Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Upēs – arī pretsāpju līdzekļi
Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC) un Latvijas Hidroekoloģijas institūts sadarbībā ar citām Baltijas valstu pētniecības iestādēm šobrīd lūko, cik un kāda tad ir dažādu farmakoloģisko vielu – medikamentu – klātbūtne Latvijas ūdeņos. Pirmie secinājumi nav iepriecinoši. Zāles tur ir!
Visbiežāk Latvijas virszemes ūdeņos (tāpat kā citās pētītajās Baltijas jūras valstīs) ir pretsāpju un pretiekaisuma medikamenti, centrālās nervu sistēmas ārstēšanas medikamenti, endokrīno slimību ārstēšanas medikamenti, arī kofeīns. Pētījumā izceļas Zemgales upes.
Īpaši liela pretsāpju medikamenta diklofenaka koncentrācija tika fiksēta Puplas upē un Mūsā pie Latvijas un Lietuvas robežas.
Tika vērtēti ne vien virszemes ūdeņu paraugi, bet arī notekūdeņi pilsētu attīrīšanas iekārtās un ražošanas uzņēmumos. Tur lielākās maksimālās koncentrācijas fiksētas tādām aktīvajām vielām kā paracetamolam, kofeīnam, hidrohlortirazīdam un estronam. Vēl ir svarīgi uzsvērt, ka vidē nenonāk vien cilvēkiem domātās zāles. Dažādi medikamenti aktīvi tiek izmantoti arī lauksaimniecībā un arī veterināro zāļu klātbūtne fiksēta pētījuma laikā savāktajos augsnes paraugos.
Attīrīšanas iekārtas netiek galā
Jāatgādina, ka Baltijas jūras krastos dzīvo ap 85 miljoniem iedzīvotāju. Turklāt mēs runājam par pasaules reģionu, kur nodrošināti salīdzinoši labi dzīves apstākļi. Tātad cilvēki var daudz ko pirkt. Tostarp gana plaši lietot arī zāles.
Lai kāds medikaments tiktu atzīts par drošu, tam jāiziet cauri gana apjomīgam pētījumu un pārbaužu procesam. Tas var aizņemt gadus. Līdz ar to zinātnieki un ārsti ir gana informēti, ko tad īsti mēs apēdam. Tomēr citādi ir ar zāļu atliekvielām – tas ir jauna veida piesārņojums, kas var negatīvi ietekmēt vidi, dabu un arī cilvēku, tomēr detalizētu pētījumu, kas varētu pamatot konkrētas rīcībpolitikas ieviešanu, lai piesārņojumu ierobežotu, nav. Zāles, protams, lietoja arī agrāk, bet būtiski mazākos apmēros.
Kad cilvēki projektēja un cēla notekūdeņu attīrīšanas staciju Daugavgrīvā un arī citviet, zāles lietoja ievērojami mazāk.
Līdz ar to nebija arī nepieciešamības aizdomāties, ka kaut kad farmakoloģisko vielu klātbūtne cilvēka ikdienā būs tik liela. Tiesa, tas nenozīmē, ka cilvēkiem peldoties būtu jāsatraucas, ka varētu apaugt ar zvīņām vai iegūt citu miesas krāsu, vai vienkārši, ja nepieciešams pretsāpju līdzeklis, var padzerties Lielupes ūdeni. Tā gluži nevar, jo iekārtas tomēr attīra daļu no vielām. Tāpat arī līdz galam aizvien nav skaidra medicīnisko atliekvielu ietekme uz procesiem dabā.
Vēl daudz nezināmā
Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR pētnieks Ingus Pērkons skaidro, ka neskaidrība par zāļu atliekvielu ietekmi uz vidi tik tiešām ir plaša – medikamentu klāsts ir gana liels, un arī vide ir daudzveidīga.
Esot gan atsevišķi medikamenti, kuru ietekme uz vidi ir plašāk pētīta. Tā tas ir arī ar Latvijas ūdeņos fiksēto pretsāpju līdzekli diklofenaku un vairākām antibiotikām. Tāpat jāpiemin hormonālie kontracepcijas līdzekļi, kuru iekteme uz vidi padziļināti pētīta Ķīnā, kad tur tika aktīvi ievērota viena bērna politika, – tātad kontracepcijas lietojums plašs un vienlaikus arī iedzīvotāju blīvums liels.
Ir skaidrs, ka lielākoties medicīnisko preperātu ietekme uz vidi ir negatīva. BIOR pētnieks arī atgādina būtisku niansi – par individuālu zāļu ietekmi mums ir pieejama gana visaptveroša informācija, taču sarežģītāk ir ar vielu kokteiļiem.
Apkopotie dati liecina, ka Latvijas ūdeņos atrodams plašs medicīnisko preparātu sortiments. Kā visas šīs zāles uz vidi iedarbojas kopā – lūk, šis jautājums ir gana neskaidrs!
Pētnieks piezīmē, ka zāļu radītās sekas uz vidi nav acīmredzamas. Turklāt, ja runa ir par dzīvajiem organismiem, tad arī te jāņem vērā daudzveidības dimensija – vienu sugu zāles ietekmē vairāk, citu – mazāk. Piemēram, jau minēto hormonālo kontracepcijas līdzekļu klātbūtne ūdenī atsevišķām zivju sugām rada reproduktīvās sistēmas traucējumus un pakāpeniski samazina tēviņu īpatsvaru populācijā, kas apdraud tās pastāvēšanu.
Manāmāka gan ir antibiotiku ietekme uz vidi – to atliekvielām nonākot vidē, tiek veicināta antibakteriālās rezistences izplatība. Tam piekrīt arī Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātes dekāne un asociētā profesore Dace Bandere. Viņa arī norāda uz dažādu citu sanitāro līdzekļu, ko izmanto onkoloģisko slimību ārstēšanā, ietekmi uz vidi. Tieši tāpēc, ceļot jaunas ārstniecības iestādes, ir jādomā, kā droši šos līdzekļus iznīcināt. Vismaz citur pasaulē tam pievērš uzmanību. Dažādu zāļu utilizēšanas iekārtas ir arī Latvijas farmācijas uzņēmumiem Grindex un Olainfarm.
Jāšķiro arī zāles
Ko darīt? Katram mums ir divas iespējas. Pirmā, par ko nereti redzam atgādinājumus arī aptiekās, ir neizlietotos un nederīgos zāļu iepakojumus nest atpakaļ uz aptiekām. Te gan jāpiebilst, ka atšķiras kārtība, kādā aptiekas zāles pieņem atpakaļ. Ir aptiekas, kur katra tabletīte ir jāizņem no iepakojuma, ir vietas, kur zāles var atstāt arī plāksnītē. Vienlaikus ir arī aptiekas, kur neizlietotos medikamentus atpakaļ nepieņem.
Dace Bandere uzsver, ka atšķirīgās pieejas skaidrojamas ar to, ka aptiekām pašām ir jāmaksā par medikamentu utilizāciju, un dažādi bīstamo atkritumu iznīcināšanas uzņēmumi izmanto dažādas tehnoloģijas. Šis pakalpojums arī neesot lēts, tāpēc daļa aptieku zāles atpakaļ nepieņem.
Otra iespēja, konsultējoties ar ārstu, ir vērtēt, vai tiešām mums ikdienā ir nepieciešams lietot tik daudz dažādu zāļu?
Protams, ir labi un vajadzīgi atrast aptieku, kur nevajadzīgās zāles aiznest atpakaļ. Tomēr ir daudz medikamentu, kas no cilvēka ķermeņa tiek izvadītas 100%. Tā, piemēram, ir ar metformīnu, kas ir līdzeklis diabēta slimniekiem un viss nonāk kanalizācijā un notekūdeņos.
LVĢMC vecākā speciāliste Linda Fībiga pieļauj, ka lielākā daļa no farmaceitiskajām vielām, kas fiksētas Latvijas iekšzemes ūdeņos un jūrā, tur ir nonākušas jau pēc tam, kad pabijušas cilvēka organismā. Proti, tās tiek izčurātas. Ingus Pērkons no BIOR zināja stāstīt, ka vien ap 10% gana populārā pretsāpju līdzekļa ibuprofēna notekūdeņos nonāk tāpēc, ka tiek nepareizi utilizēts. Tātad galvenais avots zāļu piesārņojumam vidē esam mēs paši.
Eiropas Savienības atbalstītā projekta, kura ietvaros Latvijas iestādes pēta zāļu klātbūtni ūdeņos, mērķis ir izstrādāt rekomendācijas notekūdeņu attīrīšanas sistēmām – kas tad tieši ir jāmēģina noķert un neaizlaist tālāk dabā? Pasaules praksē ir vairāki risinājumi. Linda Fībiga norāda, ka Zviedrijā un Dānijā izmanto ozonēšanu un ogļu filtrus.
Tiesa, ozonēšana ir pieeja, ko, piemēram, Latvijā izmanto, lai ūdeni no Daugavas padarītu par dzeramo ūdeni.
Dzeramajam ūdenim, kas nāk no dziļurbuma, ozonēšana nav nepieciešama.
Tas ir padārgs process, ko var akceptēt tāpēc, ka pret dzeramo ūdeni cilvēkiem ir augstākas kvalitātes prasības nekā notekūdeņiem. Vai mēs esam gatavi tikpat daudz maksāt arī par to, lai ūdens pēc mums paliek tīrs un negatīvi neietekmē vidi un dabu? Katrā ziņā ir jābūt gataviem, ka par vides un dabas piesārņošanu būs jāmaksā aizvien dārgāk.
Taču, kamēr zinātnieki vēl nav vienisprātis, kādiem izaicinājumiem būtu jābūt notekūdeņu attīrīšanas sistēmām, mēs pavisam noteikti varam, padomāt par savu patēriņu arī zāļu jomā. Un pēc tam, tīrot savu zāļu skapīti, lieko un nevajadzīgo, nevis ielikt sadzīves atkritumu urnā vai podā, bet gan aiznest atpakaļ uz aptieku, kur tās pieņem.
