Rīga +5°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnāla SANTA 2019. gada maija numurā.
Jā, ārēji viegli var uzķerties uz zīmoliem un statusa lietām: Chanel somiņa, villa ar peldbaseinu Baltezerā, baltais Mercedes-Benz mājas pagalmā un vīrs – bijušais advokāts, tagad politiķis ar skaļu reputāciju. Taču viņa mani sagaida ar jaunās māmiņas komplektu – astē, zempapēžu ērtajos ugos un mazliet noraizējusies. Divus mēnešus vecajam Akselam naktīs ir trausls miedziņš, bet trīsgadīgā Adriana prasa savu uzmanību. Un tad vēl, lai mazajam neizraisītu alerģisku reakciju no mātes piena, ārsts atsūta Kristai īsziņu, ka turpmāk labāk pārtikt tikai no rīsiem un sausiņiem. «Nu kā lai tagad dzīvo? Nepietiek ar to, ka neesmu izgulējusies, tagad vēl arī jādzīvo badā,» viņa sievišķīgi pasūdzas.
Brīžiem pašironija mijas ar sarkasmu, bet aiz tā visa jūtama ievainojamība un arī spēcīgs raksturs, kas nepakļausies strikti noteiktiem rāmjiem. Būt savrup pašai savā pasaulē – tas ir viņas elementā.
– Šorīt domāju, kā ir būt tavās kurpēs. No vienas puses, esi divu bērnu mamma, mazais Aksels vēl ir zīdainītis, un tas nozīmē, ka pūkains mīļums apņem tavu pasauli; no otras puses, ir politiskie vēji, kas spraucas pa tavas mājas durvīm, jo Aldis ir tai visā iekšā un līdz ar to tas neizbēgami skar arī tevi.
– Un es tieši šorīt domāju, ka intervijā noteikti pirmais jautājums būs par to, ko nozīmē būt politiķa sievai (smejas). Par tiem vējiem… Tas, kas notiek Facebook un citos interneta medijos, ir diezgan šausmīgi. Pat nav jēgas iedziļināties. Protams, ik pa laikam kaut ko palasu, bet tur ir novērojamas divas galējības. Ir cilvēku grupa, kas nemāk pareizi uzrakstīt vārdu Saeima, un otra – nesalīdzināmi mazāka –, kas izsaka konstruktīvus komentārus.
Vai mani tas skar? Es nevarētu teikt, ka mani tas ļoti traucē.
2018. gada gada maijā ar vīru un meitu bijām Amerikā, un tad viņš domāja – teikt politikai jā vai nē. Es teicu: dari, kā zini.
Es taču nevaru tev pateikt nē, un tad tu to nedarīsi. Lēmums jebkurā gadījumā jāpieņem tev pašam. Un viņš izlēma, ka ies politikā.
Kad Aldis publiski paziņoja par savu lēmumu un sāka aktīvi darboties, mēs ar meitu pārsvarā bijām mājās vienas pašas. Tā mēs dzīvojāmies.
Vasarā vēl paguvām ar Adrianu aizbraukt uz Itāliju, bet Aldis tikmēr pilnīgā bezzonā ceļoja pa Grenlandi.
Priekšvēlēšanu laiks patiešām bija intensīvs. Aldis bija prom jau sešos no rīta, un vakaros mēs viņu pat nesatikām. Mēs vispār reti tikāmies. Turklāt viss priekšvēlēšanu laiks sakrita ar manu grūtniecību. Mums abiem bija savs process, kam iziet cauri. Kādam varbūt šķiet, ka tas ir baigi traki, ja grūtniecība sakrīt ar vīra priekšvēlēšanu laiku. Var jau būt… Bet es centos emocionāli neiesaistīties kampaņas norisē.
Aksels piedzima janvārī. Man šī bija jau otrā grūtniecība, tāpēc nebija stresa par sīkumiem. Pašas dzemdības bija vieglas. Aldis teica – pilnīgs easy. Domāju, ka pēcdzemdību periods ir grūtāks nekā visa grūtniecība un dzemdības kopā. Tagad ir mazliet vieglāk nekā ar pirmo bērnu. Ar Adrianu, man šķiet, es vispār negulēju. Visu laiku domāju – bet kā citas sievietes kaut ko var paspēt? Es pat nevaru normāli apsēsties pie galda un paēst…
Bet tagad ir tā: jo vairāk ir darba, jo vairāk var izdarīt. Nav laika, lai vārtītos pa dīvānu. Bet ir rutīna. Un tā katru dienu.
– Kā jums te, Baltezerā, iet? Viss kluss un mierīgs?
– Jā, tad, kad nešauj. (Smejas.)
– Atceros, bija informācija, ka ap jūsu māju pirmsvēlēšanu laikā esot izskanējuši šāvieni.
– Kas tie bija par šāvieniem, mēs joprojām nezinām. Tai vakarā ar Aldi un Adrianu bijām baseinā. Piedzīvot ko tādu, protams, ir neomulīgi, bet es neteiktu, ka biju pārbijusies, jo tā nav norma, ka mūsdienu Latvijā vienkārši var atnākt un šaut uz cilvēkiem. Zinu, ka bija arī dienas, kad tiku izsekota… Un bija arī reize, kad sveši cilvēki novēroja mūsu māju no pretējās daudzdzīvokļu ēkas dzīvokļa. To es pati savām acīm redzēju. Arī dīvainas mašīnas te ik pa laikam parādījās. Šī jau ir tāda diezgan noslēgta vieta, svešie tāpat vien te nebrauc.
Bet vispār man liek mieru. Arī sociālajos tīklos neviens neraksta. Vienīgi vecie skolasbiedri pirms vēlēšanām atsūtīja labos vārdus, lai turos.
– Bija brīdis, kad Aldis publiski paziņoja: ja nerealizēšu to, kas ir iecerēts, kravāju čemodānus un pametu Latviju. Tu esi no tām sievietēm, kas seko savam vīram, lai kas arī notiktu?
– Jā, bet ar vienu nosacījumu – tikai uz Ņujorku. Un tad gan – pat ļoti labprāt.
Vakar tieši pārskatīju bildes, jo mēģinu uztaisīt albumu, kas man jau gadiem nesanāk… Skatījos Ņujorkas bildes un atcerējos, cik ļoti man tur patika. Pusaudžu vecumā esmu bijusi Amerikā, bet Ņujorka tomēr ir pilnīgi cita pasaule. Pat nevaru izskaidrot, kas tas ir par fenomenu, bet, tiklīdz iznācām no lidostas un ieelpojām svešo gaisu, biju pilnīgi savaldzināta. Cilvēki tur ir brīvi, atsaucīgi.
Mēs ar Aldi diezgan daudz esam kopā ceļojuši. Tā teikt, svētdien nopērkam biļetes un otrdien jau lidojam.
Mēs vispār neesam kaut kam baigi piesieti. Arī šo māju īrējam, un pastāv iespēja, ka vienā dienā kāds to nopērk un tad mums būs jāizvācas. Bet es tur nesaredzu problēmu, tā atkal būtu iespēja nomainīt vidi, un man tas pat tīri labi patīk.
Man šķiet, ka mēs abi diezgan viegli tveram dzīvi: ir – ir, nav – nav. Ja ir nauda, tad tērējam. Ja nav, tad neko. Neko baigi nekrājam. Arī lēmumus pieņemam spontāni un viegli.
– Aldis kādā intervijā atzinās, ka bildināja tevi vienā no pirmajiem randiņiem. Tu to apstiprini?
– Jā, tā bija. Atceros, strādāju pie sava bakalaura darba un viņš man Facebook atsūtīja vēstuli. Vairs precīzi nepateikšu, ko viņš man rakstīja, tikai atceros, ka man nemitīgi no viņa nāca ziņojumi un toreiz pie sevis nodomāju: ak Dievs, nu liec taču mani mierā! Teicu, ka nekur neiešu. Beigās tomēr piekritu ar viņu aiziet uz randiņu. Iespējams, tāpēc, ka draudzene teica – viņš taču ir nenormāli augstprātīgs! Varbūt man gribējās saprast, kā tad īsti ir.
– Un vīrietis ar statusu tavās acīs izrādījās…
– Parasts cilvēks. Tas man viņā arī iepatikās. Savā ziņā viņš man ir ļoti līdzīgs. Daudzi man joprojām prasa, kāds viņš ir patiesībā. Mājās viņš ir pavisam cits cilvēks. To publisko Aldi es nemaz nepazīstu.
Protams, viņa telefons visu laiku ir karsts. Tas mums arī ir strīdu objekts. Tās vispār ir šausmas – kā var visu laiku būt telefonā! Viņš arī tepat ap māju vasarā taisīja savas Facebook tiešraides. Es laikam no sākuma līdz beigām neesmu redzējusi nevienu no tiem video.
– Bet atgriežoties pie jūsu iepazīšanās… Un tad vienā no randiņiem viņš teica: nu ko, apprecamies?
– Un es atbildēju – jā, labi – un aizbraucu uz darbu. Mēs bijām pazīstami ļoti īsu laiku. Satikāmies varbūt kādus divus mēnešus, un tad jau bija kāzas.
– Kā tu domā, ko viņš tevī atrada?
– Sarkastiski izsakoties, viņš droši vien domāja, ka mums sanāks smuki un gudri bērni.
– Daudzas mūsdienu sievietes dzīvi redz šādi: sākumā padzīvošu sev, veidošu karjeru, paceļošu un tad domāšu par bērniem. Tev viss ir sanācis otrādi.
– Man tieši liekas, ka bērnus vajag dzemdēt ātrāk, jo tad, kad viņi paaugsies, vēl nebūsi tik veca. Bet, runājot par ceļošanu, mēs vienmēr Adrianu ņēmām līdzi. Mums jau arī nav, kur viņu atstāt. Un tad ir izvēle – nebraukt nekur vai braukt ar bērnu. Es noteikti neesmu tāda baigā mamma-mamma, bet šobrīd, kamēr baroju mazo ar krūti, esmu diezgan piesaistīta mājām, līdz ar to nav tādas savas dzīves. Man tomēr viss ir jāpakārto mazajam un kādu gadu nākas savas lietas atlikt malā.
– Vīrs tev mājās stāsta par to, kas notiek politiskajās aizkulisēs?
– Nestāsta. Viņš saka: jo mazāk zināšu, jo man pašai būs labāk. Zinu tikai to, ko dzirdu… Bet mēs par to nerunājam. Nē, padomus es arī nedodu. Man šajā gadījumā arī neko nejautā, un domāju, pat ja ko teiktu, viņš tāpat paliktu pie sava.
Vīra politiskajos lēmumos neiedziļinos. Toties mājas dzīvē es pieņemu noteicošos lēmumus.
– Tu pārsvarā mājās esi viena. Kas tev palīdz?
– Mums ir auklīte. Bet faktiski nekur neeju, jo ceļš līdz Rīgai man aizņem tik daudz laika, ka nav izdevīgi to tērēt. Brīdī, kad man jādomā, vai atslauktais piens būs tā vērts… Zini, es labāk to pataupīšu kādam īpašākam gadījumam. Tas ir mans luksuss – kaut kur doties –, līdz ar to ļoti izvērtēju, vai mana iziešana no mājas ir tā vērta. Tāpēc man pat trenere nāk uz mājām.
Ja man ir stunda brīva laika, tad es… Zinu, ka tas nav pareizi, bet es kārtoju māju, jo nevaru izturēt nekārtību. Tad es nogurstu, un tāds ir mans apburtais loks. Bet dienas beigās ir pārmetumi sev – nu kāpēc es atkal esmu tik ļoti sagurusi!
– Kādas ir jūsu ģimenes sestdienas, svētdienas?
– Man diemžēl jāsaka, ka brīvdienas ir tieši tādas pašas kā darbdienas. Vēl arvien esmu rutīnas varā. Tagad mans lielais izbrauciens ir uz veikalu. Es jau smejos – vienīgais, kur dodos, ir Drogas un aptieka. Tā ir mana iziešana sabiedrībā.
– Bet tev vispār patīk uzpucēties, uzvilkt augstus papēžus un iziet ar vīru ielās?
– Patiesībā mēs vispār nekur neejam. Man pat šķiet, ka arī uz restorānu ejam atsevišķi, jo viņam tādas vietas nepatīk, bet man patīk. Mēs tikai ceļojam kopā.
Ikdienā visu laiku varam dzīvot pa mājām. Arī draugu mums nav daudz – ne mums kopā, ne katram atsevišķi.
– Rodas iespaids, ka esi sieviete, ar kuru vīrietim ir viegli. Nemaz neesi zāģētāja?
– Es zāģēju par sīkumiem. Mani, piemēram, kaitina, ka vīrs karoti iemet izlietnē… Kaitina jau tikai sīkumi. Un droši vien arī tikai tāpēc, ka visu laiku esmu savā vāveres ritenī.
– Negulētās naktis ir tavā pārziņā vai arī vīrs pieslēdzas?
– Ar pirmo bērnu bija tā, ka Aldis arī naktīs bija līdzās un darīja visu, kas nepieciešams, – mainīja autiņbiksītes, mazgāja mazajai dibenu. Mums bija lampiņas sadedzinātas, lai varam redzēt, vai bērns elpo. Adrianai tā arī neizdevās pierast pie gulēšanas atsevišķi savā istabā, tāpēc, kad piedzima mazais brālis, Aldis teica, ka pirmās naktis, lai viņai ir drošāk, viņš būs blakus. Adrianai ir liela gulta kā mājiņa, un faktiski pieaugušajam tur nav grūti gulēt. Un tā Aldis tur guļ jau divus mēnešus (smejas), bet mēs ar mazo brālīti guļam atsevišķi.
– Bet, ja paskatāmies uz dzīves romantisko pusi, kā Aldis tevi ir aizkustinājis?
– Aldis ir piedalījies abu bērnu dzemdībās. Kad ģimenē ienāk bērni, aizkustinājums neapzināti pāraug citā līmenī, un šādu saviļņojumu ir grūti atkārtot, kur nu vēl pārspēt. Domāju, ka abu bērnu dzimšana mums abiem bija līdz šim aizkustinošākie dzīves mirkļi, kas pavēra pavisam citu pasauli. Pasauli, kuru, rūpīgi sargājot un publiski neizrādot, nespēja sagraut ne pēdējā gada notikumi, ne visas neskaitāmās negācijas Alda virzienā. Visvairāk apbrīnoju vīra spēju saglabāt mieru šādos apstākļos – gan izdzīvojot politiskās kaislības, gan pārdzīvojot sievas – grūtnieces – teroru.
– Ja skaties nākotnē, cik bērnu tev gribētos?
– To mēs neplānojam, tāpat kā ceļojumus. Viss notiek spontāni. Bet pieņemu, ka ar katru nākamo bērnu ir grūtāk, tāpēc es, piemēram, nevaru iedomāties, kā var tikt galā ar pieciem bērniem un kā vēl to var izdarīt harmoniski. Kad skatos Instagram mammu profilus, man nav skaidrs, kā tas notiek. Bērni ir smuki saģērbti, tīri, tad vēl tas viss tiek iemūžināts skaistās bildēs. Kāds vēl ir uztaisījis ēst, tad vēl viņi visi ceļo… Man tā ir mistika.
– Kāda tu biji pirms Alda?
– Esmu beigusi 1. ģimnāziju, vēlāk zviedros studēju ekonomiku un finanses.
Strādāju konsultāciju birojā KPMG – bet ne par sekretāri, kā presē bija rakstīts…
Pēc pirmā bērna aizgāju atpakaļ uz darbu, nostrādāju līdz pagājušā gada maijam un uzrakstīju atlūgumu. Vairs nevarēju izturēt. Tas nav domāts man – sēdēt no deviņiem līdz sešiem. Darbā man prasīja, vai tiešām nevaru izturēt līdz dekrētam, bet es teicu, ka nevaru. Biju tur nostrādājusi sešus gadus.
Mani smacēja tā ierobežotā vide, gribējās savu brīvību. Vēl esmu sevis meklējumos. Jā, man patīk fotografēt, bet nezinu, vai būšu fotogrāfe. Droši vien, ka ne, jo tad ir jāsatiekas ar daudziem svešiem cilvēkiem un tas nav īsti man. Varu pabildēt draugus un ģimeni, bet, ja tas kļūst par pasūtījuma darbu, ir pavisam citādi.
Darbs jau nekur nepazudīs, bērni izaugs – un ātri vien. Nepavisam negribu būt mamma, kuras nekad nav mājās, kura pārgurusi atnāk no darba un kurai fiziski nav spēka veltīt laiku ģimenei. Protams, nevajag aiziet galējībās un visu mūžu sēdēt pie plīts. Domāju, laiks rādīs un pats visu noliks savās vietās. Arī šajā ziņā Aldis ir ļoti saprotošs.
– Jūs abi nākat no šķirtajām ģimenēm. Vai beidzot ir sajūta, ka tev ir savs drošais patvērums?
– Jā, abi esam no šķirtām ģimenēm, taču manā gadījumā nevarētu teikt, ka bērnība būtu bijusi nepilnvērtīga. Arī tēva trūkumu īpaši neizjutu. Vienmēr uzskatīju: ja jau vecāki šķiras, tad tā ir labāk mums visiem. Neuzskatu, ka ģimene jāsaglabā par katru cenu, lai tikai būtu kopā bērnu dēļ. Ja ir strīdi un ilgstošas nesaskaņas, šķiršanās var būt veids, kā to risināt. Domāju, ka mātes un tēva nedalītu uzmanību var nodrošināt arī šķirtajās ģimenēs. Protams, tagad, kad man pašai ir bērni, daudz ko izvērtēju jau ar citām acīm. Ir sajūta, ka šo ģimeni, ko esam radījuši, vajag īpaši sargāt, neļaujoties mirkļa impulsiem.
– Vienmēr esi zinājusi, ka gribi labklājīgu dzīvi?
– Zini, nav bijis tā, ka agrāk man būtu bijusi sliktāka dzīve. Droši vien, ja tā nav bijis un pēc tam ir, tad ir wow. Mums abiem ar vīru ir bijis arī tā, ka jādzīvo ar ļoti ierobežotiem līdzekļiem. Zinu arī labklājības otru pusi – kad pierodi pie ērtībām…
Tāpēc esmu droša: ja pēkšņi vairs nevarēšu atļauties zināmu komfortu, man nebūs jāraud.
Atceros, kad otrajā kursā sāku strādāt, bija dienas, kad šampūna iegāde skaitījās lieli izdevumi. Tajā pašā laikā mani vienaudži mēdza šad tad komentēt, ka es jau dzīvoju ļoti izšķērdīgi. Bet no malas nekad nevarēja redzēt, kad man ir tās dienas, kad šampūnam skaitu sīknaudu. Nenoliegšu, man vienmēr ir paticis tērēties – apģērbs, restorāni… Zinu, zinu, ko saka no malas, – vai tad ir prātīgi tā tērēties, būtu labāk iekrājusi.
– Minēji, ka cilvēki no malas saka, ka tu jau laikam nekad neraudi, ka tev viss vienalga… Tu nelaid sev klāt? Vai vienkārši esi tāda viegla pa dzīvi, mūžīgā optimiste?
– Īstenībā nemaz neesmu optimiste. Esmu visīstākā pesimiste. Arī mani smiekli vairāk ir kā sarkasms. Esmu noslēgts cilvēks. Jā, es nelaižu sev klāt un, atklāti sakot, arī baigi nevajag. Man pietiek ar to, kas man ir. Man nevajag simts draugus un uzaicinājumus uz saviesīgiem pasākumiem. Esmu diezgan pašpietiekama.
– Priekšvēlēšanu laikā tika izgaismots arī skandāls, kurā bija iesaistīta tava mamma, tāpēc gribu pajautāt, kādas jums ir attiecības.
– Tas laikam ir vienīgais jautājums, par kuru es negribu runāt.
Nesen izlasīju citātu, kas man šķita ļoti precīzs. Čērčils bija teicis, ka divdesmit gados tev rūp, ko par tevi domā, četrdesmit gados tevi tas vairs nesatrauc, bet sešdesmit gados tu saproti, ka neviens vispār par tevi nav īpaši domājis.
Pašlaik esmu tam pa vidu – starp sajūtu, ka mani vēl uztrauc citu domas, un apziņu, ka nemaz tik svarīgi tas nav.
Pēc intervijas Krista man atsūta WhatsApp ziņu, kas daudz ko izskaidro.
Pagātnes notikumi – gan pozitīvie, gan negatīvie – veido tevi tādu, kāds esi šodien. Tikai es par to nerunāju, neizrādu.
Tas, ko pieminēji par mammas lietu, patiesībā bija diezgan izšķirošs notikums, kas veidoja mani tādu, kāda es esmu. Tika pazaudēts viss: sākot ar materiālajām lietām un beidzot ar ļoti traumētu veselību. Tas notika pirms desmit gadiem, man toreiz bija tikai septiņpadsmit gadu. No zaļās dzīves ar bezlimita kredītkarti (es pārspīlēju) nācās pārorientēties uz citu, ne sliktāku, bet nepierastāku dzīvi. Kad satiku Aldi, viņš tikko bija sācis nodarboties ar Zolitūdes lietu, un arī viņam šī pieredze lika daudz ko zaudēt. Tas viss baigi norūda. Un tad varbūt kādam no malas var šķist, ka man jau vienalga, jo viss jau tāpat krīt no gaisa.
– Teici, ka tagad, kad tev ir šī jaunā dzīve, jūti nesalīdzināmi lielāku piepildījumu nekā tad, kad devies uz darbu juridiskajā birojā.
– Dzīve ar bērniem noteikti kļūst vairāk piepildīta. Pēkšņi visam sāc redzēt jēgu.
Skaidrs, ka nāk līdzi arī stress, un tad plēšu matus. Nesen Adriana zodu pārsita, nācās braukt pie ārsta, bija jāliek šuves. Traki, bet tā notiek. Skats bija šausmīgs, man rokas trīcēja. Tagad mazajam puikam dodu laktāzes kapsulas, kas ir baigais čakars, jo piens ir jāatslauc un kapsulas jāizšķīdina… Un tad liekas – nu kāpēc viss nevarēja būt kārtībā? Bet tad atkal domāju: ir bērniņi, kam insulīns jāšpricē, un nemaz nerunāsim par citām veselības problēmām, kādas var būt… Ko es te vispār sūdzos?
Pa lielam viss ir kārtībā. Īstās problēmas ir veselības problēmas, pārējās nav problēmas. Viss cits ir atrisināms.
– Un tomēr, par ko tu sapņo? Pēc kā ilgojies?
– Šobrīd ir tāds mierpilns nogurums un īsti pat nav laika sapņot. Bet vispār nevajag sapņot. Vajag darīt, lai realizētu savus sapņus. Tad viss sanāks. Arī par ilgām varu teikt līdzīgi. Manuprāt, nevajag kavēties atmiņās vai ilgoties pēc kaut kā nesasniedzama. Jādzīvo šeit un tagad. Es pati cenšos nepakļauties ilgām, citādi zaudēšu kaut ko no tām iespējām, ko sniedz šodiena.
