Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Kā rodas mīti?
Psiholoģijas mīti atspoguļo mūsu kļūdainos priekšstatus par mācīšanās procesu, smadzeņu darbību, cilvēku spējām un attiecību veidošanu. Daži no šiem mītiem ir radušies agrākajos pētījumos, kad cilvēkiem vēl nebija pieejami pietiekami akurāti dati, lai izdarītu precīzākus slēdzienus, citi – viena autora ietekmē, kas spējis gana harismātiski pasniegt savu viedokli.
Mīts Nr. 1. Dažādiem cilvēkiem ir atšķirīgi mācīšanās stili
Viens no dziļāk iesakņotajiem mītiem ir par to, ka katram no mums daudz labāk padodas viens noteikts mācīšanās stils – vizuālais, audiālais, kinestētiskais vai vēl kāds. Proti, kāds jaunu informāciju labāk apgūst no bildēm, cits labāk uztver klausoties, vēl kāds, ja pats lasa tekstu vai arī – no sajūtām.
Izmantojot šo atziņu, joprojām tiek veidotas dažādas mācību programmas, arī internetā var atrast anketas, kas it kā palīdz noteikt savu mācīšanās stilu. Taču izrādās, ka pētījumi to nekādi neapstiprina.
Nav pierādījumu, ka tas mācīšanās veids, kuram cilvēks dotu priekšroku, kuru uzskata par savējo, patiesi palīdzētu viņam gūt labākus rezultātus.
Patiesībā ir tā, ka liela daļa vislabāk informāciju uztver vizuāli, turklāt, jo mazāk zinošs ir cilvēks, jo labāk uztver no bildēm. Jo izglītotāks un zinošāks cilvēks, jo vieglāk viņam uztvert arī tekstu vai audioformātu.
Protams, ja pašam šķiet, ka viens vai otrs veids padodas labāk, to var izmantot sevis motivēšanai, taču vienlaikus ar to jāuzmanās. Nevajag sev iestāstīt, ka, lūk, šādi man grūtāk padodas mācīties, jo tad tik tiešām arī būs grūtāk. Tā mēs sevi ieprogrammējam un pēc tam arī piepildām savu pareģojumu.
Mīts Nr. 2. Ieņemot ķermeņa spēka pozas, cilvēks kļūst pašpārliecinātāks
Tas ir psiholoģijā diezgan izplatīts mīts, kas radās, pateicoties amerikāņu psiholoģes Eimijas Kedijas strauju popularitāti ieguvušajai runai Ted Talk konferencē 2012. gadā. Šajā runā viņa būtībā pastāstīja kāda pētījuma rezultātus, kas tobrīd likās ticami, taču, izrādījās, tomēr bija nejaušība un vēlāk vairs neapstiprinājās.
Runa bija par to, kas notiek ar cilvēku, kad viņš nokļūst varas pozīcijā vai, piemēram, uzvar sporta sacensībās.
Šādi cilvēki parasti ieņem visai ekspansīvas pozas – ceļot rokas gaisā vai demonstratīvi iespraužot sānos, it kā izplešot telpu ap sevi.
Šajā gadījumā tika piesaukti tā dēvētie varas hormoni – adrenalīns, testosterons. Un pētījums apgalvoja, ka tas strādā arī apvērstā secībā, proti, ieņemot varas vai uzvarētāja pozas, mums mainās hormonu līmenis un attiecīgi mainās arī uzvedība, tātad ar šādām pozām varam vairot pārliecību par sevi, spēku, varam noskaņot sevi uzvarēt.
Tomēr turpmākie pētījumi to vairs īsti neapliecināja.
Nevar teikt, ka ar noteiktām ķermeņa darbībām mēs nevaram ietekmēt savu noskaņojumu (kaut vai pasmaidot sev spogulī), tomēr principiāli mainīt ar to savu uzvedību nav iespējams. No tā vien par uzvarētāju tomēr nevar kļūt.
Mīts Nr. 3. Katra smadzeņu puslode atbild par dažādām funkcijām (kreisā – par loģisko domāšanu, labā – par radošumu)
Protams, smadzeņu specializācija pastāv, smadzeņu puslodēm atšķiras funkcijas, taču tās atrodas nemitīgā sadarbībā, veicot savus uzdevumus, un nemaz tā nevar nodalīt analītisko funkciju no radošās. Katrā ziņā nav tā, ka, piemēram, risinot matemātisku uzdevumu, viena puslode (loģiskā) strādā, otra (radošā) guļ, savukārt zīmējot notiktu pretēji.
Jebkura uzdevuma laikā sadarbojas abas smadzeņu puslodes – katra veic mazliet specifiskus uzdevumus –, bet tas ir kopdarbs, un tās nevar iztikt viena bez otras.
Nav tā, ka mūs vada viena no puslodēm, un pilnīgi noteikti nevar izvērtēt, kura būtu vērtīgāka. Katrā ziņā, ja viena no abām nestrādātu, būtu diezgan bēdīgi.
Mīts Nr. 4. Fiziskais tuvums ir svarīgs faktors, kas nosaka, vai divi cilvēki izveidos draudzīgas attiecības
Šis uzskats ir patiesāks, nekā varētu likties. Mums nereti šķiet, ka draugus vai partnerus izvēlamies, balstoties uz iekšējām izjūtām un viņu rakstura īpašībām, taču bieži vien to nosaka daudz piezemētāks fakts – cik tuvu mēs dzīvojam un cik bieži komunicējam. Tas, protams, nenozīmē, ka mēs tāpēc vien veidosim attiecības ar mums nepieņemamiem cilvēkiem, bet fiziskajam tuvumam ir liela nozīme.
Arī organizācijās vai uzņēmumos – tie vadītāji, kas atrodas fiziski tuvāk darbiniekiem, ir pieejami, parasti izveido labākas attiecības ar padotajiem.
Tas ir dabiski – esot tuvāk, ir vieglāk komunicēt un iepazīt. Arī runājot par kolēģiem – komunicējam ar tiem, kas mums tuvāk, un tad cilvēks, kurš sākotnēji varbūt nelikās interesants, tāds kļūst, jo tu vienkārši biežāk esi viņam blakus un iepazīsti. Ir klasisks psiholoģisks pētījums, kurā vērtēja studentu attiecības koledžā – kurš ar kuru draudzējas –, un izrādījās, ka ļoti liela nozīme bija tam, cik tuvu viņi dzīvoja kopmītnēs, nevis kādai dvēseļu radniecībai.
Ko tas nozīmē? To, ka mēs patiesībā esam spējīgi veidot draudzīgas attiecības ar ļoti dažādiem cilvēkiem. Mums nereti šķiet, ka esam ļoti atšķirīgi, taču ģenētiski mēs viens no otra atšķiramies par nieka procentu. Protams, arī tas var noteikt daudz, taču līdzīgā mūsos ir nesalīdzināmi vairāk.
Mīts Nr. 5. Pilnmēness aktīvi iedarbojas uz noziedzniekiem un psihiski nelīdzsvarotiem cilvēkiem
Šis ir ļoti populārs pieņēmums, un gandrīz katram no mums šajā sakarā ir kāds pieredzes stāsts, tāpēc pagrūti noticēt, bet fakti ir fakti – pētījumi un statistika liecina, ka Pilnmēness laikā tomēr nenotiek vairāk noziegumu un ievērojami vairāk cilvēku netiek ievietoti psihiatriskajās ārstēšanas iestādēs.
Ja vien nesakrīt ar brīvdienām, svētkiem vai citām dienām, kad cilvēku uzvedība atšķiras no ierastās.
Kāpēc tomēr šķiet, ka Pilnmēnesim ir ietekme? Iespējams, viens no skaidrojumiem – zinot, ka ir gaidāms vai jau ir iestājies Pilnmēness, mēs vairāk pievēršam uzmanību notiekošajam un aktīvāk saskatām kopsakarības ar kādu dīvainu notikumu. Uzreiz arī rokā skaidrojums – re, tas notiek tāpēc! Ja kaut kas tikpat dīvains notiek parastā dienā, mēs tam tik ļoti uzmanību nepievēršam un pat neatceramies. Un tā nu atmiņā krājas tās epizodes, kad kaut kas jocīgs ir noticis tieši Pilnmēness laikā, bet pārējās nodzēšas.
Mīts Nr. 6. Dusmu izlādēšana palīdz tikt galā ar emocijām
Šajā gadījumā ar dusmu izlādēšanu vairāk ir domāta tāda impulsīva dusmu izpausme, teiksim, mūs kāds sadusmo un mēs viņu uzreiz nolamājam. Šis mīts veidojies no uzskata, ka emocijas nevajag par varītēm turēt iekšā, tātad arī dusmas ne. Ir tiešām labi, ja dusmas varam izreaģēt veselīgi – iet uz mežu izskrieties, kaut vai klapēt boksa maisu, tas palīdz izlādēt spriedzi.
Taču, ja izreaģējam dusmas ļaunprātīgi, nekonstruktīvi, lamājamies, tas emocijas tieši intensificē, dusmas uzkurina vēl vairāk.
Turklāt ir lielāka iespēja, ka nākamreiz atkal norausimies un nespēsim kontrolēt savu uzvedību. Patiesībā, ja tu spontāni izgāz dusmas uz kādu, tas noteikti neliek justies labāk. Pat sliktāk, jo nāk klāt arī vainas izjūta. Turklāt tā tu pieradini sevi tieši pie šāda dusmu izpausmes veida.
Mīts Nr. 7. Cilvēki spēj noteikt, vai kāds stāsta taisnību vai melo
Tas tiešām ir mīts, ka mēs varam nekļūdīgi noteikt, kad kāds melo. Šajā gadījumā gan runa nav par tuviem cilvēkiem (lai gan arī tad cilvēki mēdz kļūdīties). Pētījumi liecina, ka, vērtējot kādu tikai pēc viņa emociju izpausmēm, nav iespējams pateikt, vai cilvēks saka patiesību vai melo, vai viņa smaids ir īsts vai tomēr tēlots.
Brīdis, kad izlec īstā emocija, ir mērāms milisekundēs un parasti citam nav pamanāms.
Mums var likties, ka spējam atšķirt, bet patiesībā tā ir monētas mešana – var uzminēt un var neuzminēt. Tāpēc te ar vērtējumiem labāk uzmanīties – var viegli nošaut garām.
Mīts Nr. 8. Vajag 10 000 stundu treniņa, lai kļūtu izcils jebkurā jomā
Šis mīts sākotnēji radies no kāda pētījuma par mūziķiem, tieši izpildītājmāksliniekiem – klavierspēlētājiem, vijolniekiem. Toreiz konstatēja, ka desmit tūkstoš stundu ir vidējais laiks, kas nepieciešams, lai cilvēks būtu tuvu savu sasniegumu augstākajam punktam.
Nevarētu apgalvot, ka tā ir absolūta patiesība un ka uz to var paļauties.
Ir jomas, kur vajag daudz vairāk laika, un ir, kur, iespējams, pietiek ar trīssimt stundu ieguldījumu un tu būsi labākais pasaulē, jo, piemēram, šajā jomā darbojas pavisam nedaudz cilvēku. Šim mītam gan ir pozitīva blakne: atziņa – lai kaut ko sasniegtu, ļoti daudz jāvingrinās.
Mīts Nr. 9. Jo vairāk cilvēkam ir izvēles variantu, jo mazāk apmierināts viņš būs ar savu izvēli
Šis nav mīts, šī ir patiesība. Pastāv uzskats: jo vairāk izvēles iespēju, jo vairāk brīvības tas piešķir, jo vieglāk. Patiesībā ir citādi: jo vairāk brīvības, jo sarežģītāk. Šajā ziņā vislabākais ir zelta vidusceļš – nav labi, ja ir pārāk maz izvēles iespēju, jo tad cilvēks jūtas ierobežots, strupceļā, bet nav arī labi, ja pārāk daudz.
Tad iestājas apjukums, mēs vairs nesaprotam, uz ko skatīties, kā vērtēt dažādās iespējas, kā salīdzināt.
Ja ir dažas izvēles, tad es padomāšu un izlemšu – ņemu šo variantu, jo labāka nav. Un, visticamāk, būšu apmierināts.
Bet, ja ir daudz variantu, tad, pat izvēloties vienu, var nelikt mierā doma, ka vēl taču palika neizmantota arī šāda iespēja un šāda, varēju izvēlēties to vai šo, un cilvēks jūtas, kaut ko zaudējis. To, starp citu, var attiecināt arī uz profesionālo izvēli mūsdienu jauniešiem – ir tik daudz variantu, turklāt tik viegli var kaut ko mainīt, ja nepatīk… Tas rada maldīgu sajūtu, ka ir viegli un vienkārši, bet patiesībā – vēl grūtāk.
Mīts Nr. 10. Lielākoties cilvēki domā, ka nākotnē ar viņiem notiks pārsvarā tikai labais
Ja mēs pajautātu cilvēkiem, kā viņi iedomājas savu dzīvi pēc pieciem gadiem, viņi lielākoties zīmēs optimistiskas ainas – jauna mašīna, jauna māja, darbā paaugstinājums –, lai gan skaidrs, ka diemžēl kādam varētu būt arī ne tik pozitīvs scenārijs.
Mēs esam tendēti uz optimismu, runājot par tālāku nākotni, savukārt par tuvāku bieži vien baiļojamies, ka var kaut kas noiet greizi – izkritīšu eksāmenā, darbā kaut kas atgadīsies.
Bet par tālāku – pat pārlieku optimistiski. Veicot pētījumu par to, kādas atzīmes studenti sev prognozē kontroldarbā, kas būs pēc vairākām nedēļām, gaidāmais vērtējums ir augstāks, nekā pēc tam izrādās realitātē.
Galvenokārt tas notiek tāpēc, ka, domājot par tālāku nākotni, mēs balstāmies uz to, ko gribam, uz vēlmēm, nevis to, kas reāli varētu notikt. Savukārt, domājot par rītdienu, lietas uztveram daudz reālāk, mums ir vairāk objektīvas informācijas.
Ja kontroldarbs ir pēc divām nedēļām, liekas, ka visu samācīsies (lai gan tāpat mācās tikai pēdējā vakarā); ja uz rītdienu – saproti, ka vairs neko daudz nepaspēsi.
Starp citu, interesanta nianse: kad autovadītājiem liek novērtēt savas prasmes, lielākā daļa atbild, ka brauc labāk nekā vidēji. Elementāra matemātika rāda, ka tas vispār nav iespējams, tomēr tas netraucē cilvēkiem būt nepamatoti optimistiskiem, vērtējot sevi.
Mīts Nr. 11. Jo biežāk cilvēks atstāsta kādu savu atmiņu, jo neprecīzāka tā kļūst
Tā tiešām ir. Rekonstruējot atmiņas, aizpildām tukšās vietas, piedzejojam kaut ko, atmiņas apaug ar jauniem slāņiem. Atcerēšanās mehānisms jau pats par sevi ir subjektīvs – mūsu atmiņas par kaut ko ietekmē tābrīža situācija, emocionālais stāvoklis. Un, pat ja kā vērotāji esam daudzmaz objektīvi, tik un tā atceramies tikai kādu daļu no notikuma – atmiņa nekad neiekodē visu simtprocentīgi.
Atceramies fragmentus, kam pa vidu ir tukšumi.
Taču mūsu smadzenes ir ļoti trenētas interpretēt un rekonstruēt, cenšoties saprast pasaules jēgu, – jo nevar būt, ka pasaulē paliek tukšumi! Un smadzenes automātiski, mums nemanot, pieliek klāt fragmentiņus, kas, smadzeņuprāt, visdrīzāk tur iederētos, kas ir visticamākā versija no visa, kas varētu būt. Bet ļoti bieži tomēr nav. Tā rodas viltus atmiņas.
Mīts Nr. 12. Romantiskā partnera meklējumos mūs piesaista cilvēki ar pretējām īpašībām
Tas tiešām ir mīts. Patiesībā mums patīk cilvēki, kas ir mums ir līdzīgi. Līdzīgi kā personības, ar līdzīgu uzvedību un intelektuālo līmeni, lai varam runāt par vienām un tām pašām lietām. Stāsti par to, ka pretpoli pievelkas, drīzāk ir izņēmumi. Turklāt, vērtējot no malas, mēs īsti nezinām, cik atšķirīgi viņi patiesībā ir, varbūt viņos ir vairāk līdzīgā, nekā šķiet. Un galvenais – nezinām, cik labi viņi jūtas, būdami kopā.
