Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
7
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sekojot Baltu ceļš maršrutam Latvijā un Lietuvā, ir iespēja uzzināt vairāk par mūsu senču kulta vietām, kuri ir skaistākie dabas objekti un parādības. Daži no tiem ir kļuvuši par populārām tūrisma vietām, piemēram, Ventas rumba Kuldīgā, bet daži, iespējams, par tādiem kļūs, pateicoties aktīvam tūrisma piedāvājumam, kāds tas ir, piemēram, Tērvetē, kur tiek celta un pilnveidota 12. gadsimta apmetnes pils, vai Grobiņā, kur var uzzināt par kuršu vikingu gaitām un izbraukt pat ar vikingu kuģi. Bet dažas no kulta vietām paliks aizmirstas ieaugušas krūmos vai tiks apartas tīrumos. Taču teikas un nostāsti netrūkst par daudziem Latvijas pilskalniem un dižakmeņiem, atliek tikai doties uzmeklēt kādu no mūsu senču kulta vietām dabā – mežu, avotu, dižkoku, ezeru, kalnu, akmeni vai alas – un sajust šīs vietas īpašo auru, jo,
Kā stāsta zinātnieki, arī mūsu senākie senči vietas, kur lūgt dievu, ir atraduši un izvēlējušies, sekojot savām izjūtām.
Senvietu pieejamība
Baltu senči ticēja dabas objektu īpašam maģiskam spēkam, kuru izmantoja saziņai ar garu pasauli īpašās kulta vietās. Pilskalnu tuvumā bieži atradušies kulta kalni, tie varēja būt gan dabiski, gan ar cilvēku veiktiem pārveidojumiem. Zināmi arī svētie akmeņi, koki un birzis. Mūsu senči ziedojumus gariem arī atstājuši avotos un alās. Mūsdienās svētie koki, lielākoties liepas un ozoli, bieži jau sasnieguši dižkoku apmērus. Viena no labāk zināmajām svētajām liepu birzīm atradusies Ķoniņciemā netālu no Turlavas. «Ierasts, ka šīs vietas ir ar mītiem apvītas, tām piedēvētas brīnumainas spējas, un nostāsti par tām ceļo no paaudzes paaudzē,» atzīst Baltu ceļš projektu vadītāja Aiva Jakovela. «Jāsaka, ka ne visas svētvietas ir labi atrodamas, un dažreiz bez stāsta varbūt liksies, kas tur īpašs. Pilskalnu pieejamība atšķiras. Daži no tiem labi paceļas ainavā – tie ir viegli ieraugāmi, piemēram, Talsu, Tērvetes vai Dobeles pilskalns. Ir arī pilskalni, kuri jāmeklē, jo tie slēpjas krūmājos. Lai gan arheoloģiskie pieminekļi, tie pieder dažādiem īpašniekiem, un, plānojot attīstīt tūrisma pieejamību šajā vietā, jāņem vērā Kultūras mantojuma pārvaldes viedoklis. Ir dzirdēti nostāsti, ka, piemēram, trepes, kuras grib stiprināt zemē, nemaz tā vienkārši ierakt nevar, jo, iespējams, var tikt bojāts kultūrslānis, kas var slēpt senvēstures liecības. Līdz ar to labiekārtošanas process tiek sarežģīts un sadārdzināts, un īpašnieka vēlme pilskalnu labiekārtot apsīkst. Katrā ziņā arī šajā jomā ir daudz un dažādu nianšu.»
«Vērienīgs kuršu senvietu komplekss ar izcili ainavisku pilskalnu, elku kalnu, senkapu vietām, kā arī senajiem kulta akmeņiem jeb bedrīšakmeņiem ir Mežītes pilskalns Talsu novadā. Tāpat labi apskatāms Veckuldīgas pilskalns – varbūt ainavā ne tik izteiksmīgs, toties pilskalna plakums (pilskalna augšējā līdzinātā daļa) ir varens un plašs. Tas senos laikos atradies pašā kuršu apdzīvoto zemju vidū Ventas ūdens ceļa malā. Veckuldīgas pilskalns reiz bijis lielākais kuršu zemes Bandavas centrs. Ap to atradusies apmetne desmit hektāru platībā. Pilskalns ar apmetni pastāvējis līdz 14. gadsimtam, kad tās iedzīvotāji pārcēlušies uz jauno Kuldīgas vietu pie vācu ordeņa pils,» pastāsta speciāliste. «Grobiņas arheoloģiskais ansamblis ir iekļauts UNESCO, bet, lai uzzinātu vietas un objektus, pa kuriem gājušas kuršu vikingu gaitas, vajadzēs meklēt vietējo gidu.»
Dabas pētnieks un vēsturnieks Andris Grīnbergs piekrīt, ka Latvijā ir daudz senvietu, kas nav viegli atrodamas, jo gluži vienkārši trūkst norādes uz tām, bet novērtē šāda projekta nozīmību mūsu senākā kultūras mantojuma saglabāšanai: «Par senvēsturi mums nav bijuši daudz projektu, un viena daļa vērtīgu senvietu ir vienkārši ieaugušas krūmos. Senvietu kā tūrisma objektu izveide nozīmē arī to aizsardzību, jo kaut vai nezināšanas dēļ tās varētu iznīcināt mežizstrāde vai lauksaimniecība. Taču tagad tās tiek dabā atrastas un izceltas kā tūristiem interesantas vietas. Šis projekts ir vērtīgs arī tāpēc, ka tas savelk kopā latviešu un lietuviešu senvēsturi. Mums ir daudz kopīga – ciltis, kas šajā teritorijā pirmsākumos ir dzīvojušas kopā.»
Vēsturnieks un arheologs Juris Tālivaldis Urtāns atzīst: «Infrastruktūras attīstība un ceļveži palīdzētu cilvēkiem uzzināt vairāk par mūsu vēsturi. Taču jāapzinās, ka senā griezumā cilvēks dzīvoja, strādāja, lūdza dieviņu un nomira, un garīgās vietas bija dabas veidojumi, kas viņiem bija turpat līdzās un ko mūsu senči izvēlējās godāt izjūtu līmenī. Jāatzīst, ka tūkstoš gadu laikā pagātnē daudz kas ir mainījies un bijis atšķirīgi. Taču ir interesanti pasekot līdzi mūsu vēsturei un lietām, kas un kāpēc ir mainījušās.»
Pilskalni, apmetnes un ugunskapi
Mūsu senču dzīvesvietas bija pilskalni un apmetnes. Tie parasti tika ierīkoti augstākās vietās tiešā ūdens tuvumā, izmantojot dabiskā reljefa priekšrocības, piemēram, pakalnos starp divu upju satekām. Ja no kādas puses bija vieglāk piekļūt, to nocietināja ar mākslīgiem vaļņiem un grāvjiem. Kara gadījumā pilskalnā varēja patverties apkārtējo sētu iemītnieki. Pilskalnos savus izstrādājumus izgatavojuši amatnieki, notikusi tirgošanās un cilvēkiem pa vidu skraidījuši mājlopi. Unikālas ziņas par kuršu nocietinātās sētas jeb pilskalna iekārtojumu sniedz Egila Skalagrimsona sāga, kuras fragmenti lasāmi grāmatā Kurši senatnē: «Apkārt sētai bijis koka žogs, ēkas žoga iekšpusē celtas no lieliem baļķiem ar dēļu starpsienām, ieeja daļā ēku bija no otrā stāva. Sētā bijušas celtnes ar dažādām funkcijām – dzīvojamā māja, virtuves namiņš, klēts, mantnīca ar guļamtelpām otrajā stāvā.»
Interesenti var doties apskatīt Tērvetes koka pili, kas izveidota, balstoties uz arheoloģisko pētījumu rezultātiem, kāda apmetne varēja būt 12. gadsimtā. Tērvete arī bijusi varens senais zemgaļu centrs, kas līdz pat 13. gadsimta beigām cīnījās par savu politisko un ekonomisko neatkarību. Šobrīd Tērvetes pilī iekārtota plaša ekspozīcija par zemgaļu materiālo kultūru, te iespējams aplūkot rotas, apģērbus, sadzīves priekšmetus, mēbeles un lielāko zobenu izstādi Latvijā.
Savukārt Talsu muzejā Baltu ceļš projekta ietvaros pavasarī atklāta jauna ekspozīcija Ceļojums senatnē, kur apkopota informācija par Talsu pilskalna vēsturi, Talsu Vilkumižas ezera atradumiem un citām arheoloģiskajām vērtībām. Muzejā var uzzināt par novada senvēsturi no 4.–5. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras līdz viduslaikiem. Tā iepazīstina ar īpatnējiem, citos Latvijas novados nezināmiem apbedījuma veidiem – senskandināvu kapiem, velna laivām. Vilkmuižas ezera krastā 11.–14. gadsimtā atradusies kuršu kulta vieta mirušo sadedzināšanai. Tolaik uzskatīja, ka mirušā ķermenim sārta ugunīs jāsairst līdz dūmiem, lai dvēsele vieglāk un ātrāk pārceltos citā dzīvē. Izstādē var uzzināt arī par neolīta laika apmetni Ģipkas baltajā kāpā un akmens darba rīku savrupatradumiem. Materiāls pasniegts mūsdienīgā veidolā – izmantojami multimediju eksponāti un virtuālās realitātes brilles.
Baltu ceļa ceļvedis
Maršruts Baltu ceļš ir 2145 km garš, tas veidots kuršu (~ 790 km), zemgaļu (~ 620 km) un sēļu (~ 735 km) lokos. Katrs no lokiem ietver teritoriju gan Latvijā, gan Lietuvā, kur meklējami senie kurši, zemgaļi un sēļi – daļa no baltu ciltīm. Kurši senatnē apdzīvoja teritorijas Lietuvas ziemeļrietumos, mūsdienu Klaipēdas un Palangas apkārtni un Kurzemes rietumus līdz Ventas ietekai Baltijas jūrā. Lai arī kuršus galvenokārt uzskata par brašiem karotājiem un jūras braucējiem, viņi bija arī zemkopji un lopkopji, kas miera laikos saimniekoja savos laukos un tīrumos.
Zemgaļi mituši mūsdienu Latvijas vidusdaļā – Zemgales līdzenumā – un Lietuvas ziemeļos. Tā bija viena no kareivīgākajām un turīgākajām tautām Ziemeļeiropā. Zemgaļi līdzās zemkopībai bija arī izcili tirgotāji.
Sēļu zemes meklējamas mūsdienu Latvijas dienvidaustrumu daļā un Lietuvas ziemeļaustrumos. Sēļi, kuru vēsture ir vēl līdz galam neatminēta mīkla, bija prasmīga zemkopju tauta. Senās sēļu zemes ir bagātas ar skaistām dabas ainavām un unikālu vēsturi, kuras liecinieki ir senie un iespaidīgie sēļu pilskalni. Pilskalnos senatnē atradušies nocietinājumi. Daudzviet pilskalni labiekārtoti ar pastaigu takām, atpūtas vietām un skatu laukumiem. Arheoloģiskās liecības par kuršu, zemgaļu un sēļu dzīvi mūsdienās glabājas muzejos.
Baltu vēsturi var atklāt, arī izstaigājot dabas takas un viesojoties brīvdabas un izziņu parkos. Maršrutam Baltu ceļš ir sagatavota karte, kas palīdzēs atrast apskates vietas. To iespējams saņemt Kurzemes un Zemgales tūrisma informācijas centros vai arī lejupielādēt mājaslapā www.baltucels.lv.
3 jautājumi zinātājam
Atbild seno pilskalnu, baltu zīmju un tradīciju zinātājs Ingus Freibergs, kurš dzīvo pie Daugmales pilskalna, bet dzimis blakus Talsu pilskalnam:
1. Kā atpazīt pilskalnu dabā?
Pilskalnus visbiežāk var ainavā pamanīt īpaši apstrādāto nogāžu un pilskalna augšējās līdzinātās daļas – plakuma – dēļ, kā arī pēc atrašanās vietas ūdensšķirtnes malā. Lielo senzemju centros atrodami vairāki pilskalni vienuviet, kas izvietoti, veidojot unikālu aizsardzības sistēmu. Senču prasmes ir apbrīnojamas, jo tie spējuši uz dabiskiem pauguriem izveidot pilskalnus, kuru stāvās nogāzes daba vēja un ūdens erozijas ietekmē nav iznicinājusi tūkstošu gadu laikā.
2. Kas dabā – kādas zīmes – liecina par to, ka vieta bijusi senčiem nozīmīga vieta?
Pilskalni izvietoti blakus ūdenim – upju satekās un to lejtecē, pie ietekas jūrā, un pie purviem, atsevišķos gadījumos to aptverot gandrīz pilnībā. Daudzos pilskalnos ir avoti, lai ilgstoši nodrošinātu aizstāvjus ar vitāli nepieciešamo ūdeni. Teikās minētas pilskalnu pazemes ejas uz drošiem patvērumiem – nepieejamos mežos vai pilenēs, kur patverties sievietēm, bērniem un sirmgalvjiem, kā arī glabāt rezerves.
«Katrs varam izglābt pa senam objektam, tā izzinot vēsturi un sakopjot vidi!»
Specifiski apstrādātus paugurus, pilskalnus var labi atpazīt, izmantojot jaunās tehnoloģijas – ciparu aerofotogrāfijās noņemot veģetācijas slāni – kokus un krūmus – lieliski redzams zemes reljefs ar vismazākajām niansēm. Šādā veidā atrasti daudz nezināmi pilskalni, ko slēpj koki, iekarotāju cietokšņu drupas un arī jaunākas celtnes!
3. Vai pilskalni ir vienīgās senču vēstures zīmes dabā?
Pilskalnam tuvumā esošos objektus – apmetni un senkapus – dabā būs grūtāk pamanīt, jo tie pārsvarā atradušies apkārtējās teritorijas augstumā, nevis uz pauguriem. Senvietas teritorijas neatņemama sastāvdaļa bija svētvieta, kas bijusi atrodama vietā ar īpašu enerģētisko starojumu, kur pilsvietas ļaudis godājuši svētus.
Galvenais – būt vērīgam, jo mūsu zeme glabā lielu skaitu senvēstures objektu un zinību – tikai pilskalni vien Latvijā ir vairāk par 500! Nereti pilsvietai piederošo senkapu ir vēl vairāk, jo pilskalna apsargāto apmetni ļaudis apdzīvojuši vairākus tūkstošus gadu!
Mācāmies no brāļiem lietuviešiem – viņu pilskalni ir sakopti, ar trepēm, soliem un atkritumu urnām, šeit senvēsturi godā valstiskā līmenī! Mēs katrs varam izglābt pa senam objektam, tā izzinot savu vēsturi, sakopjot vidi un aicinot ar pietāti to apmeklēt ciemiņam!
