Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
9
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ar augiem iepazīstina Nacionālā botāniskā dārza pētniece bioloģijas zinātņu doktore DAINA ROZE.
DZELTENĀ DZEGUŽKURPĪTE, Cypripedium calceolus
Tā ir viena no pasaulē pirmajām augu sugām, kuras aizsardzību noteica likums. Zviedrijā dzeltenā dzegužkurpīte ir aizsargājama jau kopš 1879. gada, bet Latvijā aizsargājamo augu sarakstā tā iekļauta kopš 1977. gada. Dzelteno dzegužkurpīti reti sastop skrajos lapu koku un jauktos mežos, krūmājos, meža pļavās.
Atradņu skaitam ir tendence samazināties, jo sugai ir specifiskas prasības videi. Viena no tām ir piemērots gaismas režīms, kuru ietekmē augu sabiedrība. Līdz pusmetram augstais orhideju dzimtas augs ir samēra masīvs, tā lapas ir eliptiskas līdz iegareni olveidīgas. Dzeltenā dzegužkurpīte zied maija beigās, jūnija sākumā. Lielie ziedi ir īpatnēji veidoti. Ap 3 cm garā zieda lūpa atgādina kurpīti. Ādamzāle, dzegužu piestiņi, dzegužu sietava ir tautā biežāk lietotie dzeltenās dzegužkurpītes nosaukumi.
PURVA DZĒRVENE, Oxycoccus palustris
Pazīstama arī kā dzērvenājs, spengole, dzērvine. Ir labi zināma sūnu un pārejas purvos, klajāku purvainu priežu mežu iemītniece. Pārsteidzošāka varētu būt ziņa, ka purva dzērvene ir kokaugs – sīkkrūms, jo tās pavedienveidīgais, ložņājošais stumbrs ir pārkoksnējies. Purva dzērvenes lapas ir mūžzaļas, to platākā daļa ir lapas plātnes vidū vai augstāk, savukārt otrai sugai – sīkajai dzērvenei – lapas visplatākās ir pie pamata.
Ir vērts piedzīvot dzērveņu ziedēšanas laiku jūnijā, kad virs sūnām paceļas purva dzērvenes gleznie, rožainie vai gaiši sārtie nokarenie ziedi. Dzērvenes ogas ir vērtīgs vitamīnu avots. Tās stiprina imunitāti, darbojas kā antioksidanti. Izmantošana sulās, ievārījumos, kompotos, morsos, čatnijos, mērcēs, pūdercukurā, šokolādē un žāvēšana godina purva dzērveni dažādos veidos.
BEZDELĪGACTIŅAS, Primula farinosa
Aug mitrās, kaļķainās pļavās, grāvjos, kaļķainos zāļu purvos. Vecvecāki vēl atceras bezdelīgactiņu klājienus, mēs priecājamies par dažiem krāšņajiem augiem. Bezdelīgactiņas izplatību krasi samazinājusi pagājušā gadsimta otrajā pusē veiktā augšņu kultivēšana, pļavu vietā veidojot zālājus. Šādos apstākļos pārsvaru ņem garāki augi, kuri rada bezdelīgactiņai nepiemērotus augšanas apstākļus.
Arī pļavu aizaugšana ir viens no atradņu skaita samazināšanās cēloņiem. Latvijā bezdelīgactiņa iekļauta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, kā arī Latvijas Sarkanajā grāmatā. Daudzās Rietumeiropas valstīs to atradņu skaits sarucis katastrofāli. Bezdelīgactiņas lapas sakopotas piezemes rozetē. Lapu apakšpuse ar baltu vai dzeltenīgu miltainu apsarmi, tādēļ dažviet bezdelīgactiņu dēvē par mataino gaileni. Ziedkopas ass ir līdz 25–30 cm gara, tās galā sakopoti violeti ziedi, zieda vidusdaļa ir nedaudz gaišāka, tādēļ tās ir arī putnactiņas un asariņas. Savukārt ziedu īpatnēja smarža piešķīrusi ne visai glaimojošo bezdeļactiņas vārdu.
