Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sākusies maratonu sezona, un ziņu raidījumos ik pa laikam varam vērot, kā uzvarētāji šķērso dažādu pasaules maratonu finiša līnijas. Nekāds patīkamais skats tas parasti nav – pēc četrdesmit divu kilometru noskriešanas finišā cilvēki ieskrien ar mežonīga pārguruma un pat sāpju izteiksmi sejā. Ja vispār ieskrien – teiksim, nesen notikušajā Londonas maratonā profesionālā angļu maratoniste Heilija Karutersa savu personīgo rekordu sasniedza, finišējot rāpus, un tūliņ pēc tam, ieritināta lielā segā, tika aiztransportēta uz slimnīcu. Viņa četrdesmit divus kilometrus bija pievarējusi 2 stundās un 43 minūtēs. Arī Rīgas maratonā (traģiskākos gadījumus neminot) ik gadu redzēts, kā skrējēji finišā ietipina, draudīgi zvārodamies, ieklibo, draugiem uz pleciem balstīdamies, vai pat tiek ienesti segās vai karogos. Ja nepaliek nespēkā guļam kaut kur ielas malā… Bet arī tad, ja nav šādu dramatisku iznākumu, maratona noskriešana vienmēr kaut ko no skrējēja paņem – mēdz būt baisi smeldzoši muskuļi, zaudēti kāju nagi, nežēlīgi noberztas potītes, asiņojoši krūtsgali vīriešiem un tā tālāk.
Nevaru/vari
Maratons pilnīgi noteikti nozīmē grūtības un izaicinājumu, atceramies kaut vai faktu, ka pasaules pirmais maratonists sengrieķu kareivis Feidipīds pēc šā attāluma noskriešanas nokrita bez dzīvības, paspējis vien izdvest nīke – uzvara. Feidipīda nīke bija uzvara Maratonas kaujā, taču, runājot par skriešanu, jāatzīst, ka šīs distances pievarēšana tik tiešām ir katra skrējēja personīgā uzvara. Kad skrējēji stāsta par savām izjūtām skrējiena laikā, mēs taču nekad nedzirdam: ak, noskrēju vienā stiepienā, saulīte tik skaisti spīdēja, pūta patīkama brīzīte, un es nevarēju vien beigt smaidīt. O, nē, šo četrdesmit divu kilometru laikā maratonists dabū apskriet visus deviņus pats savas elles lokus. Viņš izsteberē cauri šoreiz gan nekas nesanāks apcirkņiem, veic pārrunas ar padošanās kāri, kas kā tāda maitu lija riņķo virs skrējēja galvas, gaidot vājuma brīdi.
Izbrien dusmas, nomāktību, izmisumu. Un pie sevis pusnemaņā kā tādu mantru bubina: es nevaru – jā, tu vari – nē, nevaru – jā, vari.
Un ne jau tikai amatieris iesācējs šādi cieš – nē, šīs mokas piemeklē arī vairumu pieredzes bagāto un pat arī profesionālo skrējēju. Maratons tik tiešām ir ne vien fiziskās, bet arī – un daudzējādā ziņā pat visvairāk – psihoemocionālās izturības triumfs.
Pārprastās rūpes par veselību
Tātad sanāk, ka skriešana ir smags pārbaudījums ne tikai mūsu gara spēkam, bet arī fiziskajai labsajūtai un veselībai. Un tomēr maratoni kļūst arvien populārāki, piemēram, ASV kopš 1976. gada maratonu dalībnieku skaits pieaudzis 25 (!) reizes. Kāpēc ik pavasari parkus un stadionu skrejceliņus piepilda skriešanas kurpju ducināšana? Katram, protams, sava motivācija, viens skrien, lai notievētu, cits – lai likvidētu ziemas noguruma paliekas vai lai celtu pašapziņu un trenētu rakstura stingrību. Vēl kāds uztver skriešanu kā kompensāciju par visām neveselīgajām izvēlēm, ko ir apņēmies regulāri izdarīt turpmāko vasaras mēnešu gaitā.
Taču jebkurā gadījumā tas lielais, vienojošais iemesls ir – jo skriet ir veselīgi. Vienīgi… tā īsti nav taisnība, vismaz ne vienmēr.
Jā, protams, kustības mums nāk tikai un vienīgi par labu, un jebkas, kas liek mūsu asinīm riņķot straujāk, mūs uzmundrina kā fiziski, tā arī emocionāli. Un tomēr ir jāsaprot, ka skriešana mūs automātiski veselīgākas nepadarīs. Maratonu popularitātei visā pasaulē aizvien pieaugot, tiek veikts arī aizvien vairāk pētījumu par skriešanas ietekmi uz veselību, un jaunāko pētījumu rezultāti apstiprina: trenējoties regulāri un mēreni, mēs stiprinām savu imūnsistēmu, bet, tiklīdz pārspīlējam, efekts ir pretējs: ilga un smagu piepūli paģēroša sportošana (akurāt tāda kā maratons) – tieši pretēji – izsmeļ imūnsistēmas rezerves, un tās ir spējīgas atjaunoties vien pēc divām nedēļām. Līdzīgi ir arī ar sirdi – regulāra un mērena slodze to neapšaubāmi stiprina un norūda, taču stihiski veselīgā dzīvesveida uzplaiksnījumi vai regulāra pārslodze tai nodara ļaunumu, kas var izrādīties pat neatgriezenisks.
Starp citu, no visiem ar sportošanu saistītajiem sirdstrieku gadījumiem pārliecinošs vairākums notikuši tieši maratonu laikā.
Prieka tirpas
Kāds tad īsti būtu pareizais iemesls skriet? Kopumā jebkurš sports nāks mums par labu tikai tik ilgi, kamēr no tā gūstam patiesu baudu. Jo ķermenis vienmēr mums signalizē, vai izturamies pret to labi, – mūsu darbiņš ir tikai ieklausīties un paklausīt. Sportam būtu jāsniedz mums enerģija un dzīvesprieks, nevis otrādi.
Maratons ir tiem skrējējiem, kuriem skriešana patiešām un no sirds patīk. Kam sirds sāk pukstēt drusku priecīgāk, ieraugot nomītās skriešanas kurpes vai prātojot par maršrutu, ko šodien varētu pieveikt. Tiem, kuriem nav sevi jāpierunā vai jāpārliecina piecelties agrāk un izmest kādu lociņu arī pavisam nemīlīgā vēla rudens tumsiņā. Kas skrienot neskaita atlikušos kilometrus vai minūtes, bet ir iemācījušies vērot savas izjūtas un paklausa tām, nevis draudzenes piemēram vai kāda 30 dienu izaicinājuma limitiem. Ja tas viss ir par tevi, novēlu tev skaistu, prieka un gandarījuma pilnu skriešanas sacensību sezonu. Ja ne – tiksimies, lēnītēm tipinot kādā no Rīgas parkiem, un uzdāvināsim viena otrai starojošu smaidu.
Visu materiālu, kā arī informāciju par maratoniem, kas šajā sezonā atzīti par kārdinošākajiem pasaulē, lasi žurnālā IEVA.
Vēl žurnālā lasi:
- Aktuāli – maratons! Kas jāzina tiem, kas skries, un tiem, kas neskries
- Piedzīvojusi neuzticību, zaudējusi laulību un ieskatījusies acīs nāvei. Intervija ar rakstnieci Noru Ikstenu
- Nesaproti, ko saka tavs tīnis? Lūk, neliela skaidrojošā vārdnīca
- Laupītāji nošāva viņas vīru, ģimenes lolotā kafejnīca nodega. Kā Intai Kamparai klājas tagad?
- Vismodīgākās vasaras kurpes – kādas ir karstākās tendences?
- Alerģija vai pseidoalerģija? Kā tās atšķirt?
- Kā pareizi lietot pašiedeguma līdzekļus
- Kādus stādus izvēlēties, ja tomātus audzēsi uz balkona?
