas pirmajos gados tika reklamēta iespēja par katru nodoto taras pudeli saņemt pretī naudu. Tagad šis reklāmas un mārketinga akcents ir mainījies – cilvēki labāk izprot vides piesārņojuma problēmas, tāpēc uz taras punktos izvietotā ziņojumu dēļa var atrast attēlus, kur redzams T krekls, automašīna un ievārījumu burka. Ko tas nozīmē?
No plastmasas granulām mūsdienās top apģērbi, no skārda – detaļas mašīnbūvei, bet nodotais stikls no alus pudelēm pārtop par jaunām stikla burciņām zaptēm. Tik vienkārši.
Jāatzīst, ka, viesojoties Igaunijas atkritumu savākšanas centrā, kur atkritumus sašķiro un sūta tālāk uz pārstrādi, sajūta bija, kā iekāpjot iekšā lielā miskastē. Visapkārt rūc un dūc šķirošanas mašīnas, ik pa brīdim atskan troksnis, kad lielo zaļo atkritumu tvertņu saturs tiek izgāzts uz šķirošanas lentes.
Robotizētā sistēma veikli sadala stikla pudeles pa krāsām (jo atšķirīgu krāsu stikls tiek pārstrādāts atsevišķi), plastmasas pudeles tiek attīrītas no korķīšiem un etiķetēm (starp citu, tās tiek samīcītas jau taras automātā – lai izvairītos no krāpniecības un tās netiktu nodotas vēlreiz!), bet skārdenes sakrautas iespaidīgās ķīpās, lai mērotu garo ceļu uz pārstrādi Eiropā – Vācijā, Francijā vai Lielbritānijā.
Ar stiklu ir sarežģītāks stāsts – ir pudeles, ko uzreiz ved pa taisno Igaunijas ražotājiem, kas tur dzērienus pildīs atkārtoti. Bet pārējo stiklu – uz pārstrādi.
Baida viss jaunais
Pieredzējušais speciālists Rauno Rāls atzīst, ka cilvēka dabā ir baidīties no visa, kas ir jauns, – labāk sametu visas savas PET plastmasas pudeles mīļajā piemājas dzeltenajā miskastē, kā to esmu ieradis darīt, nevis mainu ieradumus.
Starp citu, pētījumi rāda, ka tieši depozītsistēma mudina atkritumu šķirošanai pievērsties arī tos iedzīvotājus, kas līdz šim par atkritumu šķirošanu nebija aizdomājušies.
Tajā pašā laikā viņš atzīst, ka visās valstīs, kur ieviesta depozītsistēma var atrast arī trūkumus, ko vēlams novērst tiem, kas sistēmu ievieš vēlāk. Lietuvā depozītsistēma atšķiras no Igaunijas, jo katrā valstī ir sava specifika. Piemēram, Igaunijā, pārņemot Norvēģijas modeli, sākumā nerēķinājās ar tik vērienīgiem krāpšanās mēģinājumiem, kas pārtikušajā Norvēģijā nevienam nebija pat prātā ienākuši… Tā ir Latvijas priekšrocība – mācīties no Lietuvas un Igaunijas!
Izkārtne apliecina, ka te atrodams taras nodošanas automāta kiosks.
Nu jau vairāk nekā desmit gadu igauņi pieraduši pie veida, kā te tiek savākti un šķiroti atkritumi, un tas kļuvis par ieradumu, bet joprojām vairāk nekā puse iedzīvotāju atzīst, ka to dara, lai saņemtu atpakaļ savu naudu. Tomēr tas nav biežākais iemesls – izrādās, 70% aptaujāto igauņu šķiro un nodod taru, jo mājās atkritumi aizņem pārāk daudz vietas! Tikai 17% to dara rūpēs par vides tīrību un ilgtspējību.
Senākā depozītsistēma zināma arī Latvijas laukos – tās ir piena pudeles laukos, ko uz plauktiņa ceļa malā atstāja tukšas, bet vietā atrada pilnas.
