Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vienā no pēdējām šīs vasaras nedēļas nogalēm ar ģimeni gājām pa Kurzemes jūrmalu, un ievēroju, ka pludmalē mētājas ļoti daudz izskalotu balonu, pārsvarā ar hēliju pildāmie, kas mēdz aizlidot. Arī tie ir izgatavoti no plastmasas. Jūras iemītnieki plastmasu arī izmanto par savām dzīvotnēm – vietām, kur izveidot mājas. Arī daudzi gliemeži uz tās būvē sev dzīvesvietu, bet, plastmasai degradējoties – sadaloties –, no tās sāk izdalīties ftalāti, A biosfenols u. c. vielas, kas beigu galā šos gliemežus nogalina.
Ne tikai salmiņi un maisiņi
Plastmasas izstrādājumus mūsdienās varam atrast visur. Iespējams, būsi pārsteigta, uzzinot, ka, piemēram,
Apģērbus vairāk gatavo no plastmasas – poliestera vai neilona – nekā no kokvilnas vai vilnas!
Mūsdienu automašīnās un lidmašīnās 50% no to materiāla, ja mēra pēc tilpuma, ir plastmasa.
Joprojām lielākā daļa plastmasas, vismaz Eiropā, tiek izmantota iepakojumam. Tas ir krāsains, bet banāls mūsdienu dzīves fona materiāls. Katru gadu pasaulē saražo apmēram 340 miljonus tonnu plastmasas, kas ir pietiekami, lai piepildītu visus Ņujorkas debesskrāpjus. Pēdējos 20 gados plastmasas patēriņš pasaulē ir trīskāršojies, bet interesanti, ka cilvēki par plastmasas ietekmi uz vidi ir sākuši uztraukties tikai pavisam nesen.
Pēdējos pāris gados ir sākusies sava veida globālā sacelšanās pret plastmasu. Protesta grupas ASV un Dienvidkorejā lielveikalos ir izgāzušas kaudzēm ar, viņuprāt, nevēlamu un pārmērīgu plastmasas iesaiņojumu. Pagājušā gada sākumā neapmierināti klienti, protestējot pret nepārstrādājamo iepakojumu, Lielbritānijā nosūtīja atpakaļ ražotājam tik daudz brokastu pārslu paciņu, ka pasts to visu nespēja apkalpot. Princis Čārlzs ir uzstājies ar runām par plastmasas radītajām briesmām, un pat amerikāņu tTVv slavenība Kima Kardašjana savā superpopulārajā Instagram kontā ievietojusi ziņu par «plastmasas krīzi» un apgalvo, ka ir pavisam atteikusies no plastmasas kokteiļu salmiņiem.
Arī politiķi ir iesaistījušies cīņā par dzīvi bez plastmasas. Eiropas Komisija pieņēmusi stratēģiju vienreizlietojamās plastmasas apkarošanai un plastmasas pārstrādes veicināšanai. Apvienoto Nāciju Organizācija ir izsludinājusi karu vienreiz lietojamai plastmasai. Latvijā aktīvas politiskās debates par šo tēmu nav dzirdētas, bet gandrīz visas politiskās partijas iestājas par dzēriena iepakojuma depozīta sistēmas ieviešanu, kas ir neliels solis plastmasas atkritumu mazināšanā.
Pašsaprotamā plastmasa
Plašs sabiedriskais un politiskais atbalsts cīņai ar plastmasu liek cerēt uz ātru uzvaru šajā cīņā. Bet, lai mazinātu plastmasas ietekmi vidē, nepietiek tikai ar pārstrādes veicināšanu. Pārstrādes rādītāji joprojām ir ļoti zemi: Latvijā mēs pārstrādājam tikai 37% plastmasas iepakojuma, bet citu plastmasas izstrādājumu pārstrāde ir vēl vājāka. Pat ja pārstrādes likmes brīnumainā kārtā palielinātos, pārstrādātās plastmasas izmantošanas iespējas ir ierobežotas. Tāpēc vienmēr būs liels pieprasījums pēc jaunas plastmasas. Citiem vārdiem sakot, plastmasu nevar pārstrādāt mūžīgi.
Lai atbrīvotos no plastmasas, būtu vajadzīgs arī kas vairāk nekā tikai atteikšanās no plastmasas maisiņa vai dzērienu salmiņa. Plastmasa ir kļuvusi tik izplatīta, jo tā ir vieglāka un lētāka par alternatīvām. Tāpat kā betons ļāva būvēt bloku mājas, plastmasa ļāva attīsties lētām un vienreiz lietojamām precēm, radot patērētāju kultūru, kuru daudzi no mums uzskata par pašsaprotamu.
Tāpēc atteikšanās no plastmasas būtu sava veida kultūras maiņa, jo prasa radikāli mainīt mūsu dzīvesveidu.
Lai arī sabiedrības entuziastisko atbalstu antiplastmasas kampaņām daļēji motivē sajūta, ka tā ir vienkāršāka un atrisināmāka problēma nekā klimata pārmaiņas, abi jautājumi ir ciešāk saistīti, nekā vairums cilvēku domā. 2016. gadā Pasaules ekonomikas foruma ziņojumā tika prognozēts, ka līdz 2050. gadam 20% no visas pasaulē iegūtās naftas tiks novirzīti tieši plastmasas ražošanai. Septiņi no 10 lielākajiem plastmasas ražotājiem ir naftas un dabasgāzes uzņēmumi – kamēr tie iegūs fosilo kurināmo, būs milzīgs stimuls ražot plastmasu, jo tā ir sava veida degvielas ražošanas blakusprodukts.
Kas vainas bioplastmasai?
Taču arī uzņēmumi saprot, ka būs jāmainās, un aktīvi sāk meklēt alternatīvas plastmasas izstrādājumiem. Taču vai šīs alternatīvas ir videi saudzīgākas nekā pati plastmasa? Latvijas Universitātē pēcdoktornatūras projekta ietvaros pētīju bioplastmasas ietekmes uz vidi.
Pētījuma rezultāti rāda, ka bioplastmasa var izrādīties mūsu dabai tikpat kaitīga.
Pirmkārt, tāpēc, ka liela daļa bioplastmasas tiek ražota, izmantojot naftas produktus, un tikai daži bioplastmasas veidi ir biodegradabli jeb tādi, kas ar laiku vidē sadalās. Otrkārt, mūsdienās populārākās bioplastmasas tiek ražotas no kukurūzas cietes vai cukurniedru cukura. Tāpēc bioplastmasu ražošanas būtisks pieaugums radītu papildu konkurenci (visdrīzāk arī cenu pieaugumu) pārtikas produktiem.
Piemēram, ja mēs Eiropas Savienībā aizstātu visu iepakojumā izmantoto plastmasu ar bioplastmasu, tam būtu nepieciešami 30% pasaulē saražotās kukurūzas, kas ir viena no galvenajām lauksaimniecības kultūrām pasaulē. Tas varētu apdraudēt pārtikas pieejamību nabadzīgākajiem pasaules iedzīvotājiem un globālu pārtikas cenu kāpumu. Savukārt daudzas jaunās bioplastmasas ir ļoti dārgas un tās drīzāk tiek izmantotas medicīnā, nevis kā iepakojums.
Vai laba dzīve iespējama bez plastmasas?
Zinātniskie pierādījumi par plastmasas nodarīto kaitējumu videi tikai dažu gadu laikā ir pamudinājuši cilvēkus organizēties, piespieduši valdības ierobežot plastmasas izplatību un veicināt pārstrādi. Cilvēki ražotājiem un tirgotājiem pieprasa mazāk iesaiņojuma, sāk attīstīties arī beziepakojuma veikali.
Taču ar to visu vēl nepietiks, lai attīrītu pasaules okeānus un mežus un mazinātu klimata pārmaiņas. Plastmasa nav tikai atsevišķa problēma, ko mēs varam izraidīt no mūsu dzīves, bet redzamākais produkts mūsu pēdējā gadsimta niknajā pārtēriņā. Tāpēc problēmas risinājums būtu plašākas sociālekonomiskās izmaiņas, kur ekonomiskā attīstība nenozīmētu vien bezgalīgi augošu resursu patēriņu – vairāk pirkt un tērēt. Šīm lielajām pārmaiņām vajadzētu likt cilvēkiem pārdomāt to, ko viņi saprot ar «labu dzīvi».
