Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Esmu dzīvojusi tik dažādu dzīvi! Mans kodols vienmēr bijis tas pats, tikai savulaik paslēpts un apklusināts. Esmu to meklējusi, kā no kāposta šķinot lapu pa lapai, – tikusi vaļā no kompleksiem un vides uzliktajiem ierobežojumiem. Neapzināti, bet vienlaikus ļoti mērķtiecīgi esmu meklējusi iespēju dzīvot tādu dzīvi, kāda man patīk, – izvēlēties kultūras jomu, nevis darbu lauku brigādē. Savulaik man šķita, ka esmu piedzimusi ne sev nolemtajā vietā, ka kaut kas ir sajaukts… Esmu arī visādas draņķības darījusi – neesmu ne balta, ne pūkaina, tomēr no savām nejaucībām esmu cītīgi centusies tikt vaļā, cenšos tās sarāt un savaldīt. Lai kā gājis, dzīve mani ir vedusi un aizvedusi turp, kur klusām esmu sapņojusi iet,» saka Vija.
Lūk, tikai viens piemērs! Vija stāsta: «Pirms dažiem gadiem iesāku rakstīt stāstu. Man patīk senas, vēsturiskas tēmas, meklēju tam laiku un vietu, līdz uzgāju nosaukumu – Ēbeļmuiža. Tik labi skan! Sāku meklēt, kas tajā dzīvojis, un vienlaikus raisīju domas, kas tur varētu būt noticis. Fotogrāfijās redzēju pamestu aizaugušu vietu, stāsts veidojās drūms – Ēbeļmuižas saimnieks glabāja senu noslēpumu par notikumiem muižas parkā. Stāsts bija gandrīz pabeigts, kad Rīgā pirku dzīvokli. Atradu mājokli Ziepniekkalnā. Nekad nebiju te bijusi, atbraucu skatīties, un… ieraudzīju Ēbeļmuižu! Dzīve mani atveda uz daudzdzīvokļu dzīvojamo māju kompleksu Ēbeļmuiža tieši blakām senajai muižas ēkai, kuru patlaban restaurē. Skatījos uz to un domāju: ai, cik tu esi skaista – nekā drūma, nekāda smaga noslēpuma! Tagad es dzīvoju Ēbeļmuižā. Iesākto stāstu nepabeidzu un nepabeigšu – manas fantāzijas nepavisam nesaskan ar to, ko te redzu un kā jūtos.
Vairākkārt esmu sapratusi, ka tas, ko rakstu, mani kaut kur aizved, tāpēc jābūt ļoti piesardzīgai. Neceļu sevi augstākā plauktā un neesmu tik iedomīga, lai teiktu, ka es kaut ko spēju piesaukt, bet piekrītu, ka gan pateiktam, gan rakstītam vārdam ir svars un spēks. Noslēpums ir netveramajā. Nevar apzināti izdomāt, ko es gribu, rakstīt par to, un gaidīt, ka tā arī notiks. Nekā! Piepildās tikai tas, kam pieskaros nevis ar precīzi noformulēta scenārija plāniem, bet ar zemapziņu – tad gan man Dieviņš pastiepj pretī mazo pirkstiņu, lai palīdzētu.»
Tačkā gar rudzu lauku
«Piedzimu Latgales laukos – Balvu rajona Lazdukalna pagasta Sviestainē. Tētis bija no Baltinavas, sākumā dzīvojām tur, bet tad vecāki izšķīrās – mēs ar mammu un jaunāko brāli pārcēlāmies uz Lazdukalnu pie vecmammas, vecākais brālis palika pie tēta.
Man bija pieci gadi un ne jausmas, kas notiek starp maniem vecākiem, bet pārcelšanās diena – brauciens no Baltinavas uz Lazdukalnu – joprojām ir acu priekšā.
Vecmamma bija atnākusi mums pretī uz autobusa pieturu, iesēdināja mūs ar brālīti tačkā, salika tur arī visas paunas un stūma mājās garām kolhoza rudzu laukam – tas bija tik milzīgs, tik bezgalīgi plašs, un laimīgi spīdēja saule.
Vecāku šķiršanās bērnus bieži vien sāk mētāt pa dzīvi, un tā notika arī ar mums. Mammai dzīve sagriezās kājām gaisā. Viņa salūza un lēnām nodzērās – no pasēdēšanas ar draugiem līdz dziļam purvam. Kā bērns es viņu ļoti nosodīju – kāpēc man nav tāda mamma, kā tam vai citam bērnam, kāpēc man ir šāda?! Aizeju uz skolu, visi ir sapucējušies kādiem svētkiem, bet es ne – mamma to palaidusi garām. Skolotāji vai vienaudži saka: šodien bija jābūt svētku formai, kāpēc tev nav! Bet man nav…
Un, nedod Dievs, vēl dabūt utis galvā! Biju sastingusi bāla, kad klasē ienāca tantes pārbaudīt bērniem matus un publiski pateica, kuram jātīra galva. Man vēl tie garie mati! Cik ļoti man bija kauns no klasesbiedriem, kā es gaidīju, kad tas reiz beigsies! Man bija ļoti kauns no nabadzības. Baiļu un nedrošības dēļ vienmēr labāk klusēdama paliku maliņā – nekad nebiju droša, vai iederēšos, vai drīkstu, vai varēšu, vai mani pieņems. Man bija jābūt klusajam bērnam – dzīves apstākļi piespieda būt klusai un nemanāmai. Zinu, kas mēdz notikt ar ģimenēm, kurās ir alkoholisma problēma. Pieaugušie nosoda ne tikai vecākus, bet nežēlīgi knābā arī viņu bērnus.
Būdama pieaugusi, atbildību par savām dzīves likstām nekad neesmu novēlusi uz vecākiem: apzinātā vecumā cilvēks pats izvēlas, kā dzīvot, un vecākiem neko nevar pārmest. To, kas notika ar mammu, sapratu ļoti vēlu. Zinu, ka mammīte mūs ļoti, ļoti mīlēja, bet zinu, kas notiek, ja vecāki bērnus aplami izmanto kā līdzekli savu neatrisināto attiecību šķetināšanai. Tētis mammu nomelnoja, bet mamma to nedarīja – viņa norakās pati sevī, līdz ar to mums likās, ka taisnība ir tikai tētim.
Pusaudzes gados man šķita, ka mammu ne vien nemīlu, bet pat ienīstu, mums bija briesmīgas attiecības. Mēs, bērni, paši neapzinoties, mammu pagrūdām vēl dziļāk purvā. Pat nevaru iedomāties, kā mammai sāpēja brīdī, kad viņa no mums gaidīja sapratni, bet saņēma nosodījumu. Kad man pašai piedzima bērni, sāku uz mammas dzīvi skatīties pilnīgi citādi. Jo lielāki viņi auga, jo vairāk sapratu mammu. Viņa nepiepildīja savas dzīves cerības. Tētis bija smuks, foršs, muzikants, mammai par viņu bija jādzird daudz baumu, kamēr dzīvojās viena mājās ar trim bērniem. Manuprāt, viņai bija dziļa depresija – dzīvē pietrūka viegluma, un mamma gribēja pierādīt, ka ar visu spēs tikt galā viena.
Dzīves nogalē mamma saslima ar audzēju, es par viņu ilgus gadus rūpējos.
Kad mamma nomira, ilgi mocījos sirdsapziņas pārmetumos par to, ka mammu sapratu par vēlu.
Mēs neizrunājāmies. Bija tikai viens spilgts notikums, kurā nepateiktais izskanēja bez vārdiem un kuru tulkoju kā savstarpēju izlīgšanu. Toreiz mamma pienāca man klāt, pielika roku pie vaiga un pasmaidīja. Viņa nemēdza ucināties, bučot vai apmīļot, bet šis pieskāriens mūs saveda kopā: tajā mēs satikāmies gan kā mamma un meita, gan kā sieviete un sieviete. Mums abām bija kamols kaklā. Drīz pēc tam mamma no šīs pasaules aizgāja.»
Es gribēju dzīvot labāk
«Pavisam jauna apprecējos ar deviņus gadus vecāko kaimiņu puisi. Manas vecmammas un viņa māju šķīra tikai upīte. Jau pusaudzes gados man patika, kā strādīgais kaimiņš smaidīja, bet attiecības tolaik vēl nebija ne prātā. Pēc gadiem viņš pamanīja arī mani. Jānim bija viss – zirgi, tehnika, savukārt es biju tikko pabeigusi vidusskolu, un man nebija nekā. Gribēju Rīgā studēt filoloģiju, bet nebija naudas, lai aizbrauktu uz Rīgu. Vienkārši nebija. Tā paliku bez izglītības. Gāju fermā aizvietot slaucējas, strādāju lauku brigādē. Neredzēju sev nekādu nākotni un tikai klusām domāju, ka zinu un varu vairāk, bet… man nav nekādu iespēju no šīs vides izrauties. Biju jauna sieviete ar dzīvi kā sastāvējies dīķis. Kaimiņu Jānis tobrīd bija īstais cilvēks – glābiņš tam, lai man beidzot kaut kas būtu. Es biju ļoti iemīlējusies, biju viņu sev izfantazējusi un tieši tādu – izfantazētu – pirmajos gados arī redzēju. Diemžēl visiem fantāziju namiņiem ir lemts agri vai vēlu izjukt.
Piecu gadu laikā mums piedzima trīs dēli. Tajā dienā, kad paņēmu puikas un, neko vīram nepateikdama, aizgāju no mājām, man šķita, ka taisnība ir tikai man – tobrīd manās acīs tikai viņš bija sliktais, bet šobrīd es tā vairs nesaku. Jānis ir ļoti labs cilvēks, priecājos, ka viņa labās īpašības ir pārmantojuši dēli, bet… es nespēju izturēt viņa retos, bet smagos iekritienus alkoholā. Man jau bija pieredze ar mammu, un redzēt to pašu atkal bija par grūtu.
Varbūt es būtu tomēr spējusi izturēt, jo Jānī bija patiešām daudz labā – viņš bija strādīgs un izdarīgs, bet… es saslimu.
Tajā ziemā Jānis ne tai labākajā stāvoklī bija mežā smagi sasities, tādēļ mājās neko darīt nevarēja. Bet mums bija lopi – govis, buļļi, sivēnmātes. Man tikko bija piedzimis jaunākais dēliņš un ļoti bargajā un dziļajā ziemā ar trim bērniem un visu saimniecību nācās tikt galā vienai. Slimot nebija laika – nepievērsu uzmanību klepum un temperatūrai, līdz pavasarī zaļa vienkārši gāzos no kājām. Izrādījās, ka man ir tuberkuloze. Tagad smejos – tāda īsta dzejnieku slimība… Bērnus tolaik pieskatīja vīrs ar vecvecākiem, bet es gandrīz gadu nogulēju slimnīcā. Tas, jāatzīst, bija ļoti vērtīgi: beidzot man bija laiks domāt, beidzot satiku citus cilvēkus, raisījās citas sarunas – manī ieplūda svaigi ūdeņi, un ieraudzīju, ka dzīvot var arī citādi.
Stingri izlēmu mainīt savu dzīvi. Ārstējoties slimnīcā, iestājos autovadītāju kursos un nokārtoju tiesības, vēlāk Lietuvā nopirku ķiršsarkanu mašīnu – tas bija apliecinājums manam ceļam uz patstāvību. Un vēl es iestājos augstskolā studēt pedagoģiju un sociālās zinības.
No vīra ar visiem trim bērniem, neko nepaskaidrodama, aizbraucu tikai ar to, kas man mugurā – ne šķīvi nepaņēmu. Draudzene bija atradusi Balvos vietu, kur dzīvot. Man gan bija nelieli iekrājumi, bet zināju, ka tie drīz beigsies, tādēļ meklēju darbu – vēru katras durvis un teicu, ka gribu strādāt. Tāda man tobrīd bija dūša!
Protams, nekur mani neņēma vai mudināja pienākt vēlāk. Tā kā paralēli studijām mācījos arī režiju, man beidzot piedāvāja Kubulu kultūras namā vadīt teātra pulciņu. Pēc tam jau piedāvāja darbu bērnudārzā-patversmē par audzinātāju. Vīram alimentus negribēju prasīt, jo jau tobrīd apzinājos, cik ļoti viņu aizejot sāpināju – man bija kauns vēl kaut ko prasīt. Ko tikai neesmu darījusi, lai izvilktu sevi un bērnus! Esmu tiešām daudz strādājusi, bet nekad neesmu jutusies darba nomocīta, jo vienmēr esmu darījusi tikai to, kas man patīk. Ar laiku tomēr lūdzu palīdzību vīram, un esmu ļoti pateicīga, ka viņš man neatteica.»
Stāsts par skudrām
«Manas bērnības lielākais pārsteigums bija burti. Kad sapratu, kā tie veido vārdus, man bija skaidrs, ka tā ir iespēja daudz izlasīt un arī uzrakstīt. Mamma daudz lasīja, un arī vecmamma ļoti cienīja rakstītu vārdu – visticamāk, tieši viņas attieksme mudināja mani rakstīt jau tad, kad es vēl to nemaz nepratu. Biju saņēmusi dāvanā krāsainās lodīšu pildspalvas, paņēmu līniju burtnīcu, zaļo pildspalvu, apgūlos zālē, pētīju, kā tur dzīvojas kukaiņi, un izdomāju: rakstīšu stāstu par skudrām. Sāku ļoti lēnām vilkt burtus: s-k-u-d-r-a. Nu nē, šāda rakstīšana man nederēja – domas jau bija sazin kur, bet uzrakstīti tikai daži burti! Rakstīju citādi – pilnas līnijas ar zaļām mazo l burtu cilpiņām. Vilku un vilku burtu kruzuļus, kamēr burtnīca bija pilna. Tas bija mans pirmais stāsts, kuru nevarēja izlasīt, bet neviens nevar pateikt, ka es to neuzrakstīju. Es uzrakstīju!
Skolā man patika mācīties dzejoļus un klausīties, ko skolotāja par tiem stāsta. Vienmēr pašķīru kādu lapu uz priekšu un cītīgi iemācījos arī nākamos dzejoļus.
Diemžēl laukos cilvēkus, kam patīk dzeja, bieži vien uzskata par tādiem jocīgajiem, par dīvaiņiem, par antiņiem.
Iegrimu jaunos kompleksos: sapratu, ka mana vēlme lasīt un rakstīt dzeju ir galīgi šķērsām. Pamatskolā dzejoļu rakstīšanu slēpu, un atklāju to tikai vidusskolā.
Tolaik populāras bija atmiņu klades, kur rakstīja dažādus pantiņus. Es nevis pārrakstīju citu dzejolīšus, bet sacerēju tos pati. Mani pirmie dzejoļi bija par lielo, skaisto, saulaino mīlestību – rožaini, medaini un izpušķoti. Cik es biju priecīga, kad redzēju, ka citi sāk sveicienos pārrakstīt manus dzejoļus! Palēnām sāku atzīties: tas ir mans pantiņš! Tomēr tāda īsta apziņa, ka dzejas rakstīšana ir kaut kas labs, radās algebras dēļ. Šajā priekšmetā man gāja kā pa celmiem: lai kā centos un apmeklēju konsultācijas, rezultātu – gandrīz nekādu. Gāju teātra pulciņā, un tā vadītāja reiz sarīkoja mūsu talantu radošo pēcpusdienu, uz kuru katram bija jāielūdz pāris cilvēki. Es ielūdzu algebras skolotāju, lai viņa redz, ka neesmu nemaz tik dumja! Tā bija pirmā reize, kad publiski lasīju savu dzeju – biju pārbijusies kā diegs, bet man beidzot bija pārliecība, ka mana dzeja ir vērtība – ka tā var aizstāt pat matemātiku!»
Mācījos rakstīt un tulkot
«Kad apprecējos un šķīros, nerakstīju neko – dzīve mani iegrieza citā virpulī. Savukārt tad, kad biju pārcēlusies uz pilsētu un Kubulos jau vadīju teātra pulciņu, atmodās arī mana vēlme rakstīt. Mēģināju, bet… es nedomāju, ka jebkas, ko raksta no sirds, automātiski ir kaut kas labs. Jo vairāk lasīju citu autoru darbus, jo vairāk sapratu, ka es… neprotu rakstīt, ka manas peršiņas patiesībā nekas nav. Gribēju rakstīt labāk. Sāku mācīties. Ļoti daudz lasīju citu autoru rakstīto dzeju un kritiķu vērtējumu – kas ir labi, kas slikti, kādas ir aktualitātes.
Internetā atradu cilvēkus, kas arī raksta, izveidojām domubiedru grupu un izdomājām aizraujošu spēli: katru nedēļu viens no mums izdomā, kas visiem jāuzraksta, katrs savu veikumu publicē domubiedru grupā, un tad kopīgi analizējam, kas kuram ir un nav izdevies. Mūsu grupā bija arī pieredzējuši autori, kas jau publicējās literārajos žurnālos, un tā mēs kopā augām. Lai iemācītos rakstīt labāk, sadzirdēju mudinājumu iestāties Literārajā akadēmijā. Lai to izdarītu, bija jānosūta savu darbu apkopojums, un, ja izskatītos, ka no manis kaut kas var sanākt, es varētu gadu mācīties. Kad apskatījos Literārās akadēmijas programmu, saķēru galvu – es neko tādu nezināju, neko… Savulaik skolā latviešu valodu un literatūru gan mācījos ļoti cītīgi, bet vai es vairs atceros, piemēram, pantmērus? Tāda muļķe nevaru iet mācīties!
Vilku ar pirkstu līdzi programmai un gada laika atsvaidzināju atmiņā visas tajā ietvertās tēmas, lai man jau būtu stabilas priekšzināšanas. Tikai pēc gada, kad jau jutos varenāka, apkopoju savus dzejoļus un iesniedzu tos izvērtēšanai. Mani uzņēma Literārajā akadēmijā, kur mācījos pie Jāņa Rokpeļņa un Ronalda Brieža.
Vēlāk, kad šķita, ka savā rakstības mākā esmu iestrēgusi, paklausīju padomam tulkot ārzemju dzejnieku darbus.
Sāku tulkot un atkal sapratu – nu, neprotu! Pieteicos tulkošanas meistardarbnīcām, un no Balviem braukāju uz Rīgu. Tur iepazinos ar rakstnieku un tulkotāju Sergeju Moreino, drīz vien kļuvu par viņa vadīto tulkošanas meistardarbnīcu asistenti, un arvien kopā darbojamies Rakstnieku savienībā, vadot tulkošanas seminārus. Joprojām lielu daļu manu ienākumu veido tulkošana no krievu valodas.»
Pati sev saimniece
«Biju sarakstījusi jau pietiekami daudz dzejoļu, kas man pašai patika, un gribēju izdot savu dzejoļu grāmatu. Es melotu, ja teiktu, ka rakstu tikai sev. Man gribējās apkopot savus dzejoļus un zināt, ko par tiem domā citi. Jaunam autoram izdot savu grāmatu ir ļoti grūti – neviens tevi nezina, turklāt jauniņos neviens negaida atplestām rokām, uz viņiem skatās šķībi vai neskatās vispār, jo arī literārā vide ir sava veida bizness, arī tur pastāv konkurence.
Sapnis par grāmatu izvērsās daudz neparastāk, nekā iecerēts: ceļā uz to es tiku pati pie savas izdevniecības. Notika tā. Kādu brīdi dzīves ceļi uz Balviem bija atveduši Andru Manfeldi, mēs iepazināmies. Zināju, ka viņai ir apgāds Literatūras kombains, kas izdod gan pašas Andras, gan citu autoru grāmatas. Sākām runāties par to, kā man izdot grāmatu, un Andra teica: zini, pašlaik apgādā es neko nedaru un arī nedarīšu – ņem to sev, un dari, ko vēlies! Tā, galīgi neko nezinot, sāku darboties, un nu jau trīs gadus esmu apgāda saimniece. Pirmo izdevu pati savu grāmatu, bet tagad – arī citu autoru darbus, divu gadu laikā ir izdotas astoņas grāmatas.
Mana izdevniecība ir ļoti maza, tāpēc rūpīgi jādomā, ko izdot un ko ne, lai nostiprinātu tās vārdu un cieņu. Izveidota grāmatu sērija Pierobeža – grāmatas, kas nav tapušas Latvijas epicentrā Rīgā, bet kaut kur tālu no tās. Šajā sērijā pirmā iznāca mana dzejoļu grāmatas 2 soļi pirms Pleskavas divīzijas – tapusi Balvu pusē, tiešām pašā Krievijas pierobežā. Viena no ierosmēm gan robežas tēmai, gan grāmatas nosaukumam bija tas, ka tobrīd pati bieži braukāju uz Krieviju pēc precēm – vedu pārtiku, degvielu, konfektes –, lai papildus nopelnītu. Robežai ir tik daudz nozīmju – gan dzīve blakām lielajai Krievzemei, gan fiziska robežas šķērsošana, gan šī vārda filozofiskā izpratne.
Grāmata 2 soļi pirms Pleskavas divīzijas 2017. gadā tika iesniegta Latvijas Literatūras gada balvai nominācijā Spilgtākā debija. Diemžēl togad žūrijai kā debijas tika iesniegtas tikai divas grāmatas, tāpēc šo nomināciju izlēma atcelt. Tāda neraža! Savukārt šogad izdevniecībā Zvaigzne ABC savu kārtu gaida mans stāstu krājums Pirms un pēc – apskatīju jau pat grāmatas vāku, bija plānota arī romāna Viltus saules izdošana, bet tad… tad nāca pandēmija, un viss apstājās! Bet – gan jau!»
Jaunības trakums kā dzīves pamats
«Tieši apgāda dēļ pieņēmu vēl vienu drosmīgu lēmumu: pārcēlos no Balviem uz Rīgu, jo izbraukāt tālo ceļu kļuva arvien grūtāk. Kad man jautā, kā no mazpilsētas varēju iedzīvoties Rīgā, atbildu, ka esmu kā hameleons: varu mainīties, lai man būtu labi tur, kur esmu.
Pēc šķiršanās mans vīrs izveidoja jaunu ģimeni un dzīvo, manuprāt, labu ģimenes dzīvi. Mēs abi tiešām nesaderējām kopā. Laiks ar trim maziem bērniem man nebija viegls, bet tagad skatos un domāju – nu, baigi feini! Man ir četrdesmit pieci gadi, un man jau ir trīs pieauguši dēli! Citām manā vecumā ir zīdainis uz rokām, bet man blakām stāv raženi puiši – nu jau precēti vīri.
Viss, ko sieviete izdara jaunības trakumā, tomēr dod ļoti spēcīgu pamatu visai dzīvei. Esmu ieguvēja!
Atceros, kā pēc augstskolas izlaiduma mani mājās sagaidīja dēli – jaunākais tobrīd pirmklasnieks. Šis brīdis man joprojām ir acu priekšā, tāpat kā rudzu lauks un mammītes pieskāriens. Lai gan galdā bija pusvārīti makaroni un remdeni lētākie cīsiņi, tas ir visu laiku superīgākais svētku mielasts manā dzīvē – viņi visu bija saservējuši, un vidējam dēlam pār elkoni bija balts dvielītis.
Kamēr man bija mazi bērni un sitos ar nabadzību, tā īsti nebiju vajadzīga pati sev, un kur nu vēl kādam citam, tāpēc mana attiecību veidošana vairākkārt cieta neveiksmi. Tomēr viss sakārtojās: arī es izveidoju jaunas attiecības. Īsto cilvēku var atrast tikai tad, kad sieviete ir tam gatava – kamēr pati biju vāja, satiku vājus vīriešus, un tikai tad, kad biju stipra, satiku tikpat stipru cilvēku.
Mans vīrietis, dēli, tēvs un brāļi ir tālu no literatūras, manus darbus viņi gandrīz nelasa, bet tas mani neaizvaino. Kad dēli saka: «Zini, mamma, es palasīju, bet īsti nesapratu domu,» es par šādu atzīšanos drīzāk pasmejos, nevis dusmojos. Sarunām par literatūru man ir savi domubiedri – savus tuviniekus ar to neapgrūtinu. Viņi taču man neliek klausīties kaut ko jaunu par elektrību vai tehniku! Zinu, ka drauga vecāki, ļoti vienkārši cilvēki, sākumā bija uztraukušies, kā pret mani izturēties – rakstniece tomēr, dzejniece! Bet drīz vien viņi saprata, ka nekā TĀ pret mani nav jāizturas – ka esmu tā pati Vija no Krievijas pierobežas, kas bērnībā tačkā gar rudzu lauku brauca uz vecmammas mājām un, guļot zālē, ar zaļu lodīšu pildspalvu uzrakstīja savu pirmo stāstu par skudrām…»
