Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
10
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Andreja Paulāna tautas lietišķās mākslas studijas vadītāja, mākslas zinātniece, Latgales keramikas vēstures pētniece, Latvijas Mākslas akadēmijas lektore Evija Vasilevska: «Staņislavs Viļums vairāk nekā 25 gadus strādā ar mālu – pēta to kā materiālu un izgatavo traukus, kuru formas balstās Latgales keramikas vēstures tradīcijās, bet savdabību tām piešķir mūsdienīgas detaļas.
Keramikā viņš ir profesionālis, un māls viņam ir viss – gan aizraušanās, gan iztikas avots. Staņislava stils ir neatkārtojams, un tā pamatā ir vienkāršība, praktiskums un formu lakoniskums. Tieši tāpēc viņa darbi ir tik lielā cieņā gan Latvijā, gan ārzemēs.»
Vizītkarte
- Podnieks, Tautas daiļamata meistars.
- Dzimis 1968. gadā Rēzeknē.
- Rēzeknes 14. arodvidusskolā ieguvis podnieka diplomu.
- Zināšanas papildinājis pie Latgales podniekiem Evalda Vasilevska, Pētera Ušpeļa, Aivara Gutāna.
- Viens no Latvijas Kultūras fonda kopas Pūdnīku skūla (kas joprojām darbojas kā biedrība) dibinātājiem un dalībniekiem.
- Podnieka darbnīca atrodas Cukra sātā Rēzeknes novada Ozolaines pagastā – tur var satikt meistaru un redzēt, kā top darbi.
- Izgatavojis keramikas podiņus krāsnīm Jasmuižā, Bauskas pilī, Rēzeknes sinagogā, arī traukus vairākiem restorāniem un krogiem Latvijā.
- Regulāri piedalās keramikas izstādēs Latvijā un ārzemēs.
- Liels apjoms keramikas aizceļojis uz Vāciju un Zviedriju, Dānijā to var atrast ārzemju dizaina koncepta veikalā un interjera elementu dizaina uzņēmuma Rue Verte veidotajās telpu koncepcijās.
- Privātās kolekcijās darbi glabājas visos kontinentos.
Ceļš pie māla
Astoņdesmitajos gados podnieki Latgalē bija tik populāri kā aktieri un dziedātāji un teju ikviena cepļa izņemšana bija svētki – uz tiem brauca interesentu autobusi no visas Latvijas. Tieši tad arī sākās Staņislava aizraušanās ar mālu. Pirmā podnieka ripa tapa no veca piena separatora, kam uzmontēts apaļš disks. «Uzlieku mālu, iegriežu rokturi, bet, kad mēģinu virpot, ripa apstājas. Ja griežu ātrāk, māla pika noraujas, aizlido un triecas pret sienu,» atceras meistars. Vecāku mudināts, Staņislavs atsaucās arodskolas pedagogu aicinājumam un pieteicās nule izveidotajā keramiķu grupā. Mācoties trešajā kursā, viņš sastapa cilvēku, kuram ir ļoti liela nozīme keramiķa profesionālajā izaugsmē, – podnieku Evaldu Vasilevski. «Pirmie Evalda vārdi, ienākot klasē: aizmirstiet visu, ko jums līdz šim mācīja! Un viņam bija taisnība. Viss sākās pilnīgi citā līmenī. Evaldam ir Dieva dots talants – viņam patīk būt skolotājam un arī lieliski padodas.»
Staņislava diplomdarbs, kas tika veidots glazētajā tehnikā, žūrijai patika, un jaunais keramiķis saņēma teicamu vērtējumu. Taču pats gan ar savu veikumu nebija mierā – kaut kas urdīja un rosināja meklēt citu ceļu.
Divus gadus nodienējis padomju armijā, Staņislavs atgriezās ar vēlmi būt patstāvīgs. Tika pie labi apmaksāta darba uz dzelzceļa, taču nostrādāja vien astoņus mēnešus. Tā arī ir vienīgā algotā darbā iegūtā pieredze meistara mūžā. «Gāju uz darbu un brīvajā laikā strādāju arī ar mālu, līdz sapratu, ka ir jāizdara izvēle. Bez jebkādas garantijas, ka izpeldēšu, metos ūdenī. Lēmums bija pieņemts – keramika.»
Kas tagad būtu Staņislavs, ja nekļūtu par podnieku? Visticamāk, inženieris. Izgudrošana ir viņa otrs talants: uzbūvējis sniega kamanas, no detaļām salicis auto un pat mēģinājis uzkonstruēt helikopteru. Staņislavam patīk kaut ko meistarot. Viņš teic: «Strādājot ar rokām, galvā viss saliekas kā puzle, rodas interesantas idejas un negaidīti risinājumi – ne tikai tehniski, bet arī tādi, kas ļauj tikt galā ar dzīves piespēlētajām grūtībām.»
Meistarības skola
«Kad praksē pie Pētera Ušpeļa pirmo reizi mēģināju strādāt ar elektrisko virpu, viss sanāca kaut kā neveikli. Izmocīju podiņu, pašam nepatika. Saplacināju un samīcīju. Pēteris Ušpelis, to redzēdams, sacīja: laikam jau meistars sanāks, ja reiz pret sevi esi tik kritisks.»
Reiz Evalds Vasilevskis uz arodskolu atnesa melnu keramikas vāzi, un Staņislavs uzzināja, ka keramiku var arī svēpēt jeb reducēt. Melnais māls uzrunāja, turklāt skolotājs Evalds bija viens no pirmajiem, kurš palīdzēja Latvijā atdzimt šai senajai māla apstrādes tehnoloģijai. Pirmos paša izgatavotos svēpētos traukus Staņislavs vairs lāga neatceras, bet tie noteikti bijuši podi. Pēc četriem gadiem arodskolas diploms bija rokā, taču vietas, kur strādāt ar mālu, Staņislavam nebija. Evalds audzēkņiem piedāvāja savu darbnīcu un cepli. «Mēs, jaunie keramiķi, to saucām par rūķu laiku – meistars un seši mācekļi. Darbojāmies aktīvi, daudz trauku uztaisījām, rīkojām izbraukumus. Pēc Evalda Vasilevska iniciatīvas tika izveidota kopa Pūdnīku skūla. Mums nebija nekādu noslēpumu – katrs, kurš vēlējās uzzināt, kā top māla trauki un kā tos uztaisīt melnus, varēja atbraukt, apskatīties, piedalīties cepļu kurināšanā un izņemšanā. Ko es iemācījos no sava skolotāja? Domāt atšķirīgi, patstāvīgi, iet savu ceļu, veidot savu unikālo stilu un piedāvājumu.»
Arī tad, kad Staņislavs iegādājās lauku māju Ozolaines pagastā, izveidoja podnieka darbnīcu un uzbūvēja cepli, sadarbība ar citiem podniekiem turpinājās, tiekoties te vienā, te citā vietā. Mālu meistars tolaik raka pats. «Izrakt jau nav liela māksla, grūtāk ir to sagatavot. Māls ir jāattīra no piemaisījumiem: saknēm, lapām, zariem un sliekām. Tas ir fiziski smags un laikietilpīgs darbs. Kādā brīdī sapratu – nav vērts, māla sagatavošana aizņem vairāk laika nekā podu taisīšana, un, ja gadās, ka puse trauku ceplī saplīst, ir pavisam bēdīgi. Tik daudz ieguldīts! Tagad pērku Latvijā gatavotu, attīrītu podnieku mālu, piemēram, no Raunas cepļa vai no Auces. Māls ir dažāds – no viena labāk izdodas lieli trauki, no cita mazi. Jo treknāks māls, jo gludāks trauks. Kad sāc strādāt, māls kūst kā sviests. Vienmēr jāparūpējas, lai mājās tā būtu diezgan. Gadā sanāk izmīcīt vairākas tonnas.»
Podnieka darbā esot maz romantikas. Nav tā, ka atlido mūza un meistars, idejas pārņemts, skrien uz darbnīcu.
Staņislavs atrada savu ceļu – viņam vistuvākā ir senā svēpētā māla apstrādes tehnoloģija. Tikai roku darbs, tikai dabiski materiāli, tikai malkas ceplis. «Glazētie trauki – tas ir citādi, akcents tiek likts uz krāsām un to savienojumu daudzveidību, bet man patīk izpausties proporcijās un siluetos. Melnā nokrāsas, ko iegūst svēpējot jeb reducējot, ir atturīgas, neitrālas un vienlaikus svinīgas. Glazūru dažreiz izmantoju tikai trauku iekšpusē – vienu un to pašu glazūru ieleju vairākos traukos, bet rezultāts vienmēr ir atšķirīgs.»
Podnieka darbā esot maz romantikas. Nav tā, ka atlido mūza un meistars, idejas pārņemts, skrien uz darbnīcu. «Reizēm doma atnāk lēni un mierīgi, reizēm – gluži nejauši. Bet dažreiz ir tā: veidoju uz ripas trauku, bet nesanāk. Būtu jāmet laukā, taču nolieku plauktā. Paiet laiks, un ieraugu tajā kaut ko īpašu un interesantu. Tomēr ļoti daudz lietu ir arī mērķtiecīgi jāizdomā, jāizplāno un jāveido.»
Ikviens, kurš kaut reizi ir piedalījies cepļa kurināšanā un tā atvēršanā, zina, cik satraucošs ir mirklis, kad ieraugi, kā traukus pārvērtusi uguns. Staņislavs teic: «Kādreiz ārkārtīgi interesēja, kas būs sanācis, bet tagad šo brīdi uztveru ne tik daudz ar emocijām, cik ar prātu. Profesionāli vērtēju, vai ceplis bija salikts pareizi, ko vajadzēja darīt citādi. Ir ļoti svarīgi, kur un kā trauki ceplī izvietoti – jāņem vērā krāsns konstrukcija, jāzina, kā tajā staigā uguns un kā ceļas temperatūra, kur katram traukam būs vislabāk. Piemēram, mazi, apaļi trauki ar biezākām sieniņām karstumu iztur diezgan labi, bet šķīvji ir jutīgāki – tie jāliek augstāk vai tur, kur uguns mazāka. Podniekam jāņem vērā tūkstoš un viens sīkums. Un podniekam nav tik svarīgs diploms, cik dotības un prasmes.»
Podnieka gandarījums
Staņislavu ar viņa melno keramiku allaž var sastapt Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgū. «Tas ir vienīgais tirgus, ko apmeklēju. Vasarā jābūt mājās, jo cilvēki brauc ciemos, skatās, kā veidoju traukus un kurinu cepli. Kad viņi redz šo melno, netīro darbu, vairs nejautā, kāpēc podam tāda cena. Lai cik skaisti izdodas trauki, esmu priecīgs tos nodot tālāk. Lai iet, uztaisīšu vēl! Darbiem nevajag pieķerties, pret tiem jābūt kritiskam, bet brīžos, kad gadās liela neveiksme, jāspēj uz to paskatīties filozofiski. Reizēm krāsnī saplīst trauki, kurus ļoti, ļoti gaidi. Tas ir sāpīgi – mēnešiem esi strādājis, centies, bet viss lupatās. Ceplis dzīvo savu dzīvi, un bēdāšanās podus neatdos. Šādi gadījumi ir ļoti audzinoši – tie māca nepieķerties. Vienīgais, ko vari darīt, – izanalizēt, izdarīt secinājumus un nākamreiz kļūdu neatkārtot.»
Mirkļos, kad spēki izsīkuši, neklausa ne māls, ne rokas, meistaram vajadzīga atelpa. «Mālam vajag manu enerģiju; ja tās nav, jāņem pauze. Var iet dabā, nopļaut zāli, aizbraukt uz kādu koncertu Gorā vai vienkārši aizvērt darbnīcas durvis, iekrist dīvānā un noskatīties komēdiju. Vēl labāk – uzmeistarot kādu helikopteru. Tieši tā var atjaunoties, atrodot līdzsvaru starp mālu un visu citu, no kā sastāv dzīve.»
«Ar gandarījumu ir tāpat kā ar laimi. Kad cilvēks ir laimīgs? Ja viņš ir ilgstoši apmierināts un nav jāuzdod sev jautājums: vai esmu laimīgs?»
Kas sniedz podniekam gandarījumu? Staņislavs saka: «Ar gandarījumu ir tāpat kā ar laimi. Kad cilvēks ir laimīgs? Ja viņš ir ilgstoši apmierināts un nav jāuzdod sev jautājums: vai esmu laimīgs? Reizēm, kad trauki veidoti ilgākā laika posmā, tie ir pabeigti, izņemti no cepļa un viss izdevies, izdzīvoju prieka mirkli. Bet mans gandarījums ir laiks un enerģija, ko esmu ieguldījis savā darbā, un apziņa, ka cilvēkiem tas patīk, jo viņi gadu no gada uzmeklē, zvana, interesējas… Lietas notiek, dzīvē ienāk jauni cilvēki, kaut kas saslēdzas un virzās uz priekšu. Tas ir kā krāsnī – ja piemet malku, uguns ir lielāka un arī siltuma ir vairāk.»
