Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
1
-
0
-
1
-
1
-
1
-
0
-
Ir viena no pēdējām siltajām un saulainajām rudens dienām. Pagalmā Tallinas ielas kvartālā fotogrāfe bildē trīs apmēram četrpadsmit gadu vecas meitenes. Kameras priekšā viņas jūtas visai brīvi, ieņem dažādas pozas, pasmaida, pasmejas, bet fotogrāfe cītīgi knipsē. Jaunās dāmas vēlas pretendēt uz lomu režisores Martas Elīnas Martinsones topošajā pusaudžu komēdijā Tizlenes – tās darbība notiek deviņdesmito gadu beigās.
«Šobrīd vissvarīgāk ir atrast galvenās lomas atveidotāju – nepieciešama meitene, kura filmā tēlos 9. klases skolnieci. Šarmanta un apaļīga. Nevis tāda, kura tikai iedomājas, ka ir apaļīga, bet tāda tiešām ir. Matu krāsai nav nozīmes, bet jābūt izteiksmīgām, dzīvām, dziļām acīm,» stāsta aktieru atlases aģentūras Casting Bridge vadītāja Gunita Groša.
Vajadzīgi visi tipāži
«Filmēties var ikviens. Reizēm neprofesionāls aktieris var nospēlēt tikpat labi kā profesionāls,» uzsver Gunita Groša. «Ir arī iespēja filmēties reklāmas projektos, tad parasti tiek meklēti konkrēti tipāži, piemēram, karjeras tipa sievietes, tā dēvētās reklāmu mammas, reklāmu tēti un bērni, bet kino – tur vajag pilnīgi visa spektra cilvēkus!
Un latviešiem ir interesantas sejas, jo mūsos ir tāds kārtīgs asiņu sajaukums!
Piemēram, HBO miniseriālā drāmā Katrīna Lielā masu skatos var redzēt ļoti daudz dažādu latviešu seju – tie nav aktieri, bet pavisam parasti cilvēki.»
Daļa seriāla tika filmēta Latvijā – Rundāles un Mazmežotnes pilī, un Gunita Groša bija atbildīga par vietējā aktieru sastāva atlasi jeb kastingu. «Pagājušajā rudenī agros rītos daudzi cilvēki brauca uz Rundāli, vilka tās garās kleitas, grimējās, pucējās, arī sala un mirka lietū. Tas bija vienlaikus gan grūti, gan skaisti!» stāsta aģentūras vadītāja. «Šā seriāla uzņemšana bija pasaules līmeņa pasākums. Kur gan vēl būtu tāda iespēja – satikties un pat parunāties ar pasaules mēroga zvaigzni, seriāla galveno aktrisi Helēnu Mirenu!»
Gunitas Grošas kontā ir profesionālu un neprofesionālu aktieru atlase veselai strīpai vietējo un starptautisko projektu. Veiksmīgi sameklēti aktieri Lailas Pakalniņas filmām Picas, Ausma, Spogulī, simtgades filmām Nameja gredzens, Vectēvs, kas bīstamāks par datoru, Homo novus, kā arī Berlinādē apbalvotajai Es esmu šeit un citām filmām, arī Jelgava ’94.
Filmās svarīgi visi aktieri, arī masu skatu dalībnieki, un aģentūrai gadoties arī ļoti sarežģīti uzdevumi.
Piemēram, esot bijis pasūtījums noorganizēt neeksistējošu cirka trupu no cilvēkiem vecumā pēc divdesmit pieciem, kuri spēj izveidot piramīdu no astoņiem cilvēkiem. Izdevās!
«Reiz, kad filmējām reklāmu kādai aviokompānijai, vajadzēja masu skatu dalībniekus, bet – obligāti japāņus! Trīsdesmit! Un viņi ieradās – daži bija no Latvijas, citi no Lietuvas un Igaunijas – reālajā dzīvē tie bija arhitekti, balerīnas un kas tikai vēl ne. Un viss notika!» stāsta kastinga aģentūras vadītāja.
Kā pieteikties kastingam?
- Izlasi kastinga aģentūras noteikumus, aizpildi pieteikšanās anketu, pievieno foto.
- Brauc uz aģentūru – tevi nofotografēs, atbildēsi uz papildu jautājumiem par prasmēm, interesēm.
- Samaksā maksu par savu atrašanos datubāzē (apmēram 10 eiro gadā), ja tāda tiek prasīta.
- Atslābsti un gaidi, kad tevi aicinās filmēties!
Atklāj talantus
«Daudziem cilvēkiem ir dabas dots talants, bet viņi paši par to pat nenojauš. Bet tad pēkšņi izrādās, ka tu vari gan runāt kameras priekšā, gan spēlēt, gan reaģēt, gan būt ļoti emocionāls – priecīgs, dusmīgs. Tas ir forši – atklāt sevī jaunas spējas! Turklāt filmēšanās ir visai interesanta pieredze un izrāviens no ikdienas rutīnas,» uzsver Gunita Groša.
Protams, ir cilvēki, kuri piesakās, pamēģina un saprot: nē, tas nav mans. Tomēr vairāk esot to, kuri tiešām izbauda procesu un pēc tam vēlas piedalīties arvien jaunos projektos. Tie ir cilvēki, kuriem patiešām tas viss ļoti patīk – pārģērbties, darboties, skriet, lēkt. Tiesa, ne vienmēr viss notiek tik dinamiski – jābūt gataviem arī stundām gaidīt, un laikapstākļi ne vienmēr ir patīkami. Ir interesantas epizodes un ne tik ļoti.
Viena no garlaicīgākajām lietām, esot, piemēram, filmēties ainā restorānā, kur stundām sēdi pie klāta galda, no kura reāli neko nedrīksti ne ēst, ne dzert.
Te gan Gunita Groša piebilst, ka visi aktieri filmēšanas laukumā tiek aprūpēti – ne tikai saģērbti un nogrimēti, bet arī pabaroti un, ja ir auksti, apsegti.
«Dažiem filmēšanās kļūst par nozīmīgu dzīves pagriezienu,» viņa piebilst. «Interesants bija stāsts ar topošās filmas Dvēseļu putenis galveno varoni. Meklējām viņu ilgi, ilgi. Aizbraucām arī uz Kuldīgu, atceros – ienāk tāds satraucies puisis, garš, sakumpis. Skatos uz viņu caur kameru, un man ir sajūta – kaut kas tur ir! Puiša bildi pielikām pie sienas, bet turpinājām meklēt vēl, taču man jau bija sajūta – būs. Tā arī beigās atgriezāmies pie šīs izvēles.
Gadās arī, ka uz atlasi konkrētai filmai atnāk cilvēks, par kuru uzreiz ir skaidrs: šoreiz nederēs, bet citā projektā – pilnīgi noteikti.
Piemēram, uz provēm krievu režisora Pāvela Čuhraja filmai Aukstais tango atnāca brīnišķīga meitene ar ļoti interesantu, kinematogrāfisku izskatu. Meklējām gaišmatainu meiteni, bet te – rudi mati. Bija skaidrs, ka šo lomu viņa nedabūs, bet meitene bija tik izteiksmīga! Vēlāk viņu uzaicinājām epizodiskai lomiņai kādā grieķu filmā kopā ar aktrisi Gunu Zariņu. Pēc tam sekoja arī citi projekti.»
Lielākās pašmāju kastinga aģentūras:
- Baltic Casting Agency – balticcasting.com
- Film Angels Studio – angels.lv
- Casting Bridge – castingbridge.lv
- Wunderkind casting – wunderkind.lv
Tiec pie portfolio!
Cilvēki, kuri vēlas piedalīties filmēšanā, var sekot kastinga aģentūru sociālo tīklu kontiem, kuros izsludina aktieru atlases, taču vēl prātīgāk ir pašiem jau laikus pieteikties kastinga aģentūrā, kur cilvēku nofotografē un iekļauj potenciālo aktieru datubāzē. Pieteikties var jebkurš – no bērniem zīdaiņa vecumā (kurus gan, protams, piesaka vecāki) līdz deviņdesmitgadniekiem.
Nav pilnīgi nekādas nozīmes, vai esi jauns vai vecs, tievs vai apaļīgs, sportisks vai pilnīgi otrādi, ar pieredzi aktiermākslā vai bez.
Svarīgi ir vien tas, lai būtu iespējas atrast laiku filmēšanās procesam tieši tad, kad tas nepieciešams, – brīdī, kad tev zvanīs, aicinot piedalīties filmēšanā, jāvar paņemt vienu vai vairākas brīvas dienas darbā, uz laiku jātiek vaļā no citiem pienākumiem.
«Parasti jau fotografēšanas laikā ir diezgan skaidri redzams cilvēka raksturs. Visbiežāk fotografējam divos tēlos,» stāsta Gunita Groša. «Vispirms nobildējam cilvēku tādu, kāds viņš ir. Otrs tēls var būt, piemēram, lietišķs vai sportisks. Vislielākā uzmanība tiek veltīta cilvēka sejai. Pretendentu lūdz pasmaidīt, tad parādīt dusmas, aizkaitinājumu, citas emocijas. Parasti izvēlamies kādas padsmit bildes.
Protams, daļa no tām droši vien nebūs tādas, ko gribētos ielikt savā Facebook, taču tās arī nav domātas publiskai apskatei – mēs aizsargājam cilvēka datus, fotogrāfijas, šīs bildes ir aktieru atlases aģentūras darbarīks. Tālāk – jāgaida zvans no aģentūras. Gadās, ka zvanām jau ļoti drīz, bet agrāk vai vēlāk nofilmējas gandrīz visi. Pirms filmēšanās izskaidrojam arī, kur tieši cilvēks piedalās, informējam, vai viņš saņems arī atlīdzību vai arī ne – ir arī tādi piedāvājumi.»
Esot pulciņš cilvēku, kuri jau gadiem seko visām iespējām filmēties un ir gatavi lēkt auto kaut nakts vidū.
Turklāt lielākā motivācija viņiem ir piedzīvojums, nevis nauda. Kaut, protams, arī tā nav mazsvarīga – neprofesionāls aktieris dienā varot nopelnīt no 20 līdz pat 250 eiro. Ja tas ir ārzemju projekts – tad vēl vairāk. Laika gaitā šie entuziasti iesaistījuši arī savus draugus, bērnus, vecākus un citus ģimenes locekļus. Ļoti atsaucīgi uz filmēšanos parasti esot aktīvie un kustīgie cilvēki gados, jo viņiem ir gan laiks, gan gribēšana un varēšana. Nereti pēc filmēšanās dalībnieki izveidojot savas saziņas grupas un tādējādi komunikācija turpinoties vēl ilgi pēc tam, kad kinokameras jau izslēgtas.
PIEREDZES STĀSTI
- AGNESE LEŽNINA (34), triju bērnu mamma: Pārvaru savus kompleksus,
«Kastinga cilvēki mani atrada sociālajos tīklos, tagad esmu jau divās datubāzēs. Man, triju bērnu mammai, tā ir lieliska iespēja izrauties no ikdienas rutīnas. Esmu filmējusies mobilo telekomunikāciju operatora reklāmā – biju jaunās māmiņas lomā. Pavisam interesanti bija filmēties grupas Mumiy Troll dziesmas videoklipā, ko gan vēl pati neesmu redzējusi.
Visi projekti bija ar iespēju nopelnīt, bet tas man nav tik būtiski.
Svarīgākais ir tikt ārā no mājām, izrauties no ikdienas rutīnas, satikt jaunus cilvēkus un pārvarēt savus kompleksus – man ir bail uzsākt sarunu ar nepazīstamiem cilvēkiem. Tā nu sāku iet uz visiem iespējamiem kastingiem, un tādējādi esmu spiesta uzsākt sarunas, iepazīties ar cilvēkiem – aktieriem, producentiem, grimētājiem, gaismotājiem –, un man tas tiešām palīdz, katrs kastings, proves mazina manas bailes no komunikācijas. Tagad filmējas arī mani bērni. Kā saka sešgadīgā meita: brāļi, es uz darbiņu! Izklausās amizanti, bet viņa to uztver ļoti nopietni!»
- ELITA JANSONE (60), liepājniece, pensionāre: Filmēšanās kā mazie Dziesmusvētki
«Talsos, kur tolaik dzīvoju, režisore Laila Pakalniņa uzņēma filmu Ausma. Vietējā avīzē aicināja pieteikties masu skatu filmēšanai. Jau pirmā diena mani tā aizrāva, ka nolēmu nākt arī otrajā, trešajā un vēl ceturtajā dienā! Cik tas viss bija forši – es pat izteikt nevaru! Pēdējā filmēšana notika naktī, lija lietus. Gaidot filmēšanu, līdz rīta ausmai dziedājām! Tur bija tik draudzīga noskaņa – kā tādi otri Dziesmusvētki! Mums bija jātēlo kolhoznieki – vienu dienu biju slaucēja noplīsušās drēbēs, citu – kantora darbiniece.
Pati filma bija visai smaga, bet visa tā filmēšana bija tik jautra, ka patiesībā būtu jāuzņem arī filma par to, kā top filma.
Man nav tik svarīgi, ka es tur vēlāk sevi redzēšu filmā piektajā rindā kā otro muguru no kreisās. Patiesībā jābūt gatavam, ka gala rezultātā vispār vari sevi neieraudzīt vai arī ieraudzīt uz sekundes daļu. Bet es tā izbaudīju visu procesu! Pēc tam nofilmējos arī 4. maija reklāmā, man bija jātēlo pārdevēja gaļas veikalā, kas klausās radio un skaita balsis par neatkarības atjaunošanu. Pēc tam bija filma Dvēseļu putenis. Aizbraucu uz tērpu pielaikošanu, tur dāmas garās kleitās un cepurēs. Bet es biju nedaudz uzēdusies un saku: ieradies tantuks no laukiem! Kostīmu māksliniece paskatījās uz mani un iedeva garus, platus brunčus, adītu jaku ar caurumu un galvā – baltu lakatiņu. Pēc tam pati sev teicu: nu kāpēc man vajadzēja tā muti brūķēt! Bet nekas – beigās sapazinos ar citām meitenēm manos gados ar lakatiņu galvā! Man tik ļoti tas viss patika!»
GUNĀRS BEDRĪTIS (79), pensionēts Aviācijas institūta darbinieks: Kopā ar visiem slavenajiem aktieriem
«Ledus hallē filmēja reklāmu, un vajadzēja dažādus cilvēkus, kas fonā slido. Tā kā mans dēls jau bija šajā iesaistīts, viņš uzaicināja arī mani – es joprojām labi slidoju. Tā tas sākās – man solīja naudiņu un interesantu kompāniju. Ielika datubāzē. Tālāk bija filma Homo novus kopā ar visiem mūsu slavenajiem aktieriem.
Es biju ainā restorānā – māksliniekiem deva konjaciņus, mums – minerālūdeni.
Sapucēja, saģērba – man bija smokings. Skropstas gan nebija jālīmē, jo tās man vēl ir pašam. Tad biju arī Rundāles pilī, kur filmēja Katrīnu Lielo. Saģērba mūs par zemniekiem, bajāriem, pielīmēja bārdas, ūsas – tas tik bija interesanti! Daudz filmēja naktī, sapazinos ar visiem. Nu jau četrās filmās esmu pabijis!
Un vēl arī reklāmās – vienā biju kopā ar kaskadieriem, kas skrien ārā no tramvaja un krīt gar zemi. Interesanti, ka ar pirmo reizi nekad nesanāk – taisa vismaz desmit dublāžas. Filmējos ar prieku, jo man ir daudz brīva laika un ir interesanti būt kopā ar citām paaudzēm, ar jauniešiem. Dvēseļu putenī noslēguma epizodē filmējās arī nu jau bijušie prezidents Vējonis un aizsardzības ministrs Pabriks. Es ar viņiem nofotografējos, un tagad ģimenes arhīvā ir bilde – opītis ar prezidentu. Kas var būt foršāk! Man patīk tā filmēšanas virtuve, turklāt vēl maksā! Tagad arī pastiprināti esmu sācis interesēties par kinomākslu un kino vēsturi!»
