Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
82
-
1
-
2
-
13
-
2
-
2
-
2
-
Konsultācija pie jums ilgstot aptuveni stundu. Jūs liekat uzsvaru uz kārtīgu sarunu?
– Jā. Lielākoties tie nav pacienti, kas pirmo reizi nāk pie neirologa. Parasti tie ir cilvēki, kas jau ļoti daudz kur bijuši, viņiem ir bieza mape ar izmeklējumiem, cilvēks ir no galvas līdz kājām izmeklēts, un viņam pateikts, ka viss kārtībā, taču uz viņa jautājumu – bet kāpēc man ir slikti? – neviens nav atbildējis. Varbūt pateikts: «Jums ir veģetatīvā distonija…». Bet, ko ar to darīt, nav skaidrs. Veģetatīvā distonija ir līdzsvara traucējumi veģetatīvajā nervu sistēmā, kas līdz zināmam brīdim nav bīstami. Taču ilgtermiņā tas ļoti izsmeļ nervu sistēmu, un cilvēks nonāk līdz trauksmei, depresijai un citiem traucējumiem, jo nespēj sadzīvot ar hroniska stresa un iekšēju konfliktu radītajām bioķīmiskajām un fizioloģiskajām reakcijām. Tad es mēģinu salikt pa plauktiņiem objektīvo informāciju, ko cilvēks jau sakrājis mapītē, un paskaidrot, kā strādā viņa nervu sistēma, kas ir veģetatīvā distonija no neirobioloģiskā viedokļa…
Mūsdienās bērnu laiks ir pārāk strukturēts, bet arī garlaikoties ir veselīgi.
Diemžēl ir tāds stereotips – ja jau viss no galvas, tad tur nekas nav jādara, jo ko gan tur var darīt? Bet jāsaprot, ka psihe nav kaut kāds mākonis ārpus ķermeņa – psihe ir mūsos iekšā, tie ir elektroķīmiski procesi. Psihiskie procesi nav ēteriski, tie ir bioloģiski, tāpēc rada bioloģiskas izmaiņas fiziskajā ķermenī. Bet daudzas lietas var sakārtot, sevišķi, ja to dara laikus un komplektā ar pareizo psihoterapijas metodi. Galvenais, ko esmu iemācījusies, – mums visiem, kad dzīvojam ar kaut kādām bažām (un ne tikai medicīniskām), gribas, lai kāds apstiprina, ka man tomēr ir taisnība. Jo citi domā, ka – es varbūt tikai izliekos slims, un tad pievienojas kauna un vaina sajūta, jo – mani neviens nesaprot. Ir pierādīts, ka saprotoša uzklausīšana jau ir puse no ārstnieciskā efekta.
– Cilvēks atnāk pie jums un saprot, ka ir normāls! Ka viņam drīkst būt šīs sajūtas!
– Es strādāju arī ar biofeedback metodi un veicu stresa testus. Cilvēki par testu ir dzirdējuši, atnāk un saka: «Izmēriet, vai man ir stress!» Tad atbildu, ka nevaru izmērīt, vai stress ir vai nav, jo stress ir mums visiem. Varu izmērīt organisma stresa reakcijas, nosakot, piemēram, pulsa ātrumu, amplitūdu, ādas mitrumu jeb svīšanu, ādas temperatūru, retāk mēru arī muskuļu sasprindzinājumu, smadzeņu aktivitāti.
Jūs liekat pacientam: «Tagad – hops! – atcerieties kaut ko sliktu!»?
– Var arī tā. Vai saku, ka tagad vajag trīs minūtes mierīgi relaksēties, mēģināt nomierināties, un, ja parametri ir stabili un ādas mitruma līknes iet uz leju, tad ir OK. Bet ja otrādi – man uzreiz rodas jautājums: «Par ko jūs domājāt? Kas traucēja nomierināties?»
– Kādos gadījumos izmanto šo metodi?
– Galvenokārt pie veģetatīvās distonijas, trauksmes, miega traucējumiem, uzmanības noturēšanas un koncentrēšanās traucējumiem, kas pārsvarā saistīti ar ikdienas pārslodzi. Bet visam apakšā ir veģetatīvās nervu sistēmas pašregulācijas traucējumi.
Manas vecvecmammas māsa esot mācījusies pie Freida – vēlme analizēt man ir gēnos.
– Kādas problēmas vēl palīdzat pacientiem atrisināt?
– Galvassāpes, retāk muguras sāpes. Troksnis ausīs – tā vispār ir atsevišķa tēma, jo troksnis ausīs ir tikai aisberga redzamā virsotne. Patiesībā tas liecina par paaugstinātu spriedzi muskuļos, par stresu, trauksmi. Strādāju arī ar polineiropātiju, dažādām muskuļu sāpēm.
Bet, ja runājam par veģetatīvo distoniju un hroniska stresa lietām, tad mēģinu pacientiem stāstīt, kā strādā nervu sistēma, kāpēc tās problēmas rodas no galvas un ko ar to var darīt. Pirmais – ar nefarmakoloģiskām metodēm iespējams ietekmēt neiroplasticitāti. Tā ir smadzeņu šūnu spēja mainīt savu struktūru un funkciju ārēju un iekšēju faktoru ietekmē. Ja vēl pirms gadiem desmit vai piecpadsmit mācīja, ka smadzeņu šūnas neatjaunojas, smadzenes nobriest divdesmit piecu gadu vecumā un no tā brīža sāk novecot, tad šobrīd ir pierādījumi, ka smadzeņu šūnas aug un vairojas, paplašina savus kontaktus ar citām šūnām.
Taču viss atkarīgs no tā, ko mēs savas dzīves laikā darām, jo smadzenes mācās nemitīgi, ne tikai skolas solā. Spilgts piemērs – cilvēks pusgadu neko nedara, jo sēž uz slimības lapas un tikai skatās seriālus. Un tad, pēc pusgada, gada atgriežoties darbā, ir ļoti grūti. Tas tāpēc, ka savienojumi starp neironiem, kas strādāja automātiski, vairs neprot automātiski saslēgties. Jāpieliek piepūle, lai atkal šīs iemaņas atjaunotu. Tāpēc pārtraukumiem darbā un citās aktivitātēs, kuras gribam izkopt, būtu jābūt pēc iespējas mazākiem.
Pensionāriem ļoti vajadzīgas socializācijas programmas, jo viņi izkrīt no aprites un nonāk piespiedu vientulībā. Viņiem var agrāk attīstīties demence, jo, skarbi sakot, viņiem nav, ko darīt, nav, ar ko piepūlēt smadzenes.
– Tātad ieslīgšana pašapmierinātā atpūtā var novest pie intelekta krituma?
– Tā varētu teikt. Protams, atvaļinājums ir vajadzīgs. Bet – ir cilvēki, kas var gulēt pludmalē un neko nedarīt, un ir tādi, kas guļ pludmalē un lasa zinātniskas grāmatas. Mums tiek dota iespēja dzīves laikā uzkrāt zināmu smadzeņu kapacitātes resursu, lai mūsu smadzenes pēc iespējas ilgāk labi strādātu. Nav obligāti jāiet kursos, bet jāapgūst dažādas iemaņas, prasmes, svarīgs ir plašs sociālais tīkls – reāli sociāli kontakti ar dzīviem cilvēkiem.
Tāpēc, piemēram, pensionāriem ļoti vajadzīgas socializācijas programmas, jo viņi izkrīt no aprites un nonāk piespiedu vientulībā. Viņiem var agrāk attīstīties demence, jo, skarbi sakot, viņiem nav, ko darīt, nav, ar ko piepūlēt smadzenes. Tieši tāpēc – jo vēlāk iet pensijā, jo labāk. Ja sievietei sešdesmit un vairāk gados jādodas uz darbu, viņa ir spiesta saģērbties, sapucēties, matus nokrāsot. Ja kā agrāk – piecdesmit piecos gados aiziet pensijā, tad viņa pārtop večiņā ar lakatiņu ap galvu. Cita lieta, ka cilvēks ir noguris un viņš jau četrdesmit gados vairs negrib strādāt. Tas nozīmē, ka dzīvē kaut kas jāmaina.
– Jūs jau divus gadus studējat kognitīvo neirozinātni. Pastāstiet, ko tas nozīmē!
– Tas manam darbam šobrīd tiešām piešķir garšu, jo tur satiekas tas, kā iepriekš manās ārsta un neiroloģijas studijās savulaik pietrūka. Jo neirologiem māca patoloģiju – to, kā nevajadzētu būt, jeb par slimībām. To, kā smadzenes strādā normāli, kā saslēdzas psiholoģija ar smadzeņu bioloģiju, bioķīmiju, – to ārstiem māca ļoti īsi. Lūk, tāpēc šobrīd tas man ir jaunatklājums – kā jābūt normāli. (Smejas.)
Ja metodes tiek pielietotas mērķtiecīgi un kritiski izvērtēti to rezultāti, “galvu sakārtot” var dažādos veidos.
Neirobioloģija pamato to, kāpēc psihoterapija darbojas. Otrs stāsts ir par to, ka mūsu smadzenes sāk attīstīties pirms mūsu piedzimšanas un iemanto visu, ko mamma piedzīvo, gaidot mazuli. Mammas stresu bērniņš sāk uztvert piektajā grūtniecības nedēļā, kad sāk attīstīties stresa uztveres sistēma bioķīmiskā līmenī. Tas nozīmē, ka ideāli iznēsāt bērnu laikam nav iespējams vispār, bet tālāk smadzeņu attīstībai ir ļoti svarīgi pirmie 2–3 bērniņa dzīves gadi. Šajā periodā nav nekā sliktāka par depresīvu māti, jo bērns var iemācīties emocionālo komunikāciju tikai agrīnajā periodā no primārās piesaistes personas. Galvenokārt – no mammas.
Ja parunā ar cilvēkiem, kuriem visu dzīvi ir galvassāpes, un pajautā kaut ko par bērnību, vecākiem, tad ļoti bieži ir tā, ka mātei, iespējams, bijis kaut kas līdzīgs. Bērns redzējis, ka mammai ir slikti, saukta ātrā palīdzība, un veids, kā viņš zemapziņas līmenī ir iemācījies piesaistīt uzmanību, ir, piemēram, caur galvassāpēm (vai citām slimībām un uzvedības īpatnībām). Tā ir zemapziņa, tāpēc, kad stāstu šo pieaugušam cilvēkam, viņš var paziņot: «Neredzu saistību!» Bet smadzeņu struktūra, ko sauc par amigdalu un kas atbild par emocionālo atmiņu, neko neaizmirst.
– Bet – ko iesākt tālāk? Bērnību vairs neizmainīt…
– Es mēģinu katram saprotamā valodā izklāstīt šo mehānismu tā, lai cilvēku neaizskartu, neapvainotu. Ar to pamatoju, kāpēc būtu labi sameklēt sev savu psihoterapeitu. Ir cilvēki, kas bez problēmām paši dodas pie psihoterapeita, un ir, kam ir aizspriedumi. Ko es varu darīt kā neiroloģe – izmantojot psihofizioloģiskās metodes, piemēram, biofeeback metodi, mēģinu mācīt lasīt ķermeņa zīmes un caur mērījumiem salikt kopā emocijas ar fizisko ķermeni. Un cilvēks pats redz, kas tajā brīdī notiek ar viņa parametriem. Tas nav kā izmeklējums, pēc kura saņem slēdzienu, – te cilvēks pats aktīvi piedalās. Mērķis ir tāds, lai no bezpalīdzīga upura stāvokļa cilvēks iemācītos kļūt par situācijas noteicēju attiecībā uz savu veselību – psihisko un fizisko.
Apzinātība par savām emocijām, situāciju un izpausmēm ķermenī ir pirmais solis ceļā uz problēmu risināšanu.
– Sanāk – cilvēku jūsu kabinetā var sagaidīt sāpīgi atklājumi pašam par sevi?
– Nav tik skarbi. Es dodu iespēju izvēlēties. Cilvēks atnāk, stāsta savu versiju, es izstāstu savējo. Ir ļaudis, kas uzreiz saka, ka grib zāles vai arī negrib, un ir tādi, kas nesaka neko. Tad es piedāvāju variantus.
– Izklausās, ka jums pašai arī jābūt mazliet psihoterapeitei!
– Man patīk salikt kopā cēloņsakarības. Tas ir tas, kāpēc agrāk paralēli studijām meklēju atbildes arī alternatīvajā medicīnā. Rietumu medicīna patiesībā neatbild uz visiem jautājumiem – tieši par cēloņu un seku sakarību. Ājurvēda sniedz vairāk atbilžu, un tai pievērsos vēl pirms neirozinātnes. Izmantoju ājurvēdu savā dzīvē, ģimenē, noteiktu situāciju izpratnei. Interesantākais, ka to, ko ājurvēda jau pirms 5000 gadu bija salikusi pa plauktiņiem, neirozinātne var tagad arī oficiāli izskaidrot.
– Kā jūs ar metodēm, ko izmantojat, un arī saviem uzskatiem ierakstāties pārējo neirologu saimē? Vai neesat tāds nedaudz autsaiders?
– Es nedaudz stāvu malā. Protams, piedalos tur, kur ir jāpiedalās, bet esmu no aktīvās neiroloģijas prom, jo vairs nestrādāju intensīvajā medicīnā lielā slimnīcā vai poliklīnikā. Man ir gribējies strādāt citā kvalitātē, un šobrīd esmu tam tiešām pietuvinājusies. Man svarīga gandarījuma sajūta par labi padarītu darbu, bet, ja esi milzīgā konveijerā, gribēdams nevari nodrošināt kvalitāti. Tas rada iekšējos konfliktus, kas savukārt veicina ārstu izdegšanu.
– Kad jūtat stresu, domājat pati par savu neirobioloģiju? Analizējat – tagad notiek tas, tagad tas?
– Šobrīd jau jā, bet pirms gadiem desmit es to visu vēl nezināju. Ar mani notika tas pats, kas ar daudziem, kad vienā brīdī sapratu, ka tā tālāk dzīvot nevar. Biju pārstrādājusies. Kā un ko mainīt? Labākais ceļš ārā no krīzes ir sākt uzdot sev un citiem jautājumus. Ja saproti, ka tā tālāk nevar, – tas jau ir daudz. Daļa cilvēku to nesaprot, kamēr galīgi nenoliekas slīpi.
Depresija principā ir baudas un dzīves “draiva” trūkums.
Tālāk ir kognitīvs process, uzdod sev jautājumus – Ko es vēl protu? Ko es vēl varētu darīt? Kas man jāmācās, lai darītu citādi? Kādas varētu būt sekas manam lēmumam? Tad meklēju iespējas, kā, paliekot profesijā, darīt kaut ko citādi. Bet ikdienā, risinot simtiem sadzīves situāciju, pateicoties neirobioloģijas zināšanām, man ir vieglāk nomierināties, atgūt līdzsvaru, pieņemt lēmumus.
– Vai jūs kā neiroloģe atzīstat arī citas galvas sakārtošanas metodes? Piemēram, cigunu, jogu, meditāciju…
– Zināmā mērā jā. Meditācija ir gana daudz pētīta un to uzskata par vienu no smadzeņu treniņa metodēm. Oficiāli pētītas četras metodes, ko var uzskatīt par smadzeņu treniņiem, jo tās ierosina smadzeņu neiroplasticitāti, – tās ir meditācija, kognitīvi biheiviorālā terapija, kas ir viens no psihoterapijas veidiem, kognitīvā terapija, kas ir uz datorprogrammas bāzes balstīts smadzeņu treniņš, un biofeedback metode. Pret citām metodēm man arī nav iebildumu, tikai jābūt skaidrībai, kāds ir konkrētās metodes mērķis un vai tai ir ietekme uz neiroplasticitāti.
– Varbūt jums ir kāds padoms, kā dzīvot dzīvi jau tagad, lai potenciāli nenonāktu neirologa kabinetā?
– Pieauguša cilvēka spēja tikt galā ar sevi un savām problēmām ir atkarīga no spējas reflektēt un salikt kopā emocionālos konfliktus ar notiekošo situāciju un izpausmēm ķermenī. Vērot sevi un redzēt kopsakarības. Ja es visu dienu sēžu, kājas saāķējusi, sakumpusi pie slikta galda, skaidrs, ka man sāpēs pleci, jo tie ir muskuļi, kas sāp. Tur pie vainas nav spondiloze, bet neērta poza! Es noregulēju krēslu, galdu, aizeju pavingrot un lieta atrisināta. Mācēt un mācīties redzēt kopsakarības starp to, ko es daru, kas notiek manī iekšā, ko es domāju, jūtu.
– Būtībā tas, ko tagad apzīmē ar vārdu apzinātība?
– Apzinātība tagad ir populāra tēma. Nesen pati nonācu pie slēdziena, ka patiesībā arī es mācu apzinātību, tikai šo vārdu nelietoju. Es saku – atpazīt, vērot – un arī piedāvāju, ko darīt ar šo nelīdzsvaru, trauksmi.
Cilvēki nāk noskaidrot, kāpēc viņiem ir slikti un ko darīt, lai paliktu labāk, kad daudzos citos izmeklējumos šīs atbildes nav izdevies saņemt.
– Jūs nākat no ārstu dinastijas. Jūsu ģimenes vēsturē tiek pieminēts psihoanalīzes pamatlicēja Zigmunda Freida vārds. Kas tas ir par stāstu?
– Vismaz trijās paaudzēs esam mediķi, un manas vecvecmammas māsa esot mācījusies pie Freida. Viņai ģimenē ir bijuši trīspadsmit bērni, un par viņas tālāko karjeru man ziņu nav. Tā ka smejos, ka tendence uz analizēšanu man ir gēnos. Patiesībā es gribēju pretoties idejai, ka arī man jākļūst par ārsti, bet baidījos, ka citas lietas apniks un ko tad es darīšu? Pat jau studējot medicīnu, bija paralēlie sānsoļi – pastrādāju par ierēdni, studēju dizainu, gleznoju (bija arī personālizstādes), ājurvēdu mācījos, bet sapratu, ka medicīna ir īstā lieta.
– Šķiet, neiroloģija jums piestāv, jo garantē arī tādu intelektuālu izklaidi.
– Jā, pirms gadiem sešiem septiņiem sapratu, ka es mācos no saviem pacientiem. Esmu viņiem pateicīga, jo viņi man pienes jaunas idejas – ko es vēl varētu mācīties. Ir stimuls rakt un izpētīt!
– Jūs piedalījāties sarunu festivālā LAMPA ar tēmu – libido…
– Libido šajā gadījumā bija domāts kā dzīves virzītājspēks jeb dzīves draivs – tieksme pēc baudas un labas sajūtas. Es kā neiroloģe runāju par to, ka smadzenēs bioķīmiskā līmenī izdalās iekšējie baudas hormoni – endogēnie opiāti, kuri rada labsajūtu. Problēma ir tajā, ka dzīvē ir periodi, kad ir šis draivs, un tad iestājas pusmūža vai kāda cita krīze, kad pēkšņi neko negribas. It kā viss ir – nauda, māja, darbs, bet prieka nav, velk uz depresiju. Ko smadzenes sagaida, lai justos labi? Runāju par to, kā noturēt un nepazaudēt šo labsajūtu.
Psiholoģiskās problēmas ļoti reāli iedarbojas arī uz ķermeņa bioloģiskajiem un ķīmiskajiem procesiem.
– Kāda ir Jūsu dzīve ārpus darba neiroloģijas privātpraksē?
– Nekā daudz tur nav. Kādreiz gleznoju, bet tam vajag īpašu dvēseles stāvokli. Šobrīd vasarā vienkārši mēģinu izbraukt no pilsētas, jo divas dienas laukos atsver divas nedēļas atvaļinājuma pilsētā. Izbraucu tepat netālu, jo apceļot svešas zemes – tādas vēlmes man šobrīd nav. Tas būtu papildu stress. Ikdiena ir tik intensīva, ka gribas vienkārši izgulēties un pabūt citā režīmā. Gribas nedaudz izkāpt no stingri saplānotā kalendāra, jo dzīve šobrīd ir sarakstīta pa stundām. Ar sportu nenodarbojos, bet apmeklēju individuālas nodarbības pie fizioterapeites, kas arī ir ļoti izzinošs pasākums – abas izsakām viedokli un brīžiem pacīnāmies.
– Kā jūs pavadāt laiku kopā ar saviem bērniem, ņemot vērā visu to zināšanu bagāžu par neiroloģiju, psiholoģiju un bērnības lielo ietekmi uz visu atlikušo mūžu?
– Ja man visas tās zināšanas būtu bijušas agrāk, daudz ko darītu citādi. Atskatoties – man nav bijis dzīvē stresaināka laika par grūtniecību. Kā jau daudziem – jauna dzīve, jauni sākumi, remonti, attiecības, gaidas un cerības. Man nebija arī nekādu zināšanu par to, kā jāaudzina bērni. Šobrīd mēģinu labot to, kas vēl labojams.
Tas, ko mēs varam labot, ir mācīt bērnu ar savu piemēru.
Piemēram, šobrīd, pārnākot mājās, bērni skrien man pretī: «Mammu, mammu!» Grib apķerties, bet man pirmā doma ir teikt: «Lieciet mani visi mierā!» Tā vietā vajag pusminūti apzināti izelpot un sacīt: «Tūlīt, tikai nolikšu somu un novilkšu apavus.» Un pa to īso laiku jau pārslēdzos no visa ārējā stresa, kas neattiecas uz māju, un – esmu šeit. Tā ka – nevarētu teikt, ka es kaut kā īpaši audzinu savus bērnus, bet mēģinu būt pieņemoša, kas nenozīmē, ka viss jāatļauj un ka lietas jāatstāj nepadarītas. Bet arī man gadās, ka piecas reizes jāatkārto, taču no tās pašas neirozinātnes par uztveri tagad zinu – ja bērna uzmanība bijusi kaut kur citur, viņš tevi nav dzirdējis. Ja es gribu, lai mani dzird, tad man jāpievērš uzmanība sev – jāatrauj no televīzijas, telefona un jāsaka: «Vai tu mani dzirdi? Vai tu saprati, ko es lūdzu?» Citādi nervi iet pa gaisu, jo mēs nepārtraukti kā uzvilkti pulksteņi atkārtojam vienu un to pašu, un nekas nenotiek. Un vēl – ja es gribu, lai man palīdz, tad dodu nevis pavēles un komandas, bet uzaicinu ar uzrunu: «Man vajag tavu palīdzību!»
– Un tomēr – ko vēl darāt kopā?
– Kādreiz mums bija nostādne, ka brīvdienās obligāti jāiet no mājas ārā, jābūt izklaides programmai. Šobrīd visiem ir ļoti intensīva dzīve, arī bērniem. Es viņiem jautāju: «Kur gribat iet, ko darīt?» Viņi saka: «Neko, paliekam mājās!» Un tad mēs paliekam. Man jau tikai to vien vajag! (Smejas.) Šobrīd no daudziem vecākiem esmu dzirdējusi, ka viņi jūtas kā savu bērnu izklaidētāji – jo vecāks bērns, jo grūtāk izklaidēt. Pirmajās klasēs jau apceļojuši puspausauli, izbaudījuši gandrīz visas iespējamās atrakcijas un vairs nav piesātināmi. Vajag arvien vairāk un vairāk. Bet – kā neirozinātnieki šodien māca – mūsdienās bērnu laiks ir pārāk strukturēts, patiesībā viņiem vajag dot brīvību nedarīt neko, un tad jau viņi paši atrod, kā sevi nodarbināt, – ar nosacījumu, ka šajā laikā netiek lietotas mobilās ierīces. Garlaikoties ir veselīgi.
Pietiek ar pulsu un ādas mitrumu, lai pierādītu, ka pat domu līmenī kādas nepatīkamas atmiņas, domas izmaina fizioloģiskus parametrus.
– Jūsu pašas dzīve arī izklausās diezgan strukturēta, plānota. Vai ko traku esat paveikusi?
– Janvārī atcerējos divdesmit gadus senu notikumu. Toreiz apmeklēju jogu un ziemā piedalījos retrītā, kur notika vingrošana, meditācija un arī ziemas peldes. Toreiz nodomāju: «Nenormālie, to nu gan es nemūžam nedarīšu!» Bet, kad redzēju, cik laimīgi un apgaroti tie cilvēki līda ārā no ūdens, tomēr pamēģināju. Un nodomāju – kāpēc es to nedarīju agrāk?! Pēc tam biju iecerējusi ziemas peldes turpināt, bet tā tas viss palika. Pagāja ilgs laiks, un nesen gandrīz gadu mocījos ar viena lēmuma pieņemšanu. Sapratu, ka man jāizdara kas tāds, lai sapurinātos. Ziema, ārā mīnus septiņi grādi, un es nolēmu ielīst ūdenī. Bija 14. janvāris, kopā ar bērniem aizbraucu uz Saulkrastiem, un es viņiem teicu: «Es to izdarīšu, un jūs mani nofotografēsiet!» Nebija ne sniega, ne ledus – pludmale izskatījās kā vasarā. Fotografējies, kā gribi, neviens neticēs, ka ir ziema… Visgrūtāk bija noģērbties. Bet tad vienkārši iegāju ūdenī un ielikos iekšā.
– Pieņēmāt to grūto lēmumu?
– Jā. Pēc peldes bija sajūta: ja es to spēju, tad viss pārējais ir sīkums! Un – pieņēmu lēmumu.
ANAMNĒZE
- Neiroloģe, par kuru saka: «Viņai ir nestandarta piegājiens ārstēšanā…»
- Medicīnā strādā 17 gadus, no tiem septiņus gadus vada savu privātpraksi neiroloģijā Rīgā. Līdz tam strādājusi Vidzemes slimnīcā Valmierā un P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā.Pēta un raksta elektroencefalogrāfijas slēdzienus Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā.
- Stiprās puses – veģetatīvās distonijas, panikas lēkmju, hroniska stresa izraisītu traucējumu, galvas un muguras sāpju, atmiņas un uzmanības traucējumu izskaidrošana un ārstēšana. Pielieto biofeedback treniņu metodes.
- Praktiskās psihofizioloģijas un neirozinātnes pētniece. Īpašās intereses – atmiņa, uzmanība, uztvere, motivācija, personības attīstības neirobioloģija, kritiskā domāšana. Lasa arī publiskas lekcijas par neirozinātni un neirobioloģiju, kuras var apmeklēt ikviens interesents.
- Šobrīd Ķelnē Academy of Neuroscience studē kognitīvo neirozinātni maģistrantūrā.
- Nāk no ārstu ģimenes trīs paaudzēs. Tēvs – ortopēds, algologs Viktors Vestermanis, māte – Larisa Ziedone, fizikālās medicīnas un rehabilitācijas ārste.
- Mīļākā mūzika: džezs, blūzs, pasaules tautu mūzika. Izrāde, kas neiziet no prāta, – Cerību ezers Jaunajā Rīgas teātrī.
- Atraitne, divu meitu mamma.
