Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
10
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Tāpat kā tautiskais tērps, arī auga nosaukums dažādos novados reizēm tik ļoti atšķiras, ka skaidrību vieš tikai garāks apraksts, auga vai tā fotogrāfijas parādīšana. Nosaukumos parādās citu valodu ietekme. Kā neapjukt šajā bagātībā?
Latviešu valodā savvaļas augu nosaukumi atrodami pirmajās vārdnīcās – 1638. gadā Rīgā izdotajās Georga Manceļa Lettus un Phraseologia Lettica. Par pirmo latviešu izcelsmes botāniķi uzskata Jāni Ilsteru (1851–1889). Viņa augu latvisko nosaukumu vākumu Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rakstu krājumos publicēja 1884. un 1885. gadā. Daudzi no šiem nosaukumiem saglabājušies arī mūsdienās.
Kuriem augiem piešķirts putna vārds un kādi ir šo augu tautā biežāk lietotie nosaukumi?
- PARASTĀ IRBENE, Viburnum opulus
Arī ģirbe, kāsene, pankokpliedars, plieders, putene, irbenājs sastopama aizaugošās pļavās, krūmājos, mēreni mitros, auglīgos mežos upju, ezeru un zāļu purvu tuvumā. Līdz 3 m augstajam, krūmam ir trīsstaraini daivainas lapas, kuras rudenī pēc salnām koši krāsojas.
Citi lasa
Parastā irbene zied jūnijā. Ziedkopu ārmalā ziedi ir piena balti, lielāki un neauglīgi, savukārt centrā esošie auglīgie dzeltenbaltie ziedi ir salīdzinoši sīkāki. No tiem pēc apputeksnēšanās attīstās koši sarkani kauleņi, kuri ārēji atgādina ogas. Augļi nogatavojas septembrī-oktobrī. Daudzveidīga ir to izmantošana pārtikā. Ne katram patiks sulas smarža. Daudziem tā asociējas ar sasvīdušām zeķēm, bet garša ir laba.
Augļus izmanto arī tautas medicīnā. To sastāvā esošās vielas stiprina imunitāti, ārstē elpošanas ceļu iekaisumus, mazina galvassāpes.
- VĀRPAINĀ KRAUKLENE, Actea spicata
- PARASTĀ STRAUSPAPARDE, Matteuccia struthiopteris
- PARASTĀ ĒRGĻPAPARDE, Pteridium aquilinum
- RAGAINAIS VANAGNADZIŅŠ, Lotus corniculatus
- VANAGU VĪĶIS, Vicia cracca
- ASINSSARKANĀ GANDRENE JEB ASINSSARKANĀ GERĀNIJA, Geranium sanguineum
- PURVA DZEGUZENE, Epipactis palustris
- BRUŅCEPURU DZEGUŽPUĶE, Orchis militaris
- DIVLAPU ŽAGATIŅA, Maianthemum bifolium
Tā ir ne pārāk bieži sastopama ēnainos jauktu un lapu koku mežos, gravās upju krastos. Daudzgadīgajam, līdz 80 cm augstajam lakstaugam ir viens vai vairāki zaraini stumbri. Garkātainās lapas ir vienkārt vai divkārt plūksnaini saliktas.
Maijā, jūnija sākumā vārpainā krauklene zied sīkiem, baltiem vai bālgani dzelteniem ziediem. Tautā lietotajos nosaukumos ļaunuma zāle, velnakrēsls, velna grābslīši iekodēts vārpainās krauklenes indīgums. Melnie augļi satur indīgas vielas, kuras iedarbojas uz elpošanu un sirds darbību. Augļu sula, nonākot uz ādas, var radīt alerģisku reakciju.
Indīgas vielas satur arī auga saknes, tās var izraisīt vemšanu un caureju. Neskatoties uz indīgumu, vārpaino kraukleni dārzos audzē kā krāšņumaugu. Augļus izmanto dzijas krāsošanai tumšos toņos, taču, krāsojot ar vārpainās krauklenes jaunajām lapām, varot iegūt sarkanīgu nokrāsu. Sakņu un ogu novārījumu sendienās izmantoja tintes iegūšanai.
Augs ir viena no Latvijas floras papardēm, kas aug ēnainos, mitros lapkoku mežos, gravās upju un strautu krastos. Līdz metram garo lapu piltuves vidū augošās auglīgās lapas sākumā ir saritinājušās, atgādinot zieda pumpuru. Iespējams, tieši šis veidojums varēja radīt mītu par noslēpumaino papardes ziedu.
Uz auglīgajām lapām attīstās sporas, kurām izsējoties, izaugs jaunas papardes. Sākotnēji papardes zieda atrašana folklorā saistīta ar bagātības un gudrības iegūšanu. Tā seksualizācija parādījās krietni vēlāk un ir salīdzinoši jaunāks folkloras slānis. Parasto strauspapardi audzē kā krāšņumaugu. Īpaši noderīga tā ir dārzu ēnainos nostūros, ēku ziemeļu pusē, iecienīts augs arī kapsētu stādījumos.
Šī ir visbiežāk sastopamā paparde, kura aug mežos, krūmājos, meža pļavās, izcirtumos. Tautas dotais nosaukums vienkāju paparde ir ļoti atbilstošs. Augam ir tikai viena trīsdaļīga lapa, kas atgādina putna siluetu.
Parastā ērgļpaparde ir ekspansīva vietējā suga – tā var veidot lielas audzes, zem kurām noēnojuma dēļ mainās sugu sastāvs. Audzes kavē mežu dabisko atjaunošanos, jo apgrūtināta sēklu nonākšana augsnē, gan arī sējeņu augšanu.
Izžāvētas ērgļpapardes var izmanto ābolu iepakošanai ziemai, jo satur vielas, kuras kavē nelabvēlīgu mikroorganismu attīstību.
Tās izmanto arī bišu stropu pakošanai. Gultu matračus un spilvenus ar izžāvētām papardēm pilda, lai ārstētu reimatismu un galvassāpes. Suņu matračos paparžu pildījums atbaida blusas. Jaunos dzinumus, kamēr to gali saritinājušies stingrā gliemezī, var gatavot tāpat kā sviesta pupiņas.
Saukts arī auna nadziņš jeb vaiņaga lēciņa. Aug pļavās, atmatās, ceļmalās, padarot ainavu krāsaināku un priecīgāku. Stumbrs ir stāvs vai pacils. Lapu veido trīs plati olveidīgas lapiņas, lapas galā nav vītnes.
Ragainais vanagnadziņš zied no maija vidus līdz septembra beigām. Tā dzeltenie ziedi ir bagāti ar nektāru un putekšņiem. Ziedu tēja spēcina organismu un veicina atklepošanu. Ragaino vanagnadziņu izmanto pirts lāvas klājumos gan svaigu, gan arī žāvētu. Ragaino vanagnadziņu iesaka kā lopbarības zālaugu, kurš audzējams kopā ar zema auguma graudzālēm. Tas ir mazprasīgāks nekā baltais un sarkanais āboliņš, labprāt augs skābākās un, dziļās sakņu sistēmas dēļ, arī sausākās augsnēs.
Pēc nopļaušanas attāls ātri ataug un augi atkal zied. Turklāt ragainā vanagnadziņa stumbri lēnāk pārkoksnējas, tādēļ mājdzīvnieki tos ēd labprāt. Atrodamas ziņas, ka augs pienam piešķir labu garšu un sviestam dzeltenāku krāsu.
Tautā saukts arī par lēcu, lauklēci, medus zāli, peļu lēcu, vanadzi, bet visbiežāk par vanagzirni vai peļuzirni. Vanagu vīķis aug pļavās, atmatās, krūmājos, mežmalās, ceļmalās. Auga stumbrs ir ļogans, gulošs vai kāpelējošs, un tas var sasniegt vairāk nekā metra garumu.
Katra lapa sastāv no pieciem līdz vienpadsmit lapiņu pāriem, bet lapas galā ir žuburaina vītne, ar kuru vanagu vīķis piestiprinās balstam. Zied no jūnija līdz augustam. Zilie, sārti violetie, retāk baltie ziedi sakopoti salīdzinoši blīvā un šaurā ķekarā, kas ir viena no vanagu vīķa raksturīgajām pazīmēm.
Pēc ziedēšanas attīstās pākstis, kuras nogatavojoties kļūst tumši brūnas. Vanagu vīķis ir nektāraugs. Tā ziedus, lapas var izmantot salātos, kā arī ēdienu dekorēšanai.
Augs ir no gandreņu jeb gerāniju ģints, kurai piederīgajām sugām raksturīgi augļi ar garu knābi. Tieši knābis piešķīris gandra (melnā stārķa) vārdu un tautā tās sauc par stārķa knābjiem, gandrknābjiem.
Asinssarkanā gandrene ne visai bieži sastopama sausās kaļķainās pļavās un mežmalās, skrajos priežu mežos. Līdz pusmetram augstais augs ir ar gulošu vai pacilu stumbru, kas zarojas un veido kuplu ceru. No citām gandreņu sugām atšķiras ar izteikti šaurām lapu plūksnām un košu lapu sārtošanos rudenī. Asinssarkanā gandrene jūnijā un jūlijā zied purpursārtiem ziediem. Dārzos ziemciešu stādījumos izmanto gan sugu, gan tās šķirnes.
Saukta arī čūskenājs, čūsku puķe, dzegužu ērkulis, dzegužu pieši ir viena no biežāk sastopamām Latvijā savvaļā augošām orhidejām. Tā atrodama mitrās pļavās, zāļu un pārejas purvos. Augšanas vietu pārveidošanas dēļ daudzviet tā izzūd, tādēļ ierakstīta Baltijas jūras reģiona Sarkanajā grāmatā.
Līdz 50 cm augstais augs stumbrs ir rievains, apakšējās un vidējās lapas olveidīgas vai lancetiskas, augšējās sīkākas. Ziedi sakopoti skrajā ķekarā. Retāk sastopama ar baltiem ziediem. Ziedēšanas laiks ir jūnija beigās, jūlijā. Purva dzeguzenes sēklas, tāpat kā citu orhideju sēklas, ir ļoti sīkas – putekļveidīgas, bez rezerves barības vielām.
Lai sēklas varētu dīgt, tām augsnē jāsastopas ar mikorīzas sēni, kura līdz pirmo zaļo lapu izaugšanai apgādā ar nepieciešamām barības vielām. Līdz no augsnē nonākušas sēklas izaug un sāk ziedēt jauna orhideja, paiet vairāk nekā 10 gadu. Sarežģītā un garā dzīves cikla un to ietekmējošo vides apstākļu izmaiņu dēļ orhideju sugu izplatība sarūk.
Šis ir līdz 45 cm augsts daudzgadīgs lakstaugs. To samērā reti ir iespējams atrast upju ieleju mēreni mitrās pļavās, krūmājos, vēl retāk – meža laucēs. Maija beigās, jūnijā tā viegli atšķirama no citām dzegužpuķēm īpatnējā zieda dēļ. Apziedņa lapas, izņemot lūpu, veido smailu kapuci – cepuri, savukārt lūpa ir ar divām šaurām sānu daivām un plati vidus daivu, kuras vidū ir iegriezums. Zieds atgādina cilvēciņu ar cepuri. Augam dots arī baložu pupas vārds. Bruņcepuru dzegužpuķe iekļauta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā un ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā.
Saukta arī blusene, spīdzene, varžaukliņa, vīna puķīte ir līdz 25 cm augsts daudzgadīgs lakstaugs. Tā ir bieži sastopama mežos, mežmalās, krūmājos. Pavasarī augam vispirms izaug viena lancetiska vai olveida lapa ar sirdsveidīgu pamatu. Otra lapa izaug vēlāk. Divlapu žagatiņa zied maijā un jūnijā. Tās sīkie, baltie ziedi ir sakopoti skrajā ķekarā. Negatavi augļi, tāpat kā žagatas olas, raibi. Savukārt gatavie augļi ir sarkanā krāsā.
