Rīga -4°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Jūs ar Zigmaru esat kopā jau 42 gadus…
– Jā, tas nav maz, bet citi nodzīvojuši vēl ilgāk kopā. Mums arvien patīk runāties un visu pārrunāt. Katram ir sava taisnība, bet jāuzklausa, ko otrs saka. Iespējams, palīdz arī tas mūsu abu nedaudz ironiskais skatījums uz visu, kas notiek. Un šad tad arī katram pašam uz sevi.
Patiesībā man nemaz tā ļoti negribas analizēt to, kāpēc tik ilgi esam kopā. Ir tā, kā ir.
Pašiem brīnums – atkal gads nodzīvots kopā.
Pirms diviem gadiem pēkšņi izdomājām, ka mums vajag savu laulību iesvētīt. Kad precējāmies, viss notika tikai dzimtsarakstu birojā. Zigmārs vēl tagad ir populārs, man gandarījums, ka mani vairs tā tirgū neatpazīst, bet toreiz, kad precējāmies, mēs abi bijām pietiekami populāri un slēpām to, ka precamies. Mums tomēr abiem tās bija otrās kāzas. Kāzās bijām tikai četri – mēs abi un lieciniekos Sandra Ozolīte, kas agrāk dziedāja Opusā, ar savu dzīvesdraugu. Un vēl šoferītis, kas mūs veda. Kad precējos pirmo reizi, kāzās bija 60 cilvēki.
– Bet līgavas kleita jums taču bija?
– Kleita bija smuka, bēšā krāsā, draudzene šuva. Tikai pašu kāzu nebija. Bijām pasūtījuši galdiņu restorānā, braucām kaut kur uz Igaunijas pusi, jo galvenais bija būt prom no Rīgas – cerībā, ka mūs neatpazīs.
– Jūsu attiecības sākās kā dienesta romāns?
– Mīlestība bija liela. Bet tā tam bija jānotiek. Ir grūti izturēt tos juku laikus pēc tam, kad katrs aiziet no savas ģimenes. Tas nav vienkārši… Otram atliek tikai samierināties. Taču laiks dziedē pilnīgi visas rētas. Ar lielākām vai mazākām grūtībām visu var pārvarēt.
– Jūs savu vīru joprojām mīlat tikpat stipri?
– Jā, protams. Bet citādi nekā pirms četrdesmit gadiem. Laikam tā ir uzticēšanās. No viņa puses arī. Tas droši vien ir pamatā.
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla «Ieva» jaunākajā numurā!
