Rīga +4°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Rita: «Gundegas tēvs tika iesaukts ļoti jauns – 21 gada vecumā, bet jau bija iznācis viņa pirmais dzejoļu krājums Pret rītu. Mans paps pāris gadu vecāks, bet jau precējies, un bija piedzimis puisītis, mans brālis Kārlis. Leģionā viņi satikās un sadraudzējās, un visu mūžu turējās kopā. Tēvam likās – ja viņam kas slikts notiktu, tad Brunis palīdzētu. Bet Brunis aizgāja pirmais, ļoti agri, tikai 47 gadu vecumā.»
Gundega: «Studiju laikā dzīvojām mājā, kuru jau gatavojās nojaukt, lai atbrīvotu vietu viesnīcai Latvija, un es uzaicināju kursabiedrenes pie mums sagaidīt jauno gadu. Modē nāca garie svārki, un mēs, visas meitenes, bijām tādus sašuvušas, un manam tēvam tas ļoti patika. Viņa kabinetā tika klāts garš galds, un, tuvojoties pusnaktij, dziedājām Kavalieru dziesmu no Smiļģa Gestas Berlinga izrādes Dailes teātrī.
Tēvs galda galā tikai nopūtās: «Nu, kur tad jums tie kavalieri, dāmas vien esat…»
Nākamā gada vasara bija pēdējā tēva dzīvē.»
Rita: «Bērēs, no drauga atvadoties, mans tēvs sacīja, ka nu viņam nekas cits neatliek – jānodzīvo arī Bruņa mūžs. Lai gan tēvs nodzīvoja pāri 90 gadiem un bija ļoti sabiedrisks cilvēks, cita tik tuva drauga viņam vairs nebija.»
Gundega: «Augstskolu beidzām 1971. gadā, un izlaiduma ballē Ritas tēvs mūs visas izdancināja. Vienmēr uzmanīgs, katros svētkos ieradās pie manas ommammas ar puķēm. Izpalīdzēja arī praktiskās lietās. Pat pieteicās palīgos, kad mazgājām logus mājā Vidus ielā, kur vēlāk dzīvojām, – lai sievietēm nebūtu jācilā lielie, smagie augšējie logi. Vēl viena reize, kas man vienmēr nāk prātā, par savu krusttēvu domājot, – kā mana vīra bērēs viņš klusēdams pienāca, paņēma mani zem rokas un vadīja, aiz zārka ejot.»
Rita: «Mūsu tēvi kopā bija karojuši līdz pat Kurzemes katlam, un tie, kas palika dzīvi, kapitulāciju 8. maija rītā sagaidīja Ventspilī. No turienes viņus aizsūtīja uz filtrācijas nometni Dubrovkā pie Ļeņingradas, pēc tam varēja atgriezties Latvijā, bet arī apcietinājumā nometnē Mīlgrāvī.»
Gundega: «Manu tēvu un vēl divus puišus no filtrācijas nometnes izprasīja toreizējais Leļļu teātra direktors Jānis Žīgurs, un tēvs sāka strādāt par butaforu.»
Rita: «Bijušos leģionārus atbrīvoja 1946. gada rudenī, bet ar atplestām rokām neviens nekur negaidīja, atrast darbu bija grūti. Tā kā tēvs bija beidzis Olava komercskolu, viņam izdevās iekārtoties kādā klusā vietiņā par grāmatvedi. Manam brālim jau bija trīs gadi, un svešo cilvēku, kuru tagad lika saukt par papiņu, viņš pat īsti redzējis nebija. Bruno, lai gan jaunāks, arī bija ļoti noskaņots ģimeniski un pat tā kā apskauda manu papu, ka viņam jau ir sieva un bērns. Leļļu teātrī Bruno satika jaunu aktrisi Skaidrīti, un drīz vien viņi apprecējās. 1948. gada 7. martā piedzimu es, un Skaidrīte un Bruno tūliņ tika aicināti par maniem krustvecākiem. Un tieši pēc mēneša, 7. aprīlī, piedzima Gundega, un manus vecākus aicināja par viņas krustvecākiem.»
*
Gundega: «Mūsu kopīgās atmiņas gan sākas mazliet vēlāk.»
Rita: «Bet tikai mazliet. Jo mūsu ģimenes saites bija ļoti ciešas, bieži tikāmies, turklāt pie Saulīšiem vienmēr bija ļoti interesanti, jo tur pulcējās interesanti ļaudis – dzejnieki, rakstnieki, aktieri – un risinājās aizraujošas sarunas. Skolā gan iestājāmies katra citā.»
Gundega: «No pirmās līdz pēdējai klasei mācījos 3. vidusskolā. Vienpadsmit gadu katru rītu pa vienu un to pašu ceļu gāju cauri Esplanādei gar vietu, kur tagad stāv Raiņa piemineklis, un tālāk pa Reimersa ielu. Mūsu 1966. gada izlaidums kā pēdējais beidza skolu Valdemāra (toreiz Gorkija) ielā 2, pretī tagadējai 2. ģimnāzijai. Pēc tam skola pārcēlās uz jauno ēku Vecrīgā pie Pēterbaznīcas. Rita mācījās elitārajā 1. vidusskolā.»
Rita: «1963. gadā, kad iestājos, tā bija kļuvusi par pirmo matemātikas novirziena skolu Padomju Savienībā. Pamatskolā biju teicamniece, un teicamniecība nāca viegli. Arī iestājeksāmenus vidusskolā nokārtoju labi. Bet pēkšņi pirmajā ceturksnī devītajā klasē parādījās pirmie trijnieki manā mūžā, pirmās nesekmīgās atzīmes atsevišķos kontroldarbos. Lai gan ne liecībā, tomēr tā bija trauma. Pat bija doma, ka jāiet prom no tās skolas. Tomēr viss pamazām nokārtojās, desmitajā un vienpadsmitajā klasē gāja jau pavisam labi. Lai gan nebiju teicamniece, visus septiņus gala eksāmenus noliku uz pieci.
Kaut arī mācījāmies katra savā skolā, mūsu intereses sāka arvien ciešāk tuvināties.
Mums abām ļoti interesēja opera un balets. Esmu saglabājusi skolas burtnīciņu, kur pierakstītas visas izrādes, ko skatījāmies. Mēnesī reizēm pat divdesmit!»
Gundega: «Skaidrs, ka tik daudz naudas, lai katru vakaru nopirktu biļeti, mums nebija. Taču Operā toreiz darbojās skolēnu aktīvs, un mēs tajā pieteicāmies. Darījām visus darbus, ko vajadzēja. Piemēram, dekorāciju darbnīcā palīdzējām no stingrām auklām siet pamata tīklu, kam virsū līmēja dekorācijas. Bet visbiežāk kontrolējām biļetes. Tā mēs varējām, kad vien gribējām, tikt iekšā Operā un no brīvajām vietām noskatīties visu izrādi vai tikai daļu. Kaut vienu cēlienu, kurā uzstājās mūsu iemīļotie mākslinieki. Tā operā Ivans Susaņins visvairāk interesēja tieši otrais – baleta – cēliens, kur darbība norisinās pie poļiem, dejo krakovjaku, mazurku, un mēs, protams, ieradāmies tieši uz to. Katrai bija savs sajūsmas objekts, bet no dāmām mūsu mīlules bija burvīgā balerīnu triāde Ausma Dragone, Marta Bilalova, Ināra Ābele, katra tik atšķirīga…»
Rita: «Protams, viņu tehnika nebija tāda kā mūsdienās, kad jebkura kordebaleta dejotāja pēdējā rindā spēj nevainojami izgriezt visus 32 fuetē. Viņas bieži krita, Ābele gandrīz katrā Gulbju ezera izrādē vismaz vienreiz nokrita. Bet Helēnas Tangijevas-Birznieces audzēknēm piemita dvēseliskums un personības starojums.»
Gundega: «Mūs visu mūžu ir vienojusi interese par mākslu. Lai kādās izpausmēs, žanrā vai veidā. Mīlēt talantīgo cilvēku izpausmes un cilvēkus, kas mākslu rada, tas mūsu dzīvi ir greznojis. Mēs būtu daudz daudz nabagākas, ja mums nebūtu sešdesmito un septiņdesmito gadu teātra piedzīvojumu… Ja nebūtu Pētera Pētersona izrāžu Dailes teātrī – Imanta Ziedoņa Motocikla, Edvarda Radzinska Filma top!, Gunāra Priedes Pa valzivju ceļu…, Lasīja Bebre un Nikolaja Šeiko iestudētā Zaļā putniņa brīnišķīgajā Jaunatnes teātrī…»
Rita: «Tas bija ne tikai labs teātris. Arī pirms tam bija brīnišķīgas izrādes, atceros krāšņos un skaistos Smiļģa iestudējumus, piemēram, Minhauzena precības. Bet tās nerunāja par mani, septiņpadsmitgadīgu skuķi. Par to, kas mani sagaida un kāds būs mans ceļš. Bet mūsu jaunības teātris runāja tieši par to, kas mums, jauniem cilvēkiem, bija ļoti svarīgs. Uzurdīja.»
Gundega: «Lika domāt par to, kā dzīvot.»
Rita: «Tas bija ļoti, ļoti svarīgi. Arī dzejā. Cits pēc cita iznāca Imanta Ziedoņa krājumi, kas mums bija kā bībelītes, un katru jauno krājumu izķēra, lai cik būtu nodrukāts.»
Gundega: «Ziedoņa vārds bija dzīvs. Reiz, klausoties televīzijas translācijā, kā viņš lasa dzejoli par 17 matadatām, man uznāca histēriskas raudas. Pienāca tēvs un jautāja, par ko es raudu? Es nezinu, par ko. Tikai tur «uz mazā naktsgaldiņa 17 matadatas»…»
Rita: «Pēc tam bija diezgan liels posms, kad pat strādāju Teātra muzejā un iekšēji it kā jutu pienākumu visu redzēt, bet teātris man nebija interesants. Un tagad atkal ir pacēlums.»
*
Gundega: «Kopš sevi atceros, biju pārņemta ar teātri. Pēdējā vidusskolas gadā iestājos arī tikko dibinātajā Tautas kinoaktieru studijā. Bet vairāk par gadu tur nepaliku, jo sāku studēt augstskolā un metos iekšā filoloģijā.»
Rita: «Katra pati izvēlējāmies savu ceļu, tomēr abas iestājāmies vienā – Filoloģijas – fakultātē. Matemātika mani ārkārtīgi saistīja – kā zinātne, māksla un ļoti sakārtota pasaule. Vēl tagad man patīk strukturēta vide un kārtība. Ne pedantiska kārtība, bet man gribas, lai es saprotu, kas ir zem kā, kas ir aiz kā, kas veido gan sabiedrību, gan kādu tematu, gan cilvēku attiecības. Bet kā profesija tā mani neinteresēja itin nemaz.»
Gundega: «Ritu tūliņ ievēlēja par grupas vecāko, un tā viņa bija visus piecus studiju gadus. Tev tas piestāvēja, jo tu visu mācēji ļoti labi sakārtot un nokārtot.»
Rita: «Fakultātē satikām dažus ļoti interesantus pasniedzējus, kas mūs ļoti ietekmēja. Piemēram, tagadējo profesoru Gunāru Bīberu, kuram toreiz bija 37 gadi. Viņš pirmo gadu strādāja par pasniedzēju, bija ārkārtīgi aizrautīgs, nodibināja fakultātē slaveno dramaturģijas sekciju, kurā darbojāmies visus augstskolas gadus.»
Gundega: «Bet turpat bija arī halturētāji. Atnāk sirms profesors, atver savu grāmatu un saka: «Neko labāku es nepateikšu, tāpēc lasīšu jums priekšā.» Un mēs sēdējām un klausījāmies, lai gan arī mums tā grāmata bija. Bet atradām izeju – lekcijās adījām un tamborējām. Tolaik modē bija no baltiem spolīšdiegiem tamborēti žabo, un vienam no pasniedzējiem tie īpaši patika, tāpēc eksāmenā mums visām bija tērpi ar žabo.»
Rita: «Tad vienubrīd modē nāca lieli – gandrīz līdz zemei – trijstūrveida lakati, un es lekciju laikā septiņus tādus noadīju. Pārdevu par 15 rubļiem gabalā, un stipendijai klāt nopelnīju 105 rubļus.»
Gundega: «Mūsu ceļošanas indeve sākās, kad bijām vēl vidusskolnieces. Ritas mātes brālis skolotājs Kārlis Buks savus skolniekus brīvlaikos veda ceļojumos ar tā saucamajiem skolnieku vilcieniem, un arī mēs tādos braucienos esam bijušas – gan uz Pēterburgu, gan uz Maskavu.
Nakšņo vilcienā, no rīta aizej uz stacijas tualeti nomazgāties, iztīrīt zobus, un visu dienu pavadi ekskursijās pa pilsētu. Tie bija neaizmirstami piedzīvojumi!
Augstskolā, kad kursabiedri, lielākoties gan biedrenes, bija no visas Latvijas, vasarās mēs izveidojām maršrutus, lai apciemotu viņus dažādos novados. No viena punkta uz nākamo pārbraucām ar mazajiem autobusiņiem, jo tolaik Latvijā bija ārkārtīgi attīstīta vietējo autobusu satiksme. Uz Burtniekiem, uz Praulienu, uz Kurzemi… Lielākoties ceļojām divatā, bet dažkārt paņēmām līdzi vēl kādu kursabiedreni. Blaumaņa Brakos toreiz darbojās mūsu kursabiedrs Imants Pijols, un mēs tur izciemojāmies vairākas dienas, naktis pārlaižot Blaumaņa pirtsaugšā.»
Rita: «Bet visinteresantāk gāja Reinkaļvos pie Paula Putniņa.»
Gundega: «Viņš gan nebija mūsu kursabiedrs, bet tolaik iesācējs dramaturgs un režisors. Iestudēja mana tēva romāna Līdz pēdējai taisnei dramatizējumu un bieži viesojās mūsu mājās, savukārt tēvs – pie viņa, un stāstīja, cik tur, Piebalgā, esot labi. Tā nu mēs nolēmām, ka jāapskata leģendām apvītie Reinkaļvi arī pašām. Toreiz dramaturgam ģimenes vēl nebija, mājas ar stingru roku vadīja mamma, un viņai laikam šķita, ka mēs esam pretendentes uz dēla roku un sirdi. Tāpēc jānoskata, kura no mums ir tā strādīgākā mātesmeita. Tā tad būs īstā. Viņš pats pa vasaru dzīvoja klētiņā, kur rakstīja lugas, un deva mājienus, ka mēs tur katrā laikā varam paciemoties. Bet šajā ziņā mēs bijām atturīgas. Dzērām lauku pienu un darījām visus darbus, ko mums uzticēja. Lielākoties jau tas nebija nekas grūts, piemēram, jāsalasa spaiņos jāņogas.»
Rita: «Atceros, ka man bija abrā jāmīca rupjmaize, ko Paula mamma pati cepa, un tas gan bija grūti. Nezinu, vai pārbaudījumu izturējām, bet mēs jau par to arī neraizējāmies un devāmies tālāk.»
*
Rita: «Kad studijas tuvojās noslēgumam, mums jau laikus pateica, ka visi būsim latviešu valodas un literatūras skolotāji, lai nemaz nelolojam ilūzijas par ko citu. Tomēr centāmies nokārtot tā, lai nevajadzētu strādāt skolā. Lai gan pedagoģijas praksē 2. vidusskolā pie Gunāra Bībera man klājās itin labi un pedagoģija ļoti patīk vēl šodien, un nekad neesmu varējusi lepoties ar to, ka būtu disidente, tomēr melot bērniem – to es vienkārši negribēju. Bet toreiz, septiņdesmito gadu sākumā, kad priekšā vēl bija gari Brežņeva valdīšanas gadi, strādāt skolā nemelojot nevarēja. Jau gadu pirms beigšanas sāku strādāt Kooperatīvajā tehnikumā par redaktori grupā, kas izdeva mācību grāmatas, un saņēmu nosūtījumu uz turieni. Tehnikumā bija jānostrādā trīs gadi, bet tieši tai brīdī, kad tiku brīva, tapa Teātra muzejs Smiļģa mājā, un es biju tur klāt.»
Gundega: «Man palīdzēja komunālā dzīvokļa kaimiņiene un Lilijas Dzenes sirdsdraudzene Maija Augstkalna, kas zināja manas intereses un tieksmi uz teātri. Viņas ierunāta, sāku rakstīt Padomju Jaunatnē, un tad saņēmu pieprasījumu darbā no Zinātņu akadēmijas Teātra sektora, ko vadīja Lilija Dzene. Zinātņu akadēmijā cilvēciski iemācījos ļoti daudz, bet nekādu īpašu sasniegumu man tur nebija. Nokārtoju zinātņu kandidāta eksāmenu, bet disertāciju tā arī neuzrakstīju.»
Rita: «Ne vienmēr mēs esam bijušas tik cieši kopā kā šobrīd – kā tās divas sirmās večiņas, kas tipina jaunākajā Branda iestudējumā. Gundega 25 gadu vecumā apprecējās, viņai piedzima meita Marta un pēc tam dēls Toms (Marta Dziļuma un Toms Grēviņš – G. Š.), kuram es esmu krustmāte. Es neapprecējos.
Reiz pie sava krustdēliņa ierados ar trīsriteni. Cik viņam tad bija gadu? Trīs? Varbūt četri? Laiki bija materiāli grūtāki, un man likās, ka Gundega ar Māri varbūt tajā brīdī to nevar atļauties. Ne jau nu apzināti lepojos, tomēr iekšēji jutos kā labā krustmāte, kas nopirkusi trīsriteni, priecīga zvanīju pie durvīm un stūmu riteni dzīvoklī. Bet ko Tomiņš? Nepriecājās nemaz, gluži otrādi – sāka raudāt. Kas par vainu? «Tikai viena dāvana!» Tā guvu lielu mācību: bērna prieks būtu lielāks par diviem flomāsteriem, jo tās tomēr ir divas dāvanas, nevis par vienu trīsriteni.»
Gundega: «Kad piedzima Toms, biju sapratusi, ka teātra zinātniece laikam nebūšu un jāmeklē cits ceļš. Divus gadus nostrādāju 49. vidusskolā par latviešu valodas skolotāju. Tomēr bez teātra nevarēju iztikt. 49. vidusskola, kā zināms, ir ļoti tuvu Dailes teātrim. Strādājot Lilijas Dzenes vadībā, mēs, jaunās darbinieces, tikām iejūsminātas par Nacionālo teātri. Centāmies arī rakstīt par to, sekot māksliniekiem. Kad apprecējos ar Māri (Māri Grēviņu, teātra zinātnieku, kurš pētīja Dailes teātri un rakstīja par to. Māra tēvs dzejnieks, dramaturgs un tulkotājs Valdis Grēviņš bija Smiļģa draugs un līdzgaitnieks. – G. Š.), viņš rezolūti noteica: «Mūsu teātris tagad būs Dailes teātris.» Atceros, kā Māris mani aizveda iepazīstināt ar Arnoldu Liniņu. Liniņš sēdēja Smiļģa kabinetā pie neliela četrstūraina galdiņa, un uz galdiņa stāvēja trīslitru burka ar jāņogu sulu. Viņš bieži slimoja un visiem spēkiem centās veselību uzturēt, starp mēģinājumiem dzerot jāņogu sulu. Es toreiz biju Martas gaidībās, un Liniņš arī mani pacienāja ar jāņogu sulu. Vēlāk, kad strādāju skolā, viņš man teica: «Nāc uz teātri, vismaz būsi pie vietas.» Pastrādāju administrācijā, pēc tam par redaktori, pēc tam par redaktori, tad kļuvu par literārās daļas vadītāju. Teātrī ar vērienu atzīmējām Smiļģa simtgadi. Tad Liniņš iesniedza atlūgumu, un arī man sākās ilgi klejojumu gadi. Pa divi lāgi esmu strādājusi arī Teātra muzejā.»
Rita: «Vienreiz es tevi pieņēmu darbā.»
Gundega: «Un arī atlaidi, kad vajadzēja samazināt štatus.»
Rita: «Teātra muzejā sāku kā pats mazākais gariņš un nostrādāju līdz pat 1988. gadam. Smiļģa simtgadē 1986. gadā kopā ar kolēģi Agru Straupenieci sarīkojām tam laikam vērienīgu izstādi, kurā bija daudz plašākai publikai nezināma, piemēram, viņa konstruktora darbs aviācijas motoru rūpnīcā. Pēc izstādes likās, ka muzejam esmu devusi visu, ko tajā brīdī varu, un muzejs ir devis man, un mums jāatvadās. Tapa jauns žurnāls Teātra Vēstnesis, un es ar prieku pieņēmu piedāvājumu ar to sadarboties. Tie bija trakie deviņdesmitie gadi, kad brīžiem trūka naudas, brīžiem papīra. Kad Teātra Vēstnesi jau gribēja slēgt, jo nebija neviena, kas uzņemtos tā vadību, pēkšņi ar pārsteigumu izdzirdu sevi sakām, ka es varu to vadīt. Tas bija lūzums manā dzīvē un apziņā. Es noturēju žurnālu cauri visbaigākajam laikam. Tad atkal nāca aicinājums uz Teātra muzeju. Šoreiz – par vadītāju.»
Gundega: «Tagad abas esam nonākušas redakcijā, kas izdod avīzes ārzemju latviešiem, – avīzi Laiks Amerikai un Brīvo Latviju Eiropai. Sāku kā autore, pateicoties kolēģes Irēnas Lagzdiņas labvēlībai, pēc tam mani uzaicināja darbā redakcijā. Vēlāk arī Ritiņa pievienojās.»
Rita: «Labprāt atnāku cītīgi pastrādāt un palasīt korektūras vienu vai divas reizes nedēļā. Tas ir tieši tik, cik man vajadzīgs. Gan, lai socializētos, gan mazliet piepelnītu pensijai. Uzrakstām kaut ko. Tās nav lielas naudas, bet man tieši tās mazās naudas patīk, kad pēkšņi lieki 20 eiro parādās. Par materiālo dzīves pusi nesūdzamies. Arī ceļojumos vienmēr esam braukušas par savu, ne fondu naudu.»
Gundega: «Esam pieradušas dzīvot ar to, kas ir. Kad sava dēla intervijās lasu, ka viņam ir bijusi ļoti trūcīga bērnība – man tā nekad nav licies. Ko tad tagad sūdzēties? Pirms kāda laika viņš teica: «Es skatos, māt, ka tev neviens vairs nav jāapgādā.» Patiešām izbaudu, ka man neviens nav jāapgādā.»
Rita: «Skaists projekts bija grāmata ES. Eduarda Smiļģa dzīves ceļš. 1886–1966, ko pirms sešiem gadiem uzrakstījām kopā ar Agru Straupenieci. Bez Gundegas tās nebūtu. Bijām jau gandrīz uzrakstījušas, kad sapratām, ka projekts – ne mūsu vainas dēļ – ir palaists vējā un grāmatas nebūs. Pirmais palīdzēt izdot pieteicās mans mīļais brāļadēls Reinis. Un tad Gundega mūs saveda kopā ar izdevniecības vadītāju Ligitu Kovtunu. Satikāmies augustā, un līdz septembra beigām pierakstījām vēl trešdaļu teksta. Sēdējām katra savās mājās pie datora, rakstījām vienlaikus vienā dokumentā – viena ar zaļiem, otra ar ziliem burtiem – un redzējām, kā vārdi skrien uz priekšu. Tad pievienojās māksliniece Daiga Brinkmane, kas radīja brīnišķīgu vizuālo noformējumu. Smiļģiski zilo vāku, nocirstos lapu stūrīšus – Smiļģis arī tā apgrieza lapas piezīmju burtnīcās, lai neveidotos neglītas ausis. Pat neiedomājami sliktās fotogrāfijas, kurās gandrīz neko nevarēja saskatīt, viņa padarīja par eleganti senlaicīgām, bet skaidrām. Taču māksliniece dzīvo Rojā. Lai veiktu un pārbaudītu labojumus, braukt uz Roju es nevarēju, jo ļoti slima bija mana mamma, un man vajadzēja būt pie viņas. To paveica Gundega.
Nesen atkal ķēros pie rakstīšanas – pie saviem memuāriem. Biju izdomājusi, ka uz saviem 75 gadiem tā gribu, un to izdarīju. Labi, nesauksim tos par memuāriem, bet atmiņu skicēm, tomēr teksta apjoms iznāca diezgan pamatīgs. Nu tie ir pabeigti, nodrukāti un svinīgi atvērti Smiļģa muzejā – tāda ir mana dzimšanas dienas dāvana sev pašai. Un pa eksemplāram manai ģimenei un tuvākajiem draugiem.»
Gundega: «Mēs iedvesmojamies viena no otras. Tagad pavisam nopietni sāku domāt, ka man arī jāķeras pie memuāriem. Ar jubileju 7. aprīlī jau dzīve nebeigsies. Nupat biju ciemos pie draudzenes, kas pārcietusi ļoti smagu infarktu un sirds operāciju. Arī viņa atzinās, ka raksta memuārus un visiem iesaka uzrakstīt to, ko citi dažkārt nav ar mieru uzklausīt.
Jauniešiem jau nav ne vajadzības, ne laika klausīties. Bet, kad ievajadzēsies, vairs nebūs, kam pajautāt.»
*
Rita: «Kopš pavērās ārzemes, esam daudz ceļojušas. Reizēm kopā, reizēm atsevišķi.»
Gundega: «Braucām uz Londonu, kad Elīna Garanča Koventgārdenā dziedāja Romeo Bellīni operā Kapuleti un Monteki. Citreiz, kad jau bija sapirktas biļetes apmēram nedēļai un viesnīca pasūtīta, Londonā uznāca kailsals, lidostas skrejceļi apledoja, britiem nebija mašīnu, ar ko tos notīrīt, un visus reisus atcēla. Gaidījām trīs dienas un tā arī neaizlidojām. Toreiz daudz kas gāja zudībā.»
Rita: «Uz Romu speciāli braucām skatīties Otello, kad diriģēja Rikardo Muti. Man viņš ļoti palicis atmiņā. Titulvaroni dziedāja mūsu Aleksandrs Antoņenko, viņš palīdzēja gādāt biļetes.»
Gundega: «Mūs gaidīja biļetes par puscenu. Parterā. Septītajā rindā. Romas operā. Bija decembris, tajā dienā gāza lietus. Sanāca kundzes kažokos un savus slapjos, dārgos kažokus saritināja un pabāza zem krēsliem. Mēs savus praķīšus bijām atstājušas garderobē. Romas operā iemācījāmies ienākot apsveicināties ar blakussēdētājiem, un tas mums ļoti iepatikās. Pie mums tad vēl tā nedarīja, bet tagad jau diezgan daudzi tā dara. Skaisti bija tie piedzīvojumi, ļoti skaisti.»
Rita: «Vīni iepazinām kā savu kabatu. Ko visu tur esam redzējušas, visas slavenības. Vecumveco slaveno, brīnišķīgo Dzefirelli Bohēmas iestudējumu, kas tiek rādīts vēl arvien, jau 50 gadu. Verteru ar Elīnu Garanču un Roberto Alanju.»
Gundega: «Tas gan bija diezgan bezjēdzīgs iestudējums!»
Rita: «Tautas operā skatījāmies Rigoleto. Fantastiskos muzejus, pilis. Vīne nav liela, un tur ir tik laba satiksme – izkāp no viena transporta, tūliņ vari iekāpt citā. Viss ir saprotams, viss kompakts. Brīnišķīgi!»
*
Gundega: «Kad esam mājās, katru rītu sazvanāmies – salīdzinām savas ēdienkartes, protams, pārspriežam politiskās ziņas, it īpaši beidzamā gada laikā tas notiek ļoti aktīvi.»
Rita: «Mums vienkārši ir jāsazvanās. Mēs katra dzīvojam viena.
Kopš pirms trim gadiem notika nelaime ar vienu manu darba biedreni, kas arī dzīvoja viena, un nācās uzlauzt durvis, atrast viņu uz grīdas mirušu, tomēr ir jāsazvanās katru dienu. Vienkārši jāzina, kā otrai iet.»
Gundega: «Ļoti interesanti to darīt arī vairākas reizes dienā.»
Rita: «Jā, telefonā var redzēt, ka mēs to darām ļoti bieži. Visu izrunājam, un pēc stundas zvanām atkal. Vai nu es, vai Gundega ir piemirsusi ko pastāstīt, vai tikko izlasījusi kaut ko, kas jāpārrunā. Iesakām viena otrai, kas ir jālasa un kas nav. Jaunībā abas bijām trakas lasītājas. Tagad Gundega ir lielāka lasītāja par mani un pasaka, ir vērts lasīt vai nav. Es lasu daudz mazāk. Ne tāpēc, ka laika trūktu vai acis nerādītu, bet iet lēnāk. Ļoti gribas izlasīt sēriju Es esmu par mūsu rakstniekiem. Ļoti interesants bija Māra Bērziņa piegājiens Vilim Lācim, kaut likās – ko tad tur var uzrakstīt.»
Gundega: «Arno Jundzes romāns Es nemiršu nekad par Veidenbaumu bija brīnišķīgs. Un Ievas Strukas monogrāfija par Anšlavu Eglīti Par skaisto un aplamo dzīvi.»
Rita: «Gundega ir fantastiska saimniece. Turpretī man ilgi nekādus mājas darbus darīt nevajadzēja, visu mūžu esmu dzīvojusi kopā ar vecākiem. Tagad ar gatavošanu esmu ļoti aizrāvusies, pat sākusi cept kūkas, un Gundega ir mana galvenā konsultante. Piemēram, šo jauno gadu sagaidījām katra savās mājās, cepot pīli. Bija gan domāts, ka sagaidīsim kopā pie manis. Jau iepriekšējā gadā tā darījām, un mums tas gluži labi patika. Taču Gundega apslima. Tā nu cepām katra savu pīli un visu laiku saskaņojām, kas jādara un kā sanāca.»
Gundega: «Sanāca labi. Abām. Pēc tam vēl kādu nedēļu varējām mieloties.»
Rita: «Lai dzīvotu priecīgi un par dzīvi nesūdzētos, nozīme ir arī mūsu kopīgajai humora izjūtai.
Gundega: «Mēs tomēr protam par sevi pazirgoties un darām to visu laiku. Vienu dienu rakstīju savu iespējamo jubilejas viesu sarakstu un nevarēju atcerēties, kā sauc manu jaunāko mazdēlu. Gadās. Pēc pusdienas atcerējos. Vai nav smieklīgi?»
Rita: «Esam norunājušas, ka atklāsim viena otrai, kādas muļķības esam nostrādājušas. Brīžam domāju – nē, šito gan es viņai nestāstīšu.
Bet paiet diena, un es pie sevis domāju: nu, klausies, mīļā… Ja tu esi stulba, tad atzīsties. Un es zvanu un izstāstu katru savu bezgalīgo, bezdievīgo muļķību.»
