Blogeru un influenceru asociācijas dibinātāja Maija Armaņeva – kāda viņa ir?

ANNA: Es piedāvāju sākt ar modi. Kam tu kā stiliste iesaki pievērst uzmanību rudens tendenču piedāvājumā?

MAIJA: Šoruden iesaku pievērst uzmanību pistāciju zaļajam tonim. Tas ir brīnišķīgs tonis, kas daudzām piestāv, bet, pat ja liekas, ka nepiestāv, var nevilkt tuvu sejai, bet izvēlēties bikses vai svārkus. Daudz sieviešu Latvijā izvairās no krāsām, bieži izvēlas melnu, pelēku, brūnu. Vienmēr mudinu ļauties krāsu eksperimentam – taču bieži dzirdu atrunas, ka vai nu nav laika, vai nav pārliecības. Bet žēl! Krāsas iedvesmo, un ir vērts pamēģināt. Turklāt ar pistāciju zaļo interesanti saspēlējas violetie toņi, rozā, dzeltenie, kamieļkrāsa, pelēkais, gaiši zilais. Joprojām aktuāls arī total look – kad viss ansamblis ir vienā krāsā, tikai toņi var variēties no gaišāka uz tumšāku. Runājot par siluetiem un formām – topā astoņdesmitie un deviņdesmitie. Viss nāk atpakaļ…

Tā laikam ir, plisēto svārku modi es jau piedzīvoju reizi trešo vai pat ceturto.

Citi lasa

Elza Krūmiņa

Skandāls

Kādi jaunumi Rozenbaumas parādu skandālā? Aktieris Apse: Naudas nav, bet cilvēks atpūšas un malko vīnu

Maruta Rampāne

Padomi

Cik bieži ēst skābētus kāpostus, lai tie būtu veselīgi, nevis kaitīgi? Un kam labāk fermentētiem produktiem teikt nē?

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Vai ne? Atgriežas uzsvērtie pleci, žaketes ar izteiktu plecu līniju. Tāpēc meitenes šobrīd nereti pērk vīriešu žaketes. Pa virsu žaketei vēl jostu, klāt platas bikses – izskatās pat ļoti labi. Es arī pati esmu žakešu meitene, man to tiešām daudz. Varbūt tāpēc, ka žakete iedod citu enerģiju? Man vispār ļoti patīk vīrišķīgi aksesuāri, diezgan daudz ko aizņemos no vīriešu garderobes. Bieži vien to, ko meklēju, atrodu tieši vīriešu nodaļās. Pieļauju, ka tas saistīts arī ar manu būtību – neesmu tāda ļoti maiga un romantiska būtne.

Pastāsti, no kādas ģimenes tu nāc, kā esi audzināta.

Var teikt, ka esmu augusi siltumnīcas apstākļos. Mani ar mašīnu vadāja no skolas uz pulciņiem, man vienmēr palīdzēja mācībās. Mamma algotu darbu nestrādāja, būtībā viņa sevi ieguldīja manī. Bet līdz ar to man bija blīvs grafiks – skola, pulciņi, daiļslidošana, teniss, valodu nodarbības. Kad paaugos, pat gāju uz ekseļa tabulu veidošanas kursiem. Biju ļoti pareizs un paklausīgs bērns, man pat nebija pusaudžu protesta perioda. Jau agrā bērnībā teicu, ka gribu strādāt par direktori. Tētis tad strādāja apdrošināšanas kompānijā, sēdēju mājās pie viņa darba galda, cilāju mapes un tēloju, ka kaut ko svarīgu rakstu.

Tomēr neizvēlējies ne tobrīd tik modernos juristus, ne ekonomistus, kā varētu domāt.

Kad pienāca brīdis izvēlēties studijas, biju apjukusi. Savos astoņpadsmit joprojām biju bērns. Neesmu ciparu cilvēkus, man patīk un padodas valodas. Es pat iestājos angļu filologos, tomēr nospriedu: kāpēc gan mācīties to, ko faktiski jau zinu, – galu galā man visus skolas gadus divreiz nedēļā bija angļu valoda pie privātskolotājas. Tā nokļuvu Teoloģijas fakultātē. Mammas draudzenei tur mācījās dēls, un viņa to ieteica kā ļoti visaptverošu izglītību. Un tā arī ir. Skaidrs, ka ikdienas darbā es neizmantoju to, ko esmu saņēmusi Teoloģijas fakultātē, bet tā ir laba bāze. Tagad ar smaidu varu atcerēties, kā toreiz teicu vecākiem, ka nekad nestrādāšu. Bet vecāki pēkšņi paziņoja: ja tu gribi dzīvot tādu dzīvi, kādu esi iztēlojusies, ar mums vairs nerēķinies. Ko varējām, iedevām – tālāk tagad pati! Tā es nokļuvu Microsoft, kur sākumā uz pusslodzi strādāju ar programmu Siebel. Tas nebija viegli, tas arī nebija īsti mans, bet tiku galā. Pēc kāda laika mani tur paņēma darbā uz pilnu slodzi, bet tad pārvilināja uz videoklipu filmēšanu. Tā sākās mans laiks šovbiznesā, kādu brīdi sabiju MuzTv Baltija, gadu nostrādāju arī mobilo tehnoloģiju kompānijā. Tagad vairs nespēju iedomāties savu dzīvi bez darba, bez kustības.

Biju diezgan naiva – domāju, kā gan vīram var neuzticēties… Uz to arī iekritu.

Un kā tavā dzīvē ienāca mode?

Man bija piedzimis bērns, gadu biju nosēdējusi mājās, tikpat kā neizejot no tām ārā. Toreiz man savā apzinīgumā likās, ka tā ir pareizi. Bet tas nebija man. Tāpat kā valstī bija sākusies krīze, arī manā dzīvē bija krīze. Nevarēju saprast, ko tālāk darīt, ko es vispār gribu. Sēdēju un domāju: kā tas var būt, manī taču ir tik daudz ieguldīts, esmu tik daudz pati izdarījusi, man ir pamatīga pieredze, un atkal esmu nulles punktā? Es tik daudz ko māku, bet nevaru īsti izmantot? Nolēmu doties mācīties pie stilista Konstantīna Bogomolova, un tikai tad sapratu, ka beidzot esmu uz īstā ceļa.

Izrādās, kādu brīdi tu pat esi šuvusi mēteļus.

Tā īsti nav, biju kreatīvā direktore. Man bija šuvēji, konstruktori, man bija klienti…

Kāpēc mēteļi?

Nu kā – man taču po žizņi vienmēr vajag to grūtāko! Un mētelis ir sarežģītākais no visa. Bet arī tāpēc, ka man pašai ļoti patīk labi mēteļi. Šuvām klasiku – kvalitatīvu un dārgu, no ļoti labiem audumiem, ko var valkāt desmit gadu. Pašizmaksa bija milzīga, bet kādu laiku mums diezgan labi gāja. Bet biznesā pienāk mirklis, kad saproti, ka jāpāriet nākamajā līmenī, un tam vajag pavisam citu naudu. Bet man tieši uz to brīdi bija veiksmīgi aizgājis Instagrams, ko patiesībā aizsāku tikai tāpēc, lai reklamētu mēteļus. Vienā brīdī man sāka rakstīt un jautāt, cik maksā mans ieraksts. Tas mani pārsteidza, sekoja zvans draugam, un noskaidroju, ka varu prasīt 30 eiro par ierakstu. Sāku pētīt šo jomu pavisam nopietnā līmenī – kas notiek pie mums, kas ārzemēs, burtiski ieniru tajā visā iekšā. Patiesībā tas šai industrijai bija diezgan vēlu – bija jau 2015. gads…

Tad vēl jo vairāk vietā jautājums – kāpēc tev izdevās?

Diezgan ātri sapratu, ka ir svarīgi, lai pats kaut ko radi, lai vari dot pievienoto vērtību, lai esi interesants cilvēkiem, bet ar to nepietiek – pret to jāizturas kā pret biznesu. Jā, sākumā tas ir hobijs, bet tam jāpāraug citā līmenī. Tāpēc man ir grāmatvede, man ir asistente, izmantoju jurista pakalpojumus, kad vajag. Daudzu blogeru problēma ir tā, ka viņi visu cenšas izdarīt paši. Jā, liekas, ka nav jau resursu, bet tie arī neradīsies, ja neatbrīvosi sevi un savu galvu jauniem projektiem. Jo sociālie mediji un tieši Instagram patiesībā ir tikai tramplīns nākamajam līmenim. Kādam tas pēc tam izveidojas par savu šovu jūtūbā, kādam būs savs podkāsta kanāls, kāds taisīs vebinārus, kāds lidos pa pasauli un uzstāsies ar lekcijām. Ja ar to māk rīkoties, tā ir laba iespēja un lieliska skola.

Kāpēc tieši Instagrams no visiem sociālajiem medijiem ir veicis izrāvienu? Tāpēc, ka pamatā saturs ir vizuāls un nav valodas barjeras?

Arī tas. Tagad gan tur ir opcija, ar kuras palīdzību vari tulkot tekstu. Bet galvenais – viss notiek aizvien ātrāk un ātrāk. Cilvēki – es runāju par pamatmasu – vairs nelasa garus tekstus, viņiem vajag visu iedot ātri un koncentrēti. To parasti vislabāk paveic bilde vai video. Un arī tas, ka te rāda pozitīvo, kas ļauj atslēgties no problēmām. Arī ziņas esmu pārstājusi skatīties, jo tur ir ļoti daudz negatīvisma. Kāpēc gan man sākt dienu ar negatīvām ziņām? Katrs izvēlas, ko grib lasīt. Instagramā cilvēki nāk, lai iedvesmotos – kā ģērbties, kā iekārtot māju…

Noteikti esi dzirdējusi viedokli, ka sociālie mediji rāda nevis reālo dzīvi, bet tās izskaistināto, nepatieso versiju.

Ja kādam tas neiet pie sirds, vajag pārstāt sekot tādiem kontiem. Ir konti, kas ir kā realitātes šovi, kur cilvēki rāda savu ikdienas dzīvi. Arī to, cik pinkaini pieceļas. Katram kontam ir sava auditorija. Es rādu to, kāda es esmu. Jā, es nerādu ikdienas rutīnu – kā taisu prezentāciju, kā eju uz tikšanos ar klientiem… Un nerādu arī, kāda izskatos, pieceļoties no rīta, – bet šāds saturs man pašai nav interesants. Es rādu to, ko man pašai gribētos skatīties. Kā ģērbties, kā kopt sevi, kur un kā ceļot.

Psihologi ir novērojuši interesantu sociālo mediju blakni – cilvēki sāk domāt, ka viņu dzīve nav izdevusies, lai gan būtībā ar to viss ir kārtībā. Viņi skatās Instagramā un redz, kā cilvēki skaisti ģērbjas, ceļo un nemitīgi bauda dzīvi, bet viņiem tā visa nav.

Katram ir jāseko tam saturam, ko viņš ir spējīgs pareizi uztvert. Ko spēj emocionāli panest. Ja tu skaties smukos kontus un izmanto kā iedvesmas avotu, tas ir lieliski, bet, ja tas tevī rada rūgtumu vai vilšanos par savu dzīvi, tad kaut kas tur nav pareizi. Ja cilvēks domā, viņš saprot, ka arī tiem cilvēkiem, kam bildēs viss ir perfekti, reālā dzīve varbūt nemaz nav tāda, varbūt mājās ir skandāli un problēmas, viņi tikai par to nerunā. Bet tas pats jau ir par glancētajiem žurnāliem, Instagrams ir tas pats, tikai daudz vairāk. Pats nosaukums jau cēlies no mirkļa būtības – tikko nobildēji, ieliec iekšā. Tikai pēc tam sāka domāt, kā to padarīt skaistāku, un tad visi sāka domāt, kā apstrādāt bildes, vēlāk – kādās krāsu gammās veidot savu profilu. Un tagad jau atkal atgriežas pie pirmsākumiem, un arvien vairāk parādās bilžu, kas nav perfekti apstrādātas, bez visādiem filtriem un fotošopiem. Tas jau atkal ir gandrīz trends.

Vecāki paziņoja: ja gribi dzīvot tādu dzīvi, kādu esi iztēlojusies, ar mums vairs nerēķinies!

Daudzi jaunieši tagad grib būt blogeri un influenceri. Kas nekait – liekas tik viegli, un tad vēl visādas dāvaniņas reklāmdevēji piesūta…

Man bieži jautā, ko darīt ar jauniešiem, kuri saka: negribu vairs mācīties, būšu influenceris! Un es vienmēr atbildu: nevajag Instagrama vai jūtūba dēļ pamest mācības. Esmu pētījusi nozīmīgākos pasaules blogerus un influencerus – viņiem ir vai nu laba izglītība universitātē, vai arī profesija, kurā viņi ir eksperti. Ja nav izglītības, tev vismaz jābūt ekspertam kādā nišā. Cik ilgi tu noturēsies, ja tev nav ko dot savam sekotājam? Rādīt sevi, savu ķermeni – to jau katrs var. Vai tas būs aktuāli ilgtermiņā? Šaubos. Otra ilūzija – ka tas ir ļoti vienkārši. Patiesībā tas ir nopietns darbs, tur ne tikai jābūt kreatīvam, bet jāprot plānot savu laiku, savas finanses. Jo vismaz sākumā ienākumi ir ļoti neregulāri, ar stabilu summu vari rēķināties, ja izdodas parakstīt sadarbības līgumu uz gadu. Bet galvenais – tev jābūt ekspertam, jo kas ir blogeris? Eksperts kādā konkrētā nišā. Es esmu stiliste. Ar šo tēmu esmu uz tu. Piemēram, ēst gatavošanā es nelienu.

Man jau liekas, ka jābūt arī nelielam narcisma elementam. Nevar kļūt par instagrameri, ja galīgi nepatīk un negribas sevi rādīt.

Es teiktu, ir jābūt drosmei rādīt sevi. Zinu gan arī blogerus, kuriem ir diezgan vienalga, kā viņi izskatās. Atklāti rāda, piemēram, savu slikto ādu un tad stāsta, kā nomaskēt. Viņi defektu pārvērš par efektu. Bet, ja uz sevi pavisam nepatīk skatīties, tad, protams, tas īsti neizdosies. Turklāt vienā brīdī saproti, ka par tevi jau visi visu zina – kā tev iet, kur nupat biji ceļojumā… Uz to jābūt gatavam. Bet kādu kļūdu pieļauj daudzi – rāda kaut ko vienkārši tādēļ, lai palielītos. Un to cilvēki ļoti jūt. Kad es ceļojot sāku nevis tikai likt smukas bildes, bet dot padomus, ko redzēt, kā pārvietoties, kur palikt, kā aizlidot, uzreiz sajutu atsaucību. Citādi liekas – ā, aizlidoja un lielās, es nemaz neskatīšos, nekaitināšu sevi.

Skatoties influenceru radīto saturu, nereti liekas, ka viņi gatavi slavēt pilnīgi visu, ko viņiem atsūta. Viss ir burvīgs, brīnišķīgs un smaržīgs.

Pie mums šajā ziņā ir iegājusies nepareiza prakse. Ārzemēs ir tā, ka tev sūta lietas testēšanai un cer, ka ieliksi savā kontā to, kas iepatiksies. Un turpina sūtīt arī tad, ja katru reizi neliec. Pie mums, kolīdz pārstāj likt katru atsūtīto dāvanu, tā pārstāj sūtīt. Un tad blogeris sāk likt visu nešķirojot. Man liekas, ka gudram ražotājam to nemaz nevajag. Nav jēgas sūtīt dāvanu kastes visiem blogeriem pēc kārtas, jo tad visa Latvija nedēļas laikā sociālajos medijos redz vienu un to pašu. Un tas vairs nav interesanti ne blogerim, ne skatītājam. Bet tā notiek tikai tāpēc, ka reklāmdevējs grib, lai par brīvu runātu par viņu produktu, nevis ieguldīt radošā pieejā vai visiem interesantā projektā.

Kāpēc tev likās svarīgi veidot asociāciju?

To man vienmēr jautā, un man nav konkrētas atbildes, jo tas gan man nav nekāds bizness. Gribas, lai šī vide beidzot ir sakārtota. Lai mēs, blogeri un influenceri, labāk zinām, kas notiek reklāmas un mārketinga tirgū, – un, kolīdz zinām, varam kontrolēt. Informācija ir viss. Ja mēs savā starpā nerunājām, klienti to nereti izmantoja, jo nebija noregulēts ne cenu līmenis, ne spēles noteikumi. Es pati sapratu, cik svarīgi, lai būtu oficiāli līgumi ar klientiem.

To jau bieži vien pārmet, ka influenceri darbojas ēnu ekonomikā, apejot nodokļus.

Tie, kas esam redzamākie blogeri, esam publiskas personas, mums jādara viss tīrajā. Tu pats esi savs zīmols, tu esi redzams. Un, kad tev ir iespēja izvēlēties, vai samaksā oficiāli (tātad jānomaksā nodokļi) vai piesola dāvanu, – ko tu izvēlēsies? Agri vai vēlu saproti, ka nevari par telefonu vai dzīvokli norēķināties ar dāvanām. Uz VID arī ar krēmiņiem neiesi. Un patiesībā šajā laikā jau var nopelnīt, darot visu tīrajā. Vienkārši jāzina, kā.

Kas šobrīd ir topa influenceri pasaulē? Kam visvairāk sekotāju?

Man liekas, Kimai Kardašjanai. Viņa joprojām pēc sekotāju skaita ir pirmā. No krieviem – Olga Buzova. Var patikt, var nepatikt, bet – skatās. Un katrs izvēlas savu iedvesmotāju. Man pašai ļoti patīk Olīvija Palermo un Viktorija Bekhema.

Tavā mājaslapā ir sadaļa Women to women, kurā tu runā par ļoti nopietnu lietu – vardarbību pret sievieti. Turklāt balstoties uz pašas pieredzi.

Starp citu, šis grūtais posms manā dzīvē sakrita ar veiksmīgo izlaušanos sociālajos medijos. Bet es par to nerunāju, un visi domāja – ai, nu viņai jau viss tur forši, neko nezina par dzīves problēmām. Bet es tolaik galīgi nejutos tik stipra, lai par to runātu publiski. Viss sākās, kad nolēmu šķirties no sava vīra. Sekoja draudi, pat dzīvības draudi – kas viss var notikt, ja šķiršos.

Viņš negribēja, ka tu ej projām?

Jā. Pirms tam devu vairākas iespējas, gribēju glābt attiecības, tomēr vienā brīdī sapratu, ka nav vērts. Tad man piedraudēja, ka atņems bērnu – jo ar ko gan citu vīrieši var manipulēt? Es pat nepretendēju ne uz naudu, ne īpašumiem. Jutos iebiedēta, burtiski iemīta zemē. Tiesā vispār nesapratu, kas notiek, kāpēc visu laiku tika pagriezts tā, ka es vienkārši gribu atriebties un atņemt vīram bērnu. Pat nezinu, kā viss beigtos, ja es galu galā nebūtu atradusi palīdzību krīzes centrā Marta. Pirms tam biju nomainījusi jau trešo advokātu, nesapratu, kāpēc nekas neizdodas… Tad liktenīgi iepazinos ar vienu juristu, kurš ātri vien, izpētot dokumentus, saprata, ka tā lieta nav tīra. Patiesībā jau nākamajā tiesas sēdē es būtu zaudējusi pilnīgi visu. Šis jurists tad mani arī saveda kopā ar centra Marta speciālistiem. Man uzreiz piedāvāja psihologa palīdzību, desmit bezmaksas nodarbības, kas man ļoti noderēja, – jo sieviete nevar cīnīties, ja nejūtas pati par sevi pārliecināta. Tas nav iespējams, kamēr viņa nav sakārtojusi sevi, atguvusi savu pašapziņu un atcerējusies, ka viņa reiz kaut kas bija, nevis tikai iebiedēta sieviete. Mani vairs neizsita no līdzsvara katra īsziņa, ko saņēmu ar draudiem, – sākumā jau no telefona signāla vien sāka sisties sirds un bija jādomā tikai par to, ko un kā atbildēt. Atceros, psiholoģe jautāja: bet kāpēc tev liekas, ka vispār jāatbild? Nu kā – vai tad drīkst neatbildēt? Tā pareizā, paklausīgā meitene, kas manī dzīvoja, protams, uzskatīja, ka nedrīkst neatbildēt. Un tikai pēc nopietna darba ar labu psihologu es atguvu savu iekšējo spēku. Tikai tad varēju iziet kaujas laukā ar pavisam citu nostāju. Tas laiks mani pamatīgi mainīja. Domāju, ka tagad būtībā jau esmu cits cilvēks.

Pēc tādām situācijām sievietei dažkārt grūti ļauties jaunām attiecībām.

Nē, es neesmu kļuvusi ciniska, vienkārši tagad uz lietām skatos citādi. Starp citu, iesaku sievietēm ļoti uzmanīgi izturēties pret visādu dokumentu parakstīšanu, ko vīrs viņām dod, – par īpašumiem, finansēm un tamlīdzīgi. Es toreiz arī biju diezgan naiva – domāju, kā gan vīram var neuzticēties… Uz to arī iekritu.

Labi, ka tu par to publiski runā.

Pēc tam, kad sāku par to runāt, man atrakstīja ļoti daudz sieviešu. Pat nebiju to gaidījusi. Tādas lietas acīmredzot notiek biežāk, nekā mēs domājam. Sievietes ir iebiedētas, jo šādās situācijās labi redzams, ka vīriešiem ir daudz lielāki resursi – vara, ietekme, savi kontakti. Man vismaz liels pluss bija tas, ka bija, kurp doties dzīvot. Pārvācos uz Saulkrastiem – mums tur ir ģimenes vasaras māja, taču var dzīvot arī ziemā. Iemācījos kurināt krāsni, biju mierā un klusumā… Galvenais – biju brīva.

Un kas ir tas noslēpumainais vīrietis, kas parādās tavās Instagrama bildēs?

Nav jau nekas noslēpumains. Ar Māri esam kopā jau gandrīz divus gadus. Interesanti, ka reiz mūsu ceļi jau bija krustojušies – esam sarakstījušies vēl portāla one.lv laikos. Es atcerējos viņa bildi un atcerējos arī, ka noraidīju viņu tāpēc, ka likās – puisis lielās ar savu darbavietu. Man galīgi nepatīk, ka vīrieši plātās. Tas gan izrādījās pārpratums. Tolaik vispār mēdzu bieži vien izdarīt pāragrus secinājumus. Un tad, pēc gadiem piecpadsmit, mēs satikāmies te, Jaunās Teikas Teikuma kopstrādes telpās.

Ko tu tagad gaidi no attiecībām?

Man ļoti patīk, ka ir atbalsts arī informatīvā ziņā.

Kā, lūdzu?

Ka mēs varam runāt par visādiem projektiem, idejām… Ka esam uz viena viļņa. Mēs arī viens otram dodam zelta pendeļus, kā es to saucu, un tas ir forši, tas liek augt. Es arī novērtēju, ka viņš ņem vērā manu darba grafiku. Jā, zinu, ka ar to mēdzu pārspīlēt, un tad viņš saka – klau, ir vakars, pietiek sēdēt tajā telefonā! Bet es arī zinu – ja man ir iedvesma, tā ir jāizmanto, tas ir mans kapitāls! Lai gan mēs visi, arī dēls Adrians, daudz kur ejam un braucam visi kopā. Tas man ļoti patīk, jo agrākajās attiecībās tā nebija, tur mēs bijām katrs pats par sevi. Tagad jūtos kā ģimenē.

Tā ir taisnība, ka tu trīsreiz dienā uzlādē telefonu?

Taisnība, jā. Tagad gan man ir jauns telefons, tam baterija iztur daudz ilgāk, un tādu problēmu vairs nav. Es tiešām mostos ar telefonu. Tā ir mana pirmā kafija, pēc tam seko īstā. Tas ir zināms fakts, ka baltā telefona gaisma dod smadzenēm impulsu mosties, jo smadzenes saprot, ka ir diena. Tāpēc arī nav ieteicams vakarā pirms gulētiešanas sēdēt telefonā ar spilgtu ekrānu, jo smadzenes domā, ka ir diena, un nevar aizmigt.

Maija, tā pavisam īsi – kas tev sevī visvairāk patīk?

Darbaspējas, atbildības izjūta un radošums. Tas ir mans kapitāls.