Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Atzīšos, piederu pie tiem, kas nepiedodami lielu daļu pārtikas izmet atkritumos. Kādu brīdi centos to neredzēt vai uz pārmetumiem reaģēt agresīvi, uzsverot, ka, dzīvojot divatā ar mazu bērnu, ar to vienkārši jāsamierinās, ja vien neesi gatava regulāri apēst visu to, kas jaunajam cilvēkam pēkšņi negaršo vai vairs nelien puncī. Reizēm arī čīkstēju, ka, ejot ar mazu cilvēku uz veikalu, ir ļoti sarežģīti tā pārdomāti iepirkties – lēnām izpētīt sastāvu, derīguma termiņu un mēģināt atcerēties, kas tad šobrīd ledusskapī jau ir. Taču skaidrs, ka tā turpināt vairs nevar. Globāli par apjomīgo pārtikas izniekošanu ir jāuztraucas tāpēc, ka mēs tā bezjēdzīgi izšķiežam resursus, taču lokāli, sēžot savā virtuvē un sienot ciet kārtējo miskastes maisu, der atcerēties, ka
Eiropā vidēji vienā mājsaimniecībā līdz ar pārtikas atkritumiem izmetam teju 500 eiro.
Cena par atkritumu saturu
Eiropas Savienībā katru gadu atkritumos tiek izmests ap 88 miljoniem tonnu pārtikas. Savukārt viens vidējais ES pilsonis gadā izmet 173 kilogramus pārtikas. Pasaulē savukārt ik gadu tiek izniekots 1,3 miljardi tonnu pārtikas. Ar šo daudzumu varētu pabarot 3 miljardus iedzīvotāju, un var teikt, ka, ja tā notiktu, bada problēma pasaulē tiktu likvidēta. Kopumā tātad viena trešā daļa pasaulē saražotās pārtikas nonāk atkritumos. Jāpiezīmē, ka pārtikas izniekošana nenozīmē tikai nepareizu attieksmi pilīs un būdiņās. Pārtika tiek izmesta arī garajā pārtikas ražošanas posmā – kā audzēšanā un ražošanā, tā pārstrādē, dažādajos tirdzniecības posmos un sabiedriskajā ēdināšanā. Un te var redzēt būtiskas atšķirības starp attīstītajām valstīm un jaunattīstības valstīm. Jo turīgāka sabiedrība, jo vairāk pārtikas tiek izmests tieši mājsaimniecībās, kamēr pārējos posmos tiek ieviestas gudras tehnoloģijas un priekšsraksti, kvalitātes kontrole un loģistikas sistēmas, lai pārtika nebūtu jāizmet.
Citi lasa
Tātad pirmās pasaules problēma? Nebūt ne. Lai pārtiku izaudzētu un saražotu, tiek patērēti lieli ūdens un zemes resursi. Nereti cilvēki satraucas par palmu eļļu un dažādu it kā veselīgā uztura stāstu iespaidā skatās uz to ar bažām. Jā, palmu eļļa nav tik vērtīga kā, piemēram, olīveļļa, ko slavina uztura speciālisti un kardiologi, tomēr tā arī nav kaitīga cilvēka veselībai. Taču tā ir salīdzinoša lēta augu eļļa, tāpēc to pievieno lielai daļai lētu pusfabrikātu. Palmu eļļas sliktums slēpjas tajā, ka, lai izveidotu palmu eļļas plantācijas, tiek izcirsti milzīgi mežu masīvi. Rezultātā agrāko mūžamežu iemītniekiem vairs nav māju. Atsevišķām sugām draud iznīcība. Muļķīgi, ja par šādu cenu audzētai pārtikai vēl jānonāk atkritumos. Var arī jautāt, kas mums no tā, ka kaut kur tropos vairs nebūs gorillu un daudz dažādu augu un kukaiņu? Taču varbūt tieši tajā nebūtībā aizgājušajā tropu puķītē pēc gada mediķi būtu atraduši vielu, kas varēja palīdzēt uzveikt kādu agresīvu slimību…
Rēķini, cik apēdīsi!
Palielinoties iedzīvotāju skaitam, palielinās arī pieprasījums pēc graudaugiem. Lai tos izaudzētu, nepieciešams daudz zemes, ūdens, arī dažādu pesticīdu un citu uztura bagātinātāju. Graudaugu audzēšana rada arī lielu oglekļa pēdas nospiedumu. Kas tas ir? Proti, rīsu lauki izdala metānu – gāzi, kas atstāj ietekmi uz klimata pārmaiņām. Liela resursu patērēšana nepieciešama arī dārzeņu un gaļas audzēšanā. Turklāt graudaugi ir nepieciešami arī gaļas audzēšanā. Zemes apjoms, kas tiek izmantots pārtikas ražošanā, pasaulē aizvien palielinās. Taču jāatceras, ka planēta lielāka nepaliek. Tātad šīs platības tiek kaut kam atņemtas.
Pērn Latvijā bija manāma tāda sabiedrības šūmēšanās par ideju atļaut cirst priedes Baltijas jūras piekrastē. Taču der atcerēties, ka ir liela daļa pasaules valstu, kur neviens tā skaļi neburkšķēs un ielās par saviem kokiem neies. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija aprēķinājusi, ka 1,4 miljardi hektāru zemes jeb 28% no pasaules lauksaimniecības zemēm ik gadu saražo pārtiku, ko neviens neapēdīs. Šī platība ir nedaudz mazāka par Krieviju, bet lielāka par Kanādu. Aicinu vēlreiz ielūkoties pasaules kartē un aptvert, tieši cik daudz zemes mēs izmantojam bezjēdzīgi.
Ja lūkojas uz dažādiem pārtikas produktiem, tad visvairāk tiek izniekoti augļi un dārzeņu.
Aprēķini rāda, ka 45% no visiem ik gadu saražotajiem augļiem, dārzeņiem un sakņaugiem nonāk atkritumos. Pētījumi Eiropā savukārt apliecina, ka visvairāk izniekotās pārtikas tips ir mājās gatavotās maltītes. Tātad mēs nemākam aprēķināt, cik daudz pārtikas būs nepieciešams vakariņām.
Vai bērni izglābs pasauli?
Par pārtikas izniekošanu runā daudzi. Latvijā, šķiet, to visaktīvāk pagaidām dara biedrība Zaļā brīvība, kas kopā ar citu valstu partneriem, realizē projektu Ar cieņu pret pārtiku. Biedrības projektu vadītāja Inga Belousa, runājot par stereotipiem, kas traucē mums dzīvot zaļāk, atklāj, ka pirmām kārtām tā ir mūsu individuālā daba. «Mēs neticam kolektīvajam spēkam. Stereotips ir tāds, ka, pat ja es kaut ko labi darīšu, nekas nemainīsies, jo citi nedarīs. Mēs nevaram noticēt, ka visa sabiedrība mainīsies,» viņa uzsver. Tāpat šo neticību varot saistīt arī zemo pilsonisko apziņu. Toties cerības vieš sadarbība ar ekoskolu kustību.
Iespējams, tieši bērni izglābs pasauli, atgādinot vecākiem par atbildīgu attieksmi pret vidi un dabu.
Belousa arī atgādina, ka tas, kā mēs izšķiežam vai neizšķiežam pārtiku, ir cieši saistīts ar to, kā dzīvojam. Piemēram, studentiem kopmītnēs tāda problēma nav pazīstama. Tur vienmēr ir iespējams ar kādu dalīties. Tomēr sabiedrība kopumā mainās un mājsaimniecības kļūst mazākas. Ne vienmēr ir iespējams atrast jēdzīgāko pārtikas iepakojumu, lai ar produktu tiktu galā viens. Pārtikas industrija uz to reaģē un sāk piedāvāt, piemēram, arī 0,5 un 0,25 litru piena iepakojumus. Tiesa, tad ir otra dilemma – mazāki iepakojumi nozīmē vairāk plastmasas, tetrapaku un citu veidu materiālu, kam arī jānonāk atkritumos. Tieši mazās mājsaimniecībās tiek izmests visvairāk pārtikas.
Kāpēc cilvēki izmet pārtiku?
Pētījumi Eiropā skaidro, ka visbiežāk tā vienkārši sabojājas, jo mēs gluži vienkārši esam sapirkušies par daudz. Tāpat arī cilvēki mēdz sagatavot pārāk lielas porcijas. Atceros, vēl nesen bija spēcīga tāda atziņa – jāapēd viss, kas uz šķīvja uzlikts. Un tad vēl tās mūsu vecmāmiņas, kas maizīti nobučoja, ja tā nokrita. Šodien pārtika vismaz Latvijā ir kļuvusi salīdzinoši pieejama. Taču neesam iemācījušies jaunus paradumus, kā ar to tikt galā.
Ko darīt? Vispirms aicinu vēlreiz padomāt par tiem teju 500 eiro. Kā to izdarīt? Atbilde it kā ir vienkārša. Būtu jāmaina ieradumi. Protams, to ir viegli pateikt un daudz grūtāk realizēt. Mana ledusskapja attiecības ar atkritumiem tam ir vislielākais apliecinājums. Taču ir jāpacenšas, lai pēc 20 gadiem man nebūtu muļķīgi jāsmaida, kad dēls prasīs, kāpēc es neko nedarīju, lai novērstu kārtējo vides katastrofu.
5 vienkārši padomi
- Plāno maltītes un sagatavo tik, cik nepieciešams!
- Pērc tikai to, kas nepieciešams, – izvērtē, vai tev vajag to pērc 2 par 1 cenu piedāvājumu, un neaizmirsti par iepirkumu sarakstu!
- Pareizi uzglabā pārtiku – atbilstoši glabāšanas trauki, izkārtojums skapīšos un ledusskapī!
- Iemācies izmantot pāri palikušo citā ēdienreizē!
- Kompostē ēdienu pārpalikumus!
Interesanti fakti
- Eiropā vidēji 53% pārtikas tiek izniekots tieši mājsaimniecībās,
- 19% – pārtikas pārstrādē,
- 12% – sabiedriskajā ēdināšanā,
- 11% – lauksaimnieciskajā ražošanā,
- 5% – tirdzniecībā.
«Lai izveidotu palmu eļļas plantācijas, tiek izcirsti milzīgi mežu masīvi. Muļķīgi, ja par šādu cenu audzētai pārtikai jānonāk atkritumos.»
