Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
1
-
2
-
1
-
0
-
0
-
«Ģimene, kas izvēlas audzināt par vienu bērnu mazāk, planētu glābj vairāk nekā atteikšanās no gaļas vai automobiļa,» raksta slavenais laikraksts. Ko es te varu iebilst? Mēs ģimenē esam seši – 2 pieaugušie un 4 bērni, tāpēc lieliski zinu, par ko ir runa. Par to, ka mazā auto mēs nesalienam un ar sabiedrisko transportu visur aizbraukt nevaram (šur tur varam, protams!). Par to, ka es priecājos par dienām, kad visi ir paēduši – jo sevišķi augošie pusaudži, kuriem visu laiku gribas ēst, – un neizmeklēšu visīpašāko un zaļāko ēdienkarti. Par to, ka jebkurš izbrauciens ārpus mājas ir plastmasas uzbrukuma gājiens.
Plastmasa uzglūn no konfekšu papīriņiem, maizes iepakojumiem, rotaļlietām un pat ieejas biļetēm!
Vai ir izeja? Protams, vienmēr tā ir, jo sevišķi, ja esmu pēc dabas optimiste! Un izeja ir… mūsu bērni. Kad mana svaigizceptā pusaudze izvēlējās skolā projektu par piejūras ekosistēmas pētīšanu, mana mātes sirds bija kā ar medu aplieta. Jā, iespējams, viņa tur tika, jo bija nokavējusi visus citus foršos projektus un uz šo – garlaicīgo – bija vēl brīvas vietas, bet tik un tā. Viņa brauca un pētīja laikapstākļus pie jūras, WhatsApp nosūtīja tos grupas biedrei, kas apkopoja, un pēc tam abas kopā prezentēja.
Nedēļu vēlāk viņa man vaicāja atļauju pievienoties grupai, kas cīnās pret plastmasu, ar nosaukumu Pēdējais salmiņš. Kopš Ziemassvētkos no vecīša saņēma metāla salmiņu, viņa visur ārpus mājas lieto tikai to, priecīgi stāstīdama, ka pat populārajā ātrās ēdināšanas restorānā vairs nedrīkst izsniegt salmiņus bez apvaicāšanās, vai tie maz ir nepieciešami!
Visasāk viņa reaģēja, kad ciemojāmies pie draugiem laukos, – brīdī, kad mājas saimnieks meta plastmasas maisiņu ugunskurā, iekliedzās: «Nē!»
Es pat mazliet samulsu, jo bijām taču ciemiņi, nevis vides inspektori… Bet pusaudžiem raksturīgais kategorisms viņai neļāva samierināties ar to, ko redz, – plastmasu nededzina, un viss!
Nedomāju, ka bērnu skaits ģimenē tiešā veidā piesārņo pasauli vairāk nekā automašīnas un plastmasa atkritumos, bet viens gan ir skaidrs – vai bērni mācās no tā, ko lasa grāmatās, vai drīzāk no tā, ko redz un dzird mājās vai sev svarīgajā vidē – sociālajos un reālajos draugu tīklos? Planēta būs glābta, kad visi bērni vienā balsī iesauksies: «Nē!» – redzot plastmasu degam ugunskurā, un kad pirmajā randiņā izvilks no somiņas salmiņu, ko pēc lietošanas neizmetīs atkritumos. Vai esam gatavi pēdējam salmiņam?
