Rīga +11°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nupat tapa zināms, ka Latviju Eirovīzijā Šveicē pārstāvēs Tautumeitas. Šī saruna žurnālam Ieva ar grupas dalībnieci Asnati notika 2023. gada vasarā.
– Tautumeitas dēvē arī par jauno latvisko kodu. Kas ir tas jaunais, ko jūs piešķirat tradicionālajam?
– Daudzi senie atribūti šodienas apstākļos vairs nav vajadzīgi, un daudzām dziesmām zūd nozīme. Mēs galveno nozīmi paturam, bet, mainot akcentus, palīdzam dziesmas saprast caur mūsdienu prizmu. Nemainīga paliek saikne ar dabu. Un, lai arī tērpjamies krāšņāk un dzīvojam dzīvi ātrāk un dinamiskāk, nemainās tas, ka svētkus varam svinēt nevis divreiz gadā, bet, kā to darām mēs ar ģimeni, – katru mēnesi. Citiem 25. februāris ir parasta darba diena, bet mēs velkam ārā maskas, ejam uz kalnu un svinam Meteņus. Mēs jūtam šo enerģiju, jūtam, kā tā mums palīdz. Tā ir arī kopienas sajūta, tā Māras baznīca, kurā mēs tiekamies pagāniskajos svētkos.
Mēs negribam šaut pār svītru vai šokēt, bet gribam pieiet radošāk un brīvāk.
Bija laiks, kad notika diskusijas starp tīrās mantas un tradīcijas glabātājiem un tiem, kas gribēja kaut ko modernizēt. Es uzskatu, ka nav viena pareizā varianta, tikai jāsauc lietas īstajos vārdos. Ja tu izmaini dziesmu, kā to dara Tautumeitas, tad to pasaki, tad dziesmai ir komponists vai aranžētājs, un sauc par postfolku vai popfolku, bet nesauc par folkloru. Un, jo dažādāk, jo labāk. Tā mēs ļaujam tradīcijām elpot. Jo viss, kas kļūst smagnējs, agrāk vai vēlāk nomirst. Mēs negribam šaut pār svītru vai šokēt, bet gribam pieiet radošāk un brīvāk.
– Tu esi tik jaudīga! Bet bija brīdis, kad tevi apturēja slimība, bija aizdomas par multiplo sklerozi. Kā esi iemācījusies ieklausīties sevī un piebremzēt?
– Pirms divām nedēļām kādā labdarības koncertā, aizskatuvē gaidot uzstāšanos,
piezvanīja mana ārste un šo diagnozi tomēr apstiprināja.
Labā ziņa ir tāda, ka tas atklāts laikus, tāpēc manā gadījumā ir tikai liels brīdinājums, ka jādomā par līdzsvaru dzīvē. Man tas vēl aizvien neizdodas. Mans iekšējais dzinulis uz izaicinājumiem un mērķiem ir tik spēcīgs, ka neredzu, kā, lai sevi pasargātu, varētu atteikties no dzīves, kas man nenormāli patīk.
Ikdienā šī slimība sevi manīt neliek. Bet, kad ir lielāki saspringumi, stress un nogurums, tad jūtu izpausmes – visbiežāk tā ir tirpšana, dažreiz sāpes vai sajūta, ka roka aplieta ar karstu vai aukstu ūdeni. Tas netraucē neko darīt, bet ir kā klauvējiens: «Es tepat esmu! Ko tu tagad tālāk darīsi? Dzīsi sevi līdz galam vai atpūtīsies?»
Tā ir diagnoze, kurai ir daudz jautājuma zīmju, kā tā attīstīsies vai stāvēs uz vietas. Skaidrs, ka man jālieto medikamenti.
Es nezinu, kas notiks tālāk. Dzīvo dienu no dienas un skaties, kas ar tevi notiek.
Mans stress bieži saistīts ar to, ka liekas – neesmu gana laba, lai kaut ko izdarītu, piemēram, vakariņu šovam neesmu laba pavāre.
– No malas šķiet, ka tu sevi diezgan dedzini!
– Man tas viss sagādā milzu gandarījumu. Jā, ir bijuši brīži, kad jutos izdegusi, un tad es arī neizjutu gandarījumu. Bet, kad izjūtu gandarījumu, to nejūtu kā izdegšanu, bet kā vibrēšanu lielās enerģijās. Man tas ļoti patīk un uzlādē.
Tautumeitām ir bijis ļoti daudz labdarības un bezhonorāru pasākumu, un daudzi no tiem ir skaisti, bet reizēm tajos attieksme un skaņas kvalitāte ir tāda, ka gandarījuma nav.
Es zinu, ka stress, kas nāk tam līdzi, dedzina.
To es tagad mācos menedžēt, un esmu atradusi dažus paņēmienus. Man ļoti palīdzēja grāmata Meklē sevī, kurā ir mūsdienīgas meditācijas paņēmieni, kas pielāgoti darba dzīvei. Tie palīdz ne tikai nomierināties, bet arī atgriezties pie savas pašapziņas. Mans stress bieži saistīts ar to, ka liekas – neesmu gana laba, lai kaut ko izdarītu, piemēram, vakariņu šovam neesmu laba pavāre. Šī meditācija liek atcerēties, ko esmu šajā dzīvē paveikusi un ko protu. Tas ļoti palīdz.
Ir brīži, kad uznāk trauksme. Kad man atklāja šo slimību, man bija daudz mentālās trauksmes, es iztēlojos visdažādākos scenārijus –
kas ar mani notiks pēc 15 gadiem? Vai es būšu ratiņkrēslā? Vai man būs bērni?
Daudz kam bija jāiziet cauri, lai saprastu – nē, ar mani nebūs viss slikti! Es pieņēmu stingru lēmumu, ka saņemos un mēģinu nepazaudēt dzīves kvalitāti sev un līdzcilvēkiem, jo tu kļūsti smagnējs arī citiem, ja visu laiku esi emocionālā virpulī. Es sāku ar to strādāt, un notika brīnums – man šīs trauksmes un panikas lēkmes beidzās.
Es iemācījos saprast, ka prāts var būt arī ienaidnieks, un tad ir situācijas, kad tā nav īstenība, bet prāts ar tevi spēlējas.
– Tev ir kāda formula, kas var noderēt citām?
– Pirmkārt, apziņa, ka trauksme nav racionāla, bet notiek smadzeņu neironu līmenī, kad to kaut kas ārējs izprovocē. Mēs ticam visam, ko mūsu prāts saka. Bet es iemācījos saprast, ka prāts var būt arī ienaidnieks, un tad ir situācijas, kad tā nav īstenība, bet prāts ar tevi spēlējas. Man ļoti palīdzēja animētie Youtube klipiņi par obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem, kas parāda, kā strādā smadzeņu neironi. Kad trauksme pienāk, ir grūti racionāli domāt, bet tad palīdz, piemēram, skaitīšana: divi plus divi ir četri, četri plus četri ir astoņi… Jo nedomāt nav iespējams. Palīdz arī citu cilvēku pieredzes stāsti.
Man ir arī nomierinošās tabletītes.
Man, piemēram, regulāri jāveic plaša magnētiskā rezonanse, bet man ir klaustrofobija.
Ja pusotras stundas guli tajā bundulī, kur jāklausās tik trauksmainas skaņas, tad šajā laikā var izdomāt visu ko, tāpēc es sevi nemoku, iedzeru nomierinošo līdzekli, un tas mani pasargā.
Visu interviju lasi «Santa+»!
