Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
17
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
1
-
Raksts publicēts žurnālā «Ievas Stāsti» 2019. gada 24. numurā.
Gāju un meklēju iespējas
«Interesanti, kā mans ceļš ir veidojies!… Visādi pa šiem gadiem gājis, bet visam ir bijusi kāda jēga,» domīgi saka Ērika. «Dailes teātris ir vieta, kur es gribēju nokļūt un būt, strādāt tieši te, un biju laimīga, kad pēc Kultūras akadēmijas beigšanas pateica, kuri no kursa – Dailes teātra 9. studijas – ir paņemti štatā. Mēs bijām deviņi laimīgie. Kursa vadītājs Mihails Gruzdovs vienmēr teica, lai mēs nesaceramies, ka tiksim pie lielām lomām. Es ienācu teātrī ar lielu bijību pret aktieriem, kuri te strādāja, bet man nekad nav bijuši elki, nekad neesmu lūgusi autogrāfus. Vienīgais ir Gunārs Kalniņš kādos skolēnu Dziesmusvētkos. Meitenes skrēja, un es arī ar savu lapiņu, pati par to juzdamās muļķīgi.
Mans ceļš līdz teātrim nav bijis taisns un gluds.
Tas man likās kaut kas nesasniedzams. Domāju, ka tie, kas strādā teātrī un kurus filmē, ir izredzētie. Man nebija nojausmas, kur var mācīties par aktieri un vai tur, kur tas notiek, tādi kā es var tikt iekšā. Bērnībā gribēju mācīties dejot modernās dejas, bet tas bija ļoti dārgs pasākums, ko mani vecāki nevarēja atļauties.
Atceros, Liepājā pie Biedrības nama Rožu laukumā stāvēja gara rinda, lai pieteiktos uzņemšanai. Kopā ar bērniem bija vecāki. Es aizgāju viena un stāvēju ar klasesbiedreni un viņas vecākiem – cerībā, ka arī varbūt tikšu. Rindu izstāvēju, bet bez vecākiem nepierakstīja, jo vajadzēja apliecināt maksātspēju. Pati visur gāju un meklēju iespējas.
Vienīgais, uz kurieni mamma mani aizveda, bija mākslas vingrošana, par ko es biju svētās šausmās. Nespēju ne tiltiņā noliekties, ne uz galvas nostāties. Tas man likās pilnīgs ārprāts. Es nevaru padomāt, ja man viss ir otrādi. Skolotāja redzēja manas mokas un teica mammai: «Ērikai varbūt vajag kaut ko citu darīt.» Meklēju pulciņus, kur varētu nodarboties ar to, kas man patīk un padodas. Esmu izmēģinājusi ķepināt mālus, darboties ar ādu. Kopš sevi apzinos, man patīk dziedāt. Stāvēju mājā trepēs un sētas bērniem sniedzu koncertus. Mamma tolaik to uztvēra kā manas rotaļas, bet tagad viņai patīk, ka es dziedu. Klausās un sajūsminās.
Es ļoti gribēju iet mūzikas skolā, bet mamma atrunāja. Teica, ka man nebūs citas dzīves, būs jāsēž mājās un visu laiku jāvingrinās. Mamma ir muzikāla, mūzikas skolā mācījusies spēlēt vijoli un klavieres, un viņai tas nebija paticis. Nezinu, kas viņai bija radījis tādu nepatiku, un tad es izvēlējos spēlēt basketbolu. Pirmajā klasītē pati aizgāju uz basketbola sporta skolu. Atceros, ka maksa bija 50 santīmi mēnesī, un vecāki to ļāva. Sporta skolā bija forša trenere, basketbols man ļoti patika un padevās. Man vispār sports padevās. Skrēju, lēcu augstumu, labi skrēju garos maratonus, bet vienā brīdī basketbols sporta skolā man beidzās. Viens no iemesliem atkal bija maksa, kas bija uzkāpusi līdz trim latiem, un to man vairs nevarēja apmaksāt.
Bet es biju ļoti rosīgs bērns un visu laiku gribēju kaut ko darīt. Ja mani kaut kas interesēja, es gāju un mēģināju tur nokļūt. Mācījos Liepājas Raiņa 6. vidusskolā, dziedāju korī, piedalījos dažādos konkursos, uzstājos tolaik populārajās «popielās». Līdz ceturtajai klasei man ļoti patika mācīties. Pēc tam gāja grūtāk, un es sevi atceros kā lielu vienpati. Tā ir mana sajūta līdz pat devītajai klasei, ka skolā jutos viena, bez draugiem. Nezinu, kāpēc tā. Ar kaut ko es laikam atšķīros, neiekļāvos barā un pieņemtajos standartos.
Varbūt nepratu draudzēties. Es mēdzu iet viena, dzīvot savās fantāzijās, visu ko izgudrot.
Būdama sportiska, biju tāda kā puišeļmeitene. Pieļauju, ka varēju likties arī nešpetna. Pēc devītās klases iestājos arodskolā, biju ļoti aktīva, uzņēmos organizēt dažādus radošus pasākumus, visur piedalījos, un mana dzīve mainījās.»
Dzīvei noderīgais
«Kad pabeidzu devīto klasi, sapratu, ka negribu tādā pašā stilā mācīties un iet vidusskolā. Tas bija garlaicīgi. Man bija piecpadsmit gadi un likās, ka daudz jēdzīgāk ir pie reizes apgūt arī profesiju. Liepājas 48. arodvidusskolā bija daudzas iespējas, tajā laikā viena no prestižākajām un pieprasītākajām profesijām bija pavārs, ko es izvēlējos komplektā ar saimniecības daļas vadītāja amata apgūšanu. Iemācījos dzīvei noderīgas prasmes.
Mācības bija visaptverošas – ar ēst gatavošanu, galda klāšanu, rokdarbiem, praksi dārzniecībā. Skola gatavoja labas sievas. Bija lietas, kas man ļoti patika, tajās metos iekšā ar lielu aizrautību.
Man ļoti patika šiverēt virtuvē, bet galīgi nevedās rokdarbi, un es uzpirku, lai tos izdara manā vietā. Maksāju meitenēm, kam patika adīt, šūt un tamborēt, no stipendijas. Tagad, to atceroties, pārmetu sev, ka biju slinka, lai mācītos, un nolēmu nopietni ķerties klāt tolaik neapgūtajam. Nopirku grāmatu iesācējiem adīšanā, sapirku adāmadatas, dziju un vienā vakarā sēdos adīt. Sākumā gāja diezgan raiti, bet tad vienā brīdī nojuka raksts, adījums ne pēc kā neizskatījās, bet adīšana ir labs veids, kā trenēt pacietību. Ja katru vakaru kādu brīdi tai veltītu, gan jau beigās kaut kas sanāktu.
Es tagad ļoti gribētu spēlēt basketbolu. Arodskolā man bija ļoti forša fizkultūras skolotāja, mums bija sava basketbola komanda un labi panākumi. Braucām uz Rīgu, spēlējām ar stiprām pretiniecēm, un man ir žēl, ka pēc arodskolas tādas izdevības vairs nav bijis. Kad Rīgā notiek Krastu spēles, piedalās tikai puišu komandas. Es labprāt paspēlētu kopā ar puišiem, bet tas nav pieņemts.
Pēc arodskolas ar pavāra diplomu aizgāju strādāt uz restorānu «Upe» Liepājas viesnīcā «Līva». Tā man bija ļoti laba prakse. Sapratu, ko nozīmē stundām ilgi stāvēt pie karstas plīts, strādāt līdz diviem naktī, taisot mazās kanapē maizītes un durt bumbulīšus, no rītiem klāt zviedru brokastu galdu.
Un tad es aizgāju uz «Rokkafejnīcu» par viesmīli. Tur nāca mūziķi, aktieri. Domāju – laimīgie!…
Es ļoti gribēju dziedāt, uzstāties, būt uz skatuves. Un tad kādu dienu darbā pa radio dzirdēju sludinājumu, ka aicina pieteikties televīzijas šovam «Fabrikas muzikālais teātris». Mani vilināja tas, ka tur būs teātris. Pierakstīju numuru, aizskrēju uz telefona būdiņu un piezvanīju…»
No Ērikas par «Grace»
«Pieteikšanās šovam bija mana uzdrošināšanās. Vajadzēja nosūtīt «CV», foto un motivācijas vēstuli, kuru uzrakstīja mana kolēģe. Tas raksturojums bija precīzi par mani. Pienāca atbilde, lai braucu uz pirmo atlasi. Gribētāju piedalīties bija daudz, notika pamatīga sijāšana. Es nezināju, uz ko eju, un man nebija lielu uztraukumu. Galvenā prasība bija dziedāšana, un es biju diezgan droša. Vienā no atlases kārtām sēdēja Raimonds Pauls. Tikai tad, kad mani paņēma, sapratu, kur esmu nokļuvusi.
Mums visiem iedeva vārdus, es kļuvu par Greisu. Šova veidotāji, lai skatītājiem būtu interesanti, veica ar mums dažādas provokācijas, reizēm diezgan nežēlīgas. Visur bija kameras, kas sekoja katram mūsu solim un vārdam.
Katram šovā tika izveidots tēls, es kļuvu par cietēju, kāda pilnīgi nemaz neesmu.
Reiz apraudājos, un manas asaras visu nedēļu, rādot «Fabrikas» dzīvi, laida pa riņķi, varēja domāt, ka es raudu nepārtraukti. Cilvēki sāka rakstīt man līdzjūtības vēstules un sūtīt naudu, jo kādā sarunā pateicu, ka uz mājām Liepājā, kad mūs palaida brīvdienās, braucu ar stopiem, tā kā autobusa biļetei nav naudas. Arī no tā viena teikuma izvērsa veselu stāstu, kāda es nabadzīte.
Mani uztaisīja par dzīves upuri, un tas bija briesmīgi. Jā, es braucu ar stopiem, bet ļoti daudzi jaunieši tā darīja.
«Fabrika» mala pamatīgi, bet iedeva man saprašanu, kas notiek šovbiznesā. Es ļoti cītīgi strādāju, un tas, ka tur esmu, man jau likās liels sasniegums. Mums notika nodarbības, ar mums strādāja horeogrāfi, režisori. Mēģinājumi notika Dailes teātrī, «Fabrikas» finālā ar mums uztaisīja muzikālo izrādi, ko vasarā spēlējām pa visu Latviju. Un tad Valdis Liepiņš kādā reizē man pateica, ka tiek uzņemta Dailes teātra 9. studija un lai es piesakos. Tas jau bija pēdējais brīdis.
Pieteicos, tur atkal bija siets, bet tiku tajā lielajā skolā – Kultūras akadēmijā, kur gatavo aktierus. Salīdzinājumā ar citiem man jau bija diezgan daudz gadu. Par jaunāko, kas bija Inita Dzelme (tagad Sondore), piecus gadus vecāka, bet nejutos no citiem atšķirīga. Man ļoti patika viss, ko mums mācīja un vajadzēja darīt. Es nonācu tur, kur tik ļoti gribēju būt – teātrī.»
Turēt sevi formā
«Kādreiz šajā grimētavā, kur tagad esmu kopā ar Ilzi (Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu – L. B.), pie mana galdiņa sēdēja Ausma Kantāne. Viņa reizēm, kad atnāca uz teātri, pabāza galvu mūsu istabiņā un pajautāja, vai lietojam Pūcīša mammas segu. Bija dikti priecīga, redzot, ka tā mums uz dīvāna. Segu bija audusi Ulda Pūcīša mamma un dāvinājusi Ausmai. Kad mums nomainīja dīvānu, sega jaunajam vairs nederēja, un mēs to ielikām skapī. Glabājam kā relikviju. Man patīk lietas ar stāstu, kas paliek un pārmantojas. Tām ir vērtība.
Teātrī es ienācu lēnām. Sākumā man vēl nebija stabils otrais plāns, bet bija daudz epizožu lomu, kurās izpaudās raksturi. Palēnām man sāka dot kaut ko nopietnāku. Raksturi man patīk. Izrādē «Harolds un Moda» bija jāspēlē trīs dažādi tēli un ļoti atšķirīgi raksturi. Izmantoju visu, kas ir aktiera darba instruments, – balsi, ķermeņa plastiku, mīmiku, psihofiziku. Katrai izrādei noskaņojos citādāk.
Manos skatuves pirmsākumos bija kāds kuriozs. Es vienmēr esmu bijusi tieva. Ēdu diezgan dūšīgi, bet labumā negāja. Daudzus gadus kāds vienmēr paprasīja, kas man par vainu, ka esmu tik tieva. Vai man neesot anoreksija? Kad atnācu uz teātri, arī te vai katru dienu dzirdēju: «Vai dieniņ, cik tu tieviņa!…» Nolēmu bišķi uzbaroties, ēdu un audzēju uz kauliem miesu, kamēr uzaudzēju arī, un teātrī sāka runāt, ka Ērika ir stāvoklī. Šuvējas bija sākušas šūt izrādei kostīmus, manus laikošanā vajadzēja palaist brīvāk.
Uz manu lomu paņēma dublanti, un tad man visi sāka jautāt, vai es negribu kaut ko pateikt… Nesapratu, kas man būtu jāsaka. Kad beidzot man tiešā tekstā pajautāja, vai es gaidu bērnu, biju mēma. Nu nebiju jau stipri apvēlusies, tomēr kļuvusi mazliet miesīgāka un izskatā veselīgāka. Ja mani mazie apaļumi visiem tā krita acīs, tie atkal bija jādabū nost. Tagad jau ilgu laiku turos vienā izmērā, un manas attiecības ar ēdienu arī kļuvušas citādākas. Esmu jau tādā vecuma kategorijā, ka nevar ēst visu un cik grib.
Es neēdu saldumus, nelietoju alkoholu – nekad un nekādu.
Alkohols un darbs teātrī priekš manis ir nesavienojamas lietas. Pirmizrādes svinu kopā ar kolēģiem, un neesmu vienīgā, kas nelieto alkoholu. Arī ārpus teātra protu svinēt bez tā un jūtos ļoti labi. Starp citu, alkoholā ir ļoti daudz kaloriju. Ikdienā neēdu vairs gaļu. Vienīgi svētkos, kad uzcepu pīli vai zosi, gabaliņu pagaršoju. Man no gaļas ir smagi.
Saprotu, kā man darbojas vielmaiņa, un gribu būt labā formā, viegli kustēties. Ķermenis ir mans darba instruments, tāpēc jāspēj sevi ierobežot. Tās man nav mocības. Ēdiens var kļūt par atkarību, kas tāpat kā citas atkarības grauj veselību un dzīvi.
Es gribu būt kā Olga Dreģe – turēties formā, spēlēt līdz viņas gadiem un labi izskatīties. Olga ir lielisks piemērs, ka iespējams novecot skaisti. Apzinos, kas man tagad jāizdara, lai es to spētu. Par vecumdienām jāsāk domāt un pie tā strādāt jau tagad. Ja sevi aizlaidīšu, labo formu vairs neatgūšu. Es sevi darbinu un kustinu. Mājās katru rītu vingroju, dažas reizes nedēļā aizdzenu sevi uz sporta zāli, pēc tam eju aukstā dušā. Man patīk siltums, bet es rūdos. Mājās tam ir grūtāk saņemties, pietrūkst gribasspēka, bet es sevi piespiežu arī tam, kas nenāk viegli.»
Tā turpināt vairs nevarēju
«Es būtu gribējusi, lai varējusi kādas dzīves patiesības saprast agrāk, bet labi, ka tas notika, kad vēl nebija par vēlu. Laikā atjēdzos, ka man ar sevi ir jāstrādā. Nevar tikai dzīvot nost, lai sanāk, kā sanāk.
Bijuši brīži, kad es sev ļoti nepatiku, un tā vairs turpināt nevarēju.
Viens no tādiem bija mēģinājumu laiks Nastavševa režisētajai izrādei «Peldošie – ceļojošie II». Process bija radošs un interesants, bet ļoti sarežģīts un brīžiem par daudz stresains. Vairāki kolēģi atteicās no lomām un aizgāja prom.
Es arī biju uz robežas, bet tomēr paliku, nospēlēju citas aktrises lomu, kura aizgāja. Manu sākotnējo nomainīja. Brīžiem mums visiem gāja šausmīgi, līdz kliegšanai un asarām. Es nemēdzu pacelt balsi, bet bija reize, kad arī es «norāvos». Biju ļoti dusmīga uz režisoru un uzskatīju, ka taisnība ir man. Viņš publiski kliedza uz mums, un pirmo reizi dzīvē arī es sakliedzu un jutu, kā tas emocionāli mani izšūpoja no garīgā līdzsvara. Es ļāvu sevi izprovocēt, uz agresiju atbildēju ar agresiju, jutos slikti, jo sapratu, ka tā nedrīkst notikt. Vienalga, vai tajā situācijā man bija vai nebija taisnība, es nedrīkstēju tā reaģēt.
Tas man bija kā spogulis, kas lika uz sevi paskatīties un saprast, ka gribu sevī kaut ko mainīt, jo nevaru atļauties tā uzvesties. Ne teātrī, ne arī kur citur. Esmu ļoti impulsīva. Dzimušai Lauvas zīmē, raksturs man ir drusku kā lauviņai, spēju būt arī nešpetna, bet darbā un šajā profesijā jāmācās un jāspēj emocijas savaldīt. Vienkārši jāzina, kad turēt muti ciet un paklusēt. Tagad vēl vairāk piedomāju pie rezultāta, kādu gribu sasniegt. Tas ceļš visu laiku ved uz sevis attīstību. Es gribu būt teātrī un zinu, kādā kvalitātē gribu būt.»
Liktenīgais laivu brauciens
«Kad ienācu teātrī, biju tik pārņemta ar to, ko te guvu, ar saviem uzdevumiem, ka apkārt neskatījos. Es ļoti gribēju strādāt un visu izdarīt, cik labi vien varu. Saviem kolēģiem vīriešiem uzmanību nepievērsu. Man bija bail, ka iekritīšu kāda valgos un tas slikti beigsies.
Kad reizēm paskatījos, kādi puiši ir teātrī, par Gintu Grāveli padomāju – nu, ne jau šito!…
Viņa vislabākās un skaistākās īpašības pamanīju nevis teātrī, bet laivu braucienā. Gints mani uzaicināja laivot. Trīs dienas braucām pa Ogres upi, un tur es viņā ieraudzīju to, ko teātrī nebiju pamanījusi. Gints uzvedās kā īsts vīrietis. Opaps, būdams mežsargs, viņam bija iemācījis daudz ko no izdzīvošanas lietām, un tajā vidē Gints man likās ļoti vīrišķīgs. Man ar viņu bija droši, jutos pasargāta.
Par visu viņš gādāja – viņam bija makšķeres, kaste ar pārtiku, par visu bija padomājis. Par mani bija riktīgi padomājis, pat siltas vilnas zeķes, ko man teltī uzvilkt, lai naktī nesaltu, paņēmis līdzi. Ko tādu es izjutu pirmo reizi dzīvē un viņā ieraudzīju pilnīgi citu vīrieti nekā teātrī. Tas nebija dauzoņa un joku plēsējs «Mellais», bet ļoti vīrišķīgs un uzticams draugs.
Viņš toreiz mani pa īstam aizkustināja. Tā mēs viens otru atradām. Gints ir ļoti labestīgs, sirsnīgs, var būt ļoti maigs un ļoti kaislīgs. Man ar viņu ir ļoti viegli. Viegli sarunāties, viegli būt kopā.
Gints diezgan drīz aizveda mani uz Skrundu iepazīstināt ar savu ģimeni, un arī tas bija viegli. Mani tur jau gaidīja un ļoti sirsnīgi uzņēma. Gintam ir burvīga mamma. Skatoties uz viņu, domāju, no kurienes radušās tās tautasdziesmas par vīramāti vellamāti. Es nesaprotu, kas tā bijusi par briesmīgu pieredzi! Ginta mamma ir zelta gabaliņš.
Esmu pilnīgā sajūsmā, ka ģimene tā var turēties kopā un cits citu atbalstīt, kopā svinēt fantastiskus svētkus. Gintam ir trīs brāļi, katram sava dzīve, ģimene, bet ik pa laikam viņi sabrauc kopā pie vecākiem, kas viņos ielikuši ģimeniskas vērtības, un svin šo kopā būšanu. Pie viņiem vienmēr ir jautri. Es baudu tos mirkļus, kad varu būt tur klāt, un esmu patiešām laimīga. Manā ģimenē diemžēl tādu attiecību nav.»
Uzsist sev uz pleca
«Man ir ļoti daudz radu gan no mammas, gan tēva puses, bet mēs nekontaktējamies, mums nav bijis nekādu attiecību, un par to man ārkārtīgi žēl. Pirms vairākiem gadiem satikos ar tēva pusmāsu, ar kuru viņiem bija viens tēvs, mans opaps, kuru es nekad nebiju redzējusi. Tēva pusmāsa mūs iepazīstināja, un es opapu aizvedu uz kapiem pie viņa dēla, sava tēta. Viņš mana tēta dzīvē nebija, un es par opapu neko daudz nezināju. Ome man nestāstīja. No citiem biju dzirdējusi, ka vectēvs viņu pametis, bet viņš, kad iepazināmies, izstāstīja man citu stāstu. Viņiem ar omi bijusi romantiska mīlestība. Koka dobumā atstājuši viens otram rakstītās vēstulītes. Nezinu gan, kādi bija šķēršļi, kāpēc viņi nevarēja palikt kopā.
Mana ģimene bija mamma, tētis un septiņus gadus par mani jaunāka māsa.
No mammas bieži vien dabūju trūkties, bet tēvu atceros kā ļoti siltu.
Jaunībā vecāki strādāja «Liepājas metalurgā», un no tiem laikiem man atmiņā palikuši labi brīži, kad visa ģimene bijām kopā. Vecākiem piešķīra ceļazīmes atpūtai telšu pilsētiņās, braucām ar laivām, lasījām liepziedus. Liepājā vēl arvien dzīvo mana mamma un māsa ar savu mazo meitiņu, kas ir mana krustmeita. Man viņa ir ļoti mīļa, un esmu priecīga, ka arī Ginta dēls mani ir pieņēmis.
Reizēm visi trīs kopā pavadām laiku, reizēm viņiem divatā ar Gintu ir savas tēva un dēla lietas. Ejam pārgājienos, mēdzam izbraukt kaut kur tālāk. Mēs neesam mājā sēdētāji. Esam lieli staigātāji un dabā gājēji, meklējam takas, sarīkojam pikniku. Tie ir mūsu foršie brīži.
Man ir piepildīta un interesanta dzīve arī ārpus teātra. Man ir divas labas draudzenes. Viena, kas ir no bērnības, dzīvo ārzemēs, gandrīz katru dienu sazināmies «feisbukā». Ar otru, kas bija mana kursabiedrene arodskolā, satiekos biežāk, viņa ir tepat Jelgavā. Teātrī, kad bijām vienas un brīvas, tuvākas attiecības man bija ar Kristīni Nevarausku. Mums bija kopīgas gaitas ārpus teātra. Braucām sēnēs, gājām paballēties. Tagad abām dzīve mainījusies, bet tāpat saskrienamies un parunājamies. Teātrī ar daudziem kolēģiem man ir labas attiecības, un gribas te būt.
Man patīk sevī atklāt to, ko pati nezinu, ka to varu. Esmu pieslēgusies sevis izzināšanai. Tas ir apbrīnojami, kā es reizēm pati sevi pārsteidzu, bet visu laiku sevi ir jāmotivē. Reizēm jāuzsit sev uz pleca: «Ēē, kas ar tevi notiek?! Saņemies!» Es strādāju ar sevi, strādāšu visu mūžu, un man ir interesanti ar sevi.»
