Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Ēdiens kā apskāviens un mierinājums
Vispirms ne par teoriju, bet par sevi… Kas gan vairs atceras, kā tas sākās! Taču man ir aizdomas, ka zinu, kā. Mūsu mājās apskāvieni nebija ierasta komunikācijas un jūtu izrādīšanas forma. Arī sarunas par tēmām «Kā tev iet?», «Kā tu jūties?» vai «Kas tevi nomāc?» nekad nav bijušas pieņemamas. Mums taču viss ir labi! Ja nav, tad būs! Visu minēto aizstāja sekcijas augstākajā plauktā noglabātās šokolādes konfektes Lācītis, Serenāde, Sarkanā magone un Vāverīte.
Ar tām mierināja, atvainojās, apbalvoja… Īpašie kārumi – vienīgi rūpnīcā Alfa nopērkamais šokolādes krēms, cietžāvētā desa un citi – slimības reizēs tika sirdzējam. Neatceros, vai pieaugušie šādi rūpējās arī cits par citu, taču vismaz man, bērnam, ar ēdiena palīdzību ģimene izrādīja savu mīlestību, rūpes, raizes, ar to manī iekodējot savdabīgu risinājumu emocionāliem kāpumiem un kritumiem. Ja ir bēdīgi, ir jāēd; ja ir priecīgi, jāēd; ja ir dusmas… arī jāēd. Un uz brīdi kļūst labi – kā bērnībā.
Man pieaugot, protams, arvien biežāk bija situācijas, kad emocijas sit augstu vilni. Saldā garša bija tik ierasta, pazīstama un mierinoša, ka pie saldumiem nu jau ķēros ne tikai sliktajās dienās vien – gluži kā alkoholiķis.
Izrādījās, ka tie ir lieliski sabiedrotie arī, kad viss ir forši. Piemēram, kad izbrīvēju sev brīvu brīdi un ar grāmatu ielīdu gultā. Tomēr visnoderīgākie našķi izrādījās stresa brīžos.
Piemēram, mana mamma kreņķu dēļ vispār zaudē apetīti, bet es – tieši pretēji – varu ēst, ēst un ēst, nejūtot sātu.
Ja nepiemin veselības problēmas, ko rada neveselīga pārtika, tāda emociju apēšana varbūt nebūtu nekas traks. Tad, ja esi caurbira. Es neesmu, un vienā brīdī attapos, ka ne tikai esmu kļuvusi nopietni atkarīga, bet ka man arī uzaudzis pamatīgs tauku mētelis. Svara vērotāji, kaut kāda sēkliņu ēšanas biedrība, olu, griķu un sīpolu zupas diētas, tievēšana IEVAS lappusēs…
Biju izmēģinājusi visu! Kilogramus zaudēju, bet pēc laika atkal atguvu, jo – bija vajadzīgi saldumi! Arī pētījumi apliecina, ka emocionālie ēdāji izjūt vēlmi pēc noteiktiem produktiem. Un ne jau pēc augļiem vai dārzeņiem – cieņā ir saldi un trekni produkti.
Sākumā pret to visu attiecos ar smaidu – kā pret nelielu vājībiņu. Taču nu jau zinu, ka esmu riktīgi iekritusi. Emocionālā ēdāja ir mans otrais vārds. Taču neesmu padevusies! Katru dienu uztveru kā cīņu ar savu – lai kā negribētos lietot šo vārdu – atkarību. Reizēm jūtos tā, it kā mana personība būtu sašķelta. Brīžiem spēju uzņemties atbildību par savu dzīvi un ierobežot vēlmi pēc saldumiem, brīžiem nespēju. Un tad jūtos vēl sliktāk – labi apzinos, ka mana atkarība ir pašiznīcinoša. Ka iznīcinu sevi ķermeniski un zināmā mērā arī emocionāli. Un šī apzināšanās atkal iegriež vāveres riteni. Jāuzēd kaut kas salds, lai sevi nomierinātu…
Kauna un vainas izjūta ēdot
Kā stāsta psihoterapeits Jānis Vītiņš, dažkārt cilvēks, jau atnākot pie terapeita, ir gatavs runāt par ēšanu kā par problēmu, kas viņu nomāc. Bet daudzi to konstatē vai atļauj sev atzīties tikai terapijas procesā, pēc ilgāka laika. «Acīmredzot cilvēks domā, ka tas ir kaut kas aizliegts, nepareizs,» uzsver Jānis Vītiņš. «Ik pa laikam taču gandrīz ikviens no mums pārēdas. Aizbraucot pie mammas un izbaudot viņas lutināšanu, kādos svētkos, arī tad, ja bijis īpašs izsalkums un beidzot ir iespēja to remdēt.
Jā, reizēm arī lielāka stresa brīžos. Tomēr šīs atsevišķās epizodes nevar dēvēt par traucējumiem. Kur tad ir tā robeža, kur sākas traucējumi? (Starp citu, ASV pirms dažiem gadiem emocionālo ēšanu oficiāli atzina par diagnozi, tā pieskaitāma tādiem psihes traucējumiem kā bulīmija un anoreksija.)
Populārākie raksti
Par emocionālo ēšanu varam runāt tad, ja cilvēks ieguvis stabilu vainas izjūtu par to, ka atkal ir pārēdies vai ēdis saldu, treknu, neveselīgu pārtiku. Sarkanais signāls ir brīdis, kad cilvēks pamana – zaudējis kontroli pār savu svaru. «Svara pieaugums rada vainas izjūtu un apziņu, ka zaudēta kontrole pār procesu. Savukārt šī vainas izjūta un apziņa, ka zaudēta kontrole, noved pie nākamās pārēšanās vai saldumu pārliekas baudīšanas. Rodas apburtais loks, kad emocionālā ēšana kļūst par ieradumu, no kura grūti tikt vaļā,» uzsver Jānis Vītiņš.
Un piebilst: «Emocionālā ēšana vienmēr ir sekas kaut kam, kas ar cilvēku notiek vai ir noticis. Un ir būtiski izšķirt, kas bija pirmais – emocionālā pārēšanās, kas radījusi trauksmi vai depresiju, vai trauksme, kas radījusi emocionālo pārēšanos.»
Emociju apēšana? Jā!
Psihoterapeits apstiprina: emocionālā ēšana patiešām ir savu emociju apēšana.
«Ja nepatīkamu situāciju brīžos ir tendence ēst, tad cilvēks vienmēr izvēlēsies neveselīgus produktus – pierādīts, ka ogļhidrātiem, taukiem bagāts ēdiens stimulē serotonīna ražošanu.»
Bet ogļhidrātiem un taukiem bagāti produkti, ja to ēšanu nekompensē ar fiziskajām aktivitātēm, pa taisno pārvēršas tauku polsterējumā. Galu galā tas viss ap nabaga cilvēku saveļ tādu sniega bumbu (kas kļūst arvien lielāka), ka gribēdams vairs netiec laukā.
«Ir laiks, kad cilvēks vēl spēj tikai ar gribasspēku tikt laukā no emocionālās ēšanas važām. Bet, ja tas nav laikus izdarīts, pienāk brīdis, kad viņš to vairs nespēj. Tad ar visu cieņu pret sevi un savu veselību jāatzīst, ka ieslēgušies psihes aizsardzības mehānismi. Mūsu psihe mūs sargā – ja bijis kaut kas sāpīgs, mēs atrodam veidu, kā to iemontēt mūsu priekšstatos par sevi, par cilvēkiem mums apkārt. Taču, ja šis pieņemtais ir ar konstantu traumējošu iedarbību, tad psihe mums vienkārši nerādīs patieso ainu.
Šādos gadījumos var palīdzēt psihoterapeits, lēnām un saudzīgi atdarot psihes aizslēgtās durvis, palīdzot tai pārstrukturēties,» uzskata Jānis Vītiņš. Un paskaidro, ka faktoru, kas mūs padara par emocionālajām ēdājām, ir ļoti daudz. Daļa no tiem meklējama bērnībā – tie ietekmē mūs kā pieredze, bet daļa pastāv joprojām un ietekmē mūs kā realitāte.
Kas mūs padara par emocionālajiem ēdājiem?
Kad pastāstu Jānim Vītiņam par savu pieredzi – par to, ka manā ģimenē kārumi un ēdiens vispār bija veids, kā izrādīt mīlestību –, viņš piekrīt, ka šis varētu būt viens no iemesliem, kāpēc attīstās emocionālā ēšana, bet nebūt ne vienīgais un arī ne galvenais. Biežāk iemesls ir veģetatīvā disfunkcija, trauksmainība, arī depresija. Un tas var sākties jau bērnībā.
Piemēram, ja vecāki bērnam skaidri norāda kritērijus, kurus izpildot viņš būs labs, derīgs, – bērnam jābūt modelim, atlētam, sportistam utt. Kādu brīdi bērns arī cenšas vecāku labvēlību nopelnīt, līdz saprot – lai kā viņš censtos, tik un tā nekad nebūs pietiekami labs. Un tad kā kompensācija var pieslēgties emociju apēšana.
«Var tikt ievērotas diētas, skaitītas kalorijas, tad cilvēks atkal atgriežas pie ierastajiem ēšanas paradumiem un spiests secināt, ka svars atgriežas ar uzviju. Cilvēks saprot un pamana, ka ēšana ir kaut kas slikts viņā, kaut kas, no kā jāatbrīvojas. Rezultātā seko mēģinājums šo slikto uzvedību izskaust, izgriezt no savas dzīves. Būt labam. Taču tas ne vienmēr izdodas.
Vēl viens no iemesliem var būt rūpes par citu, nevis savām emocijām. Proti, jau no pirmajiem dzīvības gadiem bērns pierod skatīties uz saviem aprūpētājiem – vecākiem, vecvecākiem, brāļiem, māsām – kā uz tādiem, par kuru emocijām viņš ir atbildīgs, un tikai tad drīkst domāt par savējām. «Cilvēks pierod pie domas – ja viņš neatbilst aprūpētāju gaidām, tad viņš ir apdraudēts. Tāpēc situācijās, kad tiek piedāvāts kūkas gabals vai kas cits, ko nevajadzētu ēst, viņš īsti nespēj formulēt savas paša patiesās izvēles, tās kļūst otršķirīgas. Tu negribi apbēdināt, sarūgtināt, citus atsakoties, tāpēc paša emocijām, izjūtām neļauj izskanēt,» skaidro Jānis Vītiņš.
Emocionālās ēšanas cilpā var iemest arī ārkārtīga koncentrēšanās uz darba rezultātu. Proti, tā ir tik liela, ka nekad nav laika regulāri paēst, tāpēc seko vai nu našķu ēšana (tie viegli iemetami un sasniedzami rakstāmgalda atvilktnē) vai pārēšanās vakarā. Starp citu, Somijā šī problēma tiek risināta ar obligātu pusdienu pārtraukumu, dārzeņu un augļu plati pēcpusdienā. Tas nozīmē – cilvēks tiek izsists no spriedzes, ko rada koncentrēšanās darbam, un tas ir ceļš laukā no emocionālās ēšanas.
Populārākie raksti
Kā cīnīties ar emocionālo ēšanu?
- Pieņemt, akceptēt, atzīt, ka esi emocionāla ēdāja. Protams, tas nav viegli. Manu emocionālo ēšanu, protams, bija ievērojuši arī tuvinieki. «Varbūt tev nevajadzētu», «Tu taču jau tikko apēdi vienu gabaliņu…» Šie un citi labi domāti vārdi man trāpīja gluži kā akmens, jutos vainīga, nokaunējusies, nelaimīga… Bet vainoju citus, jo – es taču drīkstu ēst to, ko man gribas! Ar kādām tiesībām man kāds drīkst aizrādīt! Izlikos, ka ēdu veselīgi, bet somiņā vai naktsskapītī glabāju saldumu krājumus.
Bet, kā jau minēts, produkti ar augstu tauku un cukura sastāvu aktivizē baudu centrus smadzenēs, radot fiziskas un emocionālas alkas pēc ēdiena. Tādas alkas, kas attāli līdzinās narkomānu aprakstītajām lomkām. Alkas, kurām ir teju neiespējami pretoties. Arī mediķi norāda, ka emocionālā reakcija un uzvedības modeļi, kas raksturīgi atkarībai no ēdiena, pielīdzināmi atkarībai no narkotikām… Līdz ar to katra emocionālās ēšanas reize ir jauns sākums nākamajai emocionālās ēšanas reizei. Konstatējot, ka atkal esi bijusi emocionālā ēdāja, svarīgi sevi nenosodīt, nesodīt un arī ar ēdienu nemierināt par to, ka kaut kas nav izdevies. - Iepauzēt. Atpazīstot bīstamās emocijas un vēlmi stiept roku pēc salda/trekna, nogaidīt. Nodarbināt sevi ar ko citu.
- Iemācīties pateikt nē. Arī es, sākot ēst veselīgi, atsakoties no saldumiem, esmu piedzīvojusi situācijas, kad tiek piedāvāts kas garšīgs un draugi, radi, paziņas saka: «Nu beidz, tas taču ir tikai viens gabaliņš!» Protams, šāds arguments var kalpot par lielisku aizbildinājumu, lai atkal pastieptu roku pēc tā, kas tev patiesībā nemaz nav vajadzīgs.
Un tev ir svarīgi, ko par tevi domā citi un kā tas, ka atsakies no kūkas vai cita našķa, ietekmē tavu tēlu. Taču vienmēr ir iespējams ar pašcieņu paskaidrot, ka tas tev – tavai veselībai – vienkārši nav vēlams. Katrā ziņā – ja gribi kaut ko mainīt, tev kādā brīdī būs jāiemācās pateikt nē, citādi nekas nemainīsies. - Nevainot citus. No pieredzes zinu, ka ir viegli savā klupienā vainot citus – tu man piedāvāji, tu man nepateici, tu mani nesaprati. «Taču teikt, ka šie cilvēki ir vainīgi, būtībā jau ir tikai tāda sevis mānīšana. Katrs pats taču ir tas, kas sevi klupina,» uzsver Jānis Vītiņš.
- Atzīt sev, ka tu esi vissvarīgākā. Atceries, Jānis Vītiņš kā vienu no emocionālās ēšanas iemesliem minēja bērnībā apgūtu ieradumu būt atbildīgai par citu emocijām. Jāmācās (sākumā būtībā pat jāpiespiež) sevi atcerēties un pieņemt, ka tu, tavas vajadzības ir pirmajā vietā. Tas nozīmē – ja tev piedāvā kūku, tev nav jādomā par to, ka tavs atteikums sarūgtinās mājasmāti, kura taču ir tā centusies. Tev jādomā, ka tava piekrišana kūkas gabalam kaitēs tavai veselībai, liks tev atkal justies vainīgai, ēst vēl un vēl.
3 labi ieradumi, kas jāievieš ikdienā
- Ievies regulāras ēdienreizes. Lai tur lūst vai plīst, vienmēr brokastis, pusdienas un vakariņas ēd regulāri un aptuveni vienā laikā.
- Ignorē diētas, badošanos kūres un līdzīgus pasākumus. Ja jūti, ka tavā izpratnē par veselīgu ēšanu valda haoss, konsultējies ar uztura speciālistu vai dietologu, kurš palīdzēs tev ikdienā ieviest jaunus paradumus, kas bremzē emocionālo ēšanu. Piemēram, man dietologs ieteica somiņā turēt tumšo šokolādi. Un tad, kad sāk mocīt izsalkums, iemest mutē gabaliņu šokolādes un ļaut tai lēnām (!) izkust. Somā, ledusskapī, atvilktnē vari turēt arī, piemēram, žāvētu augļu batoniņu vai kādu augli, ko apēst tad, ja ēšanas traucējumi tevi atkal mēģina izsist no līdzsvara.
- Kad uznāk emocionālās ēšanas lēkme, mēģini to atpazīt un apzināti izvēlēties kaut ko citu. Parasti vēlme pēc saldumiem uznāk tik pēkšņi kā dzemdību kontrakcijas. Mēģini uzreiz neskriet uz veikalu vai nevērt vaļā atvilktni, kur glabājas kārumi. Pamēģini identificēt izjūtas, kas šo vēlmi rada. Kāpēc tev gribas negausīgi ēst, un kāpēc tieši šobrīd. Dusmas? Bēdas? Garlaicība? Vēlme atlikt kādu darāmo? Šāda apzinātība ne vienmēr tevi atturēs no ēšanas, taču varbūt palīdzēs atklāt jaunus veidus, kā sevi nomierināt.
-
Pazīmes, kas liecina: tu esi emocionālā ēdāja
- Tu ēd vairāk, ja esi stresā.
- Tu mēdz ēst pat tad, ja neesi izsalkusi vai tikko esi paēdusi.
- Tu ēd, lai justos labāk (ja esi skumja, bēdīga, vienkārši garlaikojies).
- Tu mēdz sevi apbalvot ar pārtiku.
- Ēdiens tev palīdz izjust drošību un mieru. Faktiski tas ir tavs draugs.
- Tu bieži jūties bezspēcīga ēdiena priekšā. Ja uz galda būs kūka, tu to noteikti paņemsi, lai gan teorētiski nemaz negribi to darīt.
- Tu apēd vairāk, nekā biji plānojusi.
- Zinot, ka tev nāksies samazināt noteiktu produktu patēriņu, tu jūties nervoza un pastiprināti par to domā.
- Tu pavadi daudz laika, iegādājoties pārtiku, ēdot vai atgūstoties pēc pārēšanās.
- Pat tad, ja jūti, ka tavi ēšanas paradumi ir radījuši psiholoģiskas vai fiziskas problēmas, tu turpini ēst.
- Ēšanas vai tās izraisīto svara problēmu dēļ tu ierobežo savas sociālās aktivitātes vai citas nodarbes, varbūt pat darbu.
- Lai mazinātu negatīvās emocijas, justu sātu vai baudu, tev nepieciešams arvien vairāk pārtikas.
