Apvienoto Arābu Emirātu vēstniece Latvijā: Mēs visas esam princeses!

Un vēl – 28. augustā Apvienotajos Arābu Emirātos tiek atzīmēta Sieviešu diena. To visu pastāstīja AAE vēstniece Latvijā HANANU HALFANU OBAID ALI AL MADHANI.

– Padzirdot par to, ka Apvienoto Arābu Emirātu vēstnieks ir sieviete, latvieši brīnās. Kādas jūsu valstī sievietēm ir iespējas veidot karjeru, iegūt izglītību?

– Kopš septiņdesmitajiem gadiem izglītība Apvienotajos Arābu Emirātos ir pieejama visiem neatkarīgi no dzimuma. Arī iespējas veidot karjeru jebkurā jomā kā sievietēm, tā vīriešiem ir vienlīdzīgas.

Citi lasa

Santa.lv

Holivuda

Amerika ir sajūsmā par latviešu kaķi! Ir lielas cerības pacīnīties par «Oskaru»

Marta Kalniņa

Attiecības

Kas ir Reira jaunā sirdsdāma? Ar uzņēmējas krampi un tikpat labu balsi kā māsai Lienei Šomasei

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Jā, politikā, diplomātijā sieviešu tiešām ir mazāk nekā vīriešu, bet tikai tāpēc, ka sievietēm šī iespēja pavērās vēlāk, tas arī viss. Patiesībā šobrīd manā valstī sieviešu, kas vēlas studēt politiku un ekonomiku, ir pat vairāk nekā vīriešu. Ja tev ir izglītība, atbilstošas personības iezīmes, degsme, ambīcijas – visas durvis tev būs atvērtas.

Sievietes var sasniegt visu, ko vēlas. Un nereti patiešām sasniedz vairāk – gluži vienkārši tāpēc, ka nāk ar lielākām ambīcijām, vēlmi pierādīt savu varēšanu. 

– Kā jūs nonācāt diplomātijas sfērā?

– Sākumā apsvēru karjeru medijos, gribēju būt reportiere. Taču kāda projekta ietvaros, studējot Ēģiptē, nonācu Emirātu vēstniecībā Kairā. Mani savaldzināja vide šajā vietā, un pēc projekta beigām es atgriezos – lai pieteiktos darbā. Un mani pieņēma!

– Uz šejieni – precīzāk, šo amatu – mana karjera virzījās divdesmit piecus gadus. Latvija ir mana pirmā darbavieta kā vēstniecei, tāpēc Latvijai manā dzīvē vienmēr būs īpaša vieta. Arī tad, kad šeit vairs nestrādāšu, labprāt iegādātos sev Latvijā namiņu, kur es varētu atkal un atkal atgriezties.

Kad uzzināju, ka strādāšu Latvijā, ļoti nopriecājos. Manuprāt, mūsu valstīm ir ļoti daudz kopīgā – kaut arī tik maz viens par otru zinām. Mēs abas esam mazas valstis, esam cīnījušās par to, lai mūs akceptē un respektē, esam izcīnījušas savu vietu starptautiskajā vidē. Mēs esam jaunas, mums ir lielas cerības. Šīs cerības latviešos redzu katrā pasākumā, ko apmeklēju. Kad latvieši dzied himnu, tas nāk no sirds.

Mēs abas meklējam veidus, kā būvēt savu nākotni – nedomājiet, ka Arābu Emirāti laimīgi snauž uz savas naftas āderes.

Katrs cilvēks Emirātos zina, ka naftas krājumi izsīks pēc 50 gadiem, tāpēc mēs no tās jau sen vairs neesam atkarīgi, meklējam un esam atraduši jaunus alternatīvus enerģijas avotus, bet galvenais – aktīvi ieguldām savos cilvēkos. Mēs esam mazi, tāpēc katrs cilvēks ir vērtība. Vai zinājāt, ka pret vienu miljonu vietējo Emirātos dzīvo astoņi miljoni iebraucēju? Emirātos satiekas divsimt dažādu kultūru!  Mēs esam arābu pasaules Ņujorka (smejas)!  

– Vai pēc dzīves un darba šajā arābu pasaules Ņujorkā dzīve Latvijā nešķiet tāda ļoti maziņa, lēna?

– Es neraugos uz Latviju no šāda aspekta. Uz lielām pilsētām var vienmēr aizbraukt – lielu pilsētu ir daudz. Bet pasaulē nemaz nav tik daudz vietu, kur vari skatīties pa savas mājas logu un redzēt dzīvu zaļumu. Aizbraukt uz vecpilsētu un pastaigāties gar trīs un četrus gadsimtus senām mājām. Justies droši. Nodzīvojusi šeit jau trīs gadus, es joprojām nebeidzu brīnīties. No sirds domāju, ka latvieši ir Dieva svētīti. Latvijai ir tik liels potenciāls, šobrīd notiek strauja attīstība, ir ļoti daudz talantīgu, enerģisku cilvēku.

Mans pirmais iespaids par Latviju bija aukstums. Bija janvāris, viss bija balts, un man pie daudz kā vajadzēja pierast.

Tad nāca vasara, daba, un cilvēki atplauka, un ap to laiku jau biju nodibinājusi pirmās ciešās draudzības saites un iejutusies. Latvieši tikai sākumā ir vēsi un atturīgi – tiklīdz viņus iepazīsti tuvāk, rodas draudzība, kas ir noturīga un īsta.

Latvieši mani pārsteidz ar savu jūtīgumu, izpalīdzīgumu. Dzīvojot šeit, man ne reizi nekas nav atteikts, visas durvis vienmēr bijušas laipni atvērtas. Arī manai ģimenei – vīram un meitām – šeit patīk. Jaunākajai meitai ir seši, vecākajai sešpadsmit gadu, viņas šeit mācās skolā, viņām ir daudz draugu. Tiešām – mēs te jūtamies lieliski.

Un, ticiet vai ne, mēs dievinām ziemu un sniegu! Visiem saviem radiem un draugiem iesakām braukt ciemos pie mums tieši ziemā, uz Ziemassvētku laiku, lai sajustu, cik brīnišķīga ir šejienes ziemas omulība, Ziemassvētku tirdziņi, sniegs, dažādi pasākumi. Ak, un Lāčplēša diena, 18. novembris – šajā laikā pie mums ciemojās mana mamma, un viņa teica: latviešu vienkāršība un patriotisms dara viņu ļoti laimīgu. Mamma ir nolēmusi, ka turpmāk mani apciemos tikai rudenī un ziemā.

– Vai jums Latvijā kāda vieta ir īpaši mīļa?

– Es dievinu Mežaparku. Mana māja ir ezera krastā – katru dienu pa logu es redzu dzīvu gleznu. Man patīk Jūrmala, jo īpaši vasarā, arī Liepājas pludmale ir skaista. Man patīk Cēsīs, bet Daugavpilī aizrauj multikulturālā gaisotne, brīnišķīgie muzeji. 

– Par Arābu Emirātiem Latvijā zinām diezgan maz – gandrīz visas arābu tautas un kultūras liekam vienā katlā. Ja jums būtu jāraksturo Emirāti piecos vārdos, kas tie būtu?

– Tolerance, dāsnums, drošība, viedums, mērenība. Vēl viena lieta, kas mūs raksturo, – mēs ļoti cenšamies sargāt savas tradīcijas un dzīvot atbilstoši gudrībai, ko tās glabā, tomēr tas netraucē mums iet rokrokā ar visu jaunāko – jaunākajām tendencēm, tehnoloģijām, sasniegumiem. Šis līdzsvars arī raksturo manas tautas kultūru.

– Vai esat manījusi ko tādu, kā latviešos varbūt pietrūkst, ko mēs varētu aizņemties no jūsu valsts un kultūras?

– Latvieši ir ļoti atturīgi. Emirātos cilvēki ir krietni atvērtāki, atklātāki. Ja Emirātos stāvēsiet uz ielas pie jebkura nama un jautāsit ceļu, jūs vispirms ieaicinās mājās, pacienās, lūgs atpūsties, atvilkt elpu. Cilvēki paši aizvedīs jūs tur, kurp jums jādodas. Mēs vienmēr palīdzam.

Latvieši palīdzību piedāvā reti un padomās divreiz, ja viņiem ko palūgs. Eiropiešu atturīgums arābus mulsina un reizēm arī kaitina. Ja arābu uzrunā un lūdz padomu vai palīdzību, nepalīdzēt ir kauns. Ir kauns neieaicināt savā namā, nepacienāt. Ir kauns piedāvāt tikai ūdeni, tas ir tāpat kā pateikt: lūdzu, nenāc, neapciemo mani, man nav nekā, ko tev piedāvāt. Un tas pats attiecas uz viesi – ja tu atsakies no saimnieka piedāvāta cienasta, tas nozīmē, ka tu atsakies no viņa piedāvātās draudzības. Pat oficiālu tikšanos laikā tiek ēsts un dzerts.

Ja cilvēks atsakās dzert vai ēst to, ko viņam piedāvāju, tas vedina domāt, ka arī darījumos viņam nevar būt nopietni nolūki.

Mēs augstu vērtējam dāsnumu. Taču būt dāsnam nenozīmē tikai pacienāt vai dāvināt. Ir svarīgi būt dāsnam arī savā ikdienas rīcībā. Teiksim, ja esi darba devējs, tev jāmāk novērtēt savu darbinieku paveikto, jāizrāda sava atzinība. Ir jāprot no darbiniekiem ne vien ņemt, bet arī viņos ieguldīt. Šis ir vēl viens būtisks Emirātu cilvēku dāsnuma aspekts – mēs protam ieguldīt: – sevī, savā ģimenē, savos cilvēkos. Tas arī ir mūsu veiksmes pamats. Nevis nafta. 

– Eiropas sievietes zināmā mērā jūt līdzi arābu sievietēm, jo šeit valda uzskats, ka pie mums ir īsta brīvība, bet arābu sievietēm tādas nav. Runājot ar arābu sievietēm, man ir radies iespaids, ka viņas jūt līdzi mums. Vai tā ir?

– (Smejas.) Laikam jau jā. Jo mēs esam princeses! Man tiešām šķiet – man ir paveicies, ka esmu piedzimusi savā zemē.

Mums tiešām nav jācīnās par izdzīvošanu, kā tas nereti jādara eiropietēm.

Mēs esam pilnībā pasargātas, tomēr mums visas durvis ir atvērtas profesionāliem sasniegumiem.

Teiksim, valsts līmenī – mums ir nodrošināti tādi apstākļi, ka jebkura sieviete var studēt jebkurā pasaules vietā, mums ir pieejama brīnišķīga stipendiju sistēma, lai ko mēs izvēlētos mācīties. Un absolventiem ir garantētas darbavietas! Lai uzsāktu patstāvīgu dzīvi, arī neprecēta sieviete no valsts var saņemt zemi, māju, sociālās garantijas. Izglītība, pārtika, drošība – valsts to garantē visiem neatkarīgi no dzimuma. Vienīgā rūpe – lai izglītība, ko cilvēks saņem no valsts, ir tik laba, lai varētu valstij atdot atpakaļ to, ko tā cilvēkā iegulda.

– Ar sievietes Emirātos aizraujas?

– O, viņas ir trakas – labā nozīmē, protams! Daudzas aizraujas, piemēram, ar izpletņlēkšanu un līdzīgām ekstrēmām lietām un piedzīvojumiem. Arābu sievietes šobrīd ir ļoti aktīvas sociālajos medijos, apgūst jaunākās tehnoloģijas. Vienlaikus ļoti populāri ir kulinārijas kursi, viss, kas saistīts ar veselību un skaistumkopšanu.

Tomēr jāņem vērā, ka laika pašām sev vienatnē arābu sievietēm kopumā ir maz. Jebkurā arābu tautā vislielāko ikdienas daļu aizņem ģimene. Un es nerunāju tikai par bērniem – tās ir arī rūpes par vecākiem un vecvecākiem, vīru, tālākiem radiem. Sievietes velta laiku saviem bērniem, saviem vecākiem, rūpējas par māju, gādā par ģimenes vakariņām. Starp citu, vakariņu laikam arābu kultūrā ir ļoti liela nozīme. Nav iespējams, ka ģimene nesapulcētos pie ēdienu galda vismaz reizi dienā, un parasti tās ir vakariņas. Ir arī ierasta lieta, ka vakara stundās kopā sanāk ne vien ģimene, bet arī kaimiņi.

Sievietēm nav liegtas izklaides, dejas, iepirkšanās, piedzīvojumi, taču ģimene vienmēr ir pirmajā vietā.

– Un kurš ģimenē ir galvenais?

– Protams, sieviete! Uz vīrieša pleciem ir rūpes par ģimeni, apgādāšana. Sieviete ir tā, kas nosaka toni. Nu, piemēram, ēdiens – jā, sieviete gatavo vakariņas, taču vīrietis ir tas, kurš dodas iepirkt produktus, kas vajadzīgi maltītei. Vīrs savu sievu apgādā ar visu nepieciešamo, lai viņas dzīve ir ērta un patīkama. Un sievietes, protams, zina, kā to izmantot (smejas).

– Viena no lietām, kas kairina eiropiešu fantāziju, ir daudzsievība. Vai ir cilvēki, kas Emirātos joprojām šādi dzīvo?

– Jā, daudzsievība joprojām pastāv, tomēr tagad tai tiek pievilkti likumiskie groži, jo sākotnēji šāda privilēģija vīriešiem tika dota ar stingriem noteikumiem – visbiežāk tas bija veids, kā parūpēties par sievietēm, kas bija palikušas bez vīra un tātad apgādātāja. Vai arī – ja vīrieša pirmā sieva bija tik slima un nevarīga, ka nespēja pildīt savus sievas pienākumus.

Taču daudzsievība noteikti nebija radīta kaislīgu iegribu apmierināšanai.

Ne vienmēr vēl kādas sievas apņemšana ir tik vienkārša – vispirms vīrietim ir jāpārliecinās, ka viņa esošā sieva ar šo situāciju ir mierā, un viņa drīkst nepiekrist, jāiegūst arī atļauja no tiesneša. Un neapšaubāmi – par visām savām sievām ir jāparūpējas vienlīdzīgi. Ir arī tādas situācijas, kad vīra un sievas attiecības ir izbeigušās, taču viņi nevēlas šķirties bērnu un ģimenes dēļ – tad jaunas sievas apņemšana nekaitē. Reizēm visas sievas sadzīvo vienā ģimenē, bet citreiz katrai sievai tiek nodrošināta atsevišķa māja. 

– Un, sakiet, kā ir ar abaijām? Vai tās ir jāvalkā obligāti?

– Pirmkārt, es gribētu uzsvērt, ka abaija nav nekāds nepatīkams pienākums, Emirātu sievietes to valkā ar lepnumu. Mums nav jāapklāj seja vai galva. Jā, visas abajas ir melnas, taču katrai arābu tautai ir sava abaija, tai ir citāds audums, citāds piegriezums. Tāpēc, kad uzvelku abaiju, piemēram, lidostā vai kādā citā vietā, kur ir daudzu un dažādu tautību un rasu cilvēki, tā kļūst par daļu no manas identitātes.

Tērpusies abaijā, jūtos kā princese no Emirātiem, citādi es būtu tāda pati kā astoņi miljoni citu tautību cilvēki manā valstī.

Un cik tā ir ērta! Bet, nē, obligāti tā nav jāvalkā – obligāta tā ir tikai skolās, oficiālos pasākumos, reliģiskās ceremonijās, kādos īpašos gadījumos.

Nevar noliegt, ka arābu sievietēm patīk pucēties – gan virs, gan zem abaijas. Varbūt dienas laikā mēs būsim apģērbtas vienkāršāk, taču vakaros – arī ja tās ir vakariņas ģimenes lokā – arābu sieviete noteikti izgreznosies. Mums patīk aksesuāri, zelts, dārgakmeņi, dizaineru drēbes. Svarīgi ir arī laikapstākļi – Emirātos ir tik karsts, ka sievietes lielāko dienas daļu pavada iekštelpās.

Mēs nestaigājam pa ielām un neizmantojam sabiedrisko transportu – visas sievietes Emirātos brauc ar savu auto vai arī viņas vizina šoferi.

Tas nozīmē, ka mums nav nekādas vajadzības pēc ērtiem apaviem, džinsiem, lielām somām – Emirātu sievietes lielāko dienas daļu ir skaisti saposušās un valkā augstpapēžu kurpes. Man gan jāatzīst, ka neesmu tipisks savas sabiedrības sieviešu stila paraugs, jo jau kopš skolas laikiem allaž esmu piederējusi nūģiem – man apģērbā ļoti patīk praktiskas lietas.

– 28. augustā AAE svin Sieviešu dienu. Kāpēc tagad, nevis 8. martā kopā ar pārējo pasauli?

– Jo šai dienai ir nedaudz citāds raksturs. Mūsu Sieviešu diena nav veltīta cīņai par sieviešu tiesībām – tās mērķis ir godināt sievietes par sasniegumiem, par to, ko viņas paveic savas valsts labā. Rūpes par ģimeni Emirātu sievietēm ir ļoti svarīgas, ģimene ir valsts kodols, mūsu nākotne.

Tomēr zinātnē, politikā, arī uzņēmējdarbībā mūsu sievietes šo gadu laikā ir sasniegušas ļoti, ļoti daudz – tiek lēsts, ka nākamajā parlamentā puse ievēlēto būs sievietes. Būsim pirmie pasaulē ar šādu parlamenta sastāvu! Starp citu, mūsu parlamenta vadītāja jau sešus gadus ir sieviete. Par godu šai dienai mēs tiekam īpaši lutinātas visu mēnesi. Ak, kādas atlaides šobrīd ir veikalos, bet man tās iet gar degunu. (Smejas.)