Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ekspozīcija tika atklāta dienā, kad no Tamperes Rīgā atgriezās mūsu hokeja izlase, un atklāšanā piedalījās arī Valsts prezidents Egils Levits. Starp citu, arī viņš bijis Dziesmusvētku dalībnieks – 1979. gadā piedalījies Pasaules brīvo latviešu Dziesmu dienās, kas norisinājās Gotlandē, lai dziedātu pēc iespējas tuvāk tobrīd okupētās Latvijas krastiem. Tieši šos svētkus īpaši atceras daudzi klaida latvieši. «Dziesmu svētki notika pirmsjāņu nedēļā. Jāņu vakaru mēs svinējām pļaviņā Baltijas jūras krastā. Un zināt, man vēl tagad uzmetas zosāda, kad es to stāstu. Mēs sēžam krastā un skatāmies saulrietu, čalojam, dziedam, un te piepeši viena motorlaiviņa, nez no kurienes uzradusies, brauc mums garām, ar lielu, plīvojošu Latvijas karogu! Vai sapnis, vai īstenība?! Man vēl tagad acīs sariešas asaras. Tiešām! Mums visiem tas bija neaprakstāms, emociju pilns piedzīvojums! Apklusa sarunas, apklusa dziesmas. Brīnums! Jūrā plaši plīvo brīvās Latvijas karogs!» To krājumā Dziesma. Svētki. Dzīve. Stāsti par latviešu dziesmu svētkiem ārzemēs atcerējusies Gotlandes Dziesmu dienu dalībniece Ieviņa Picka-Emharte.
Uzsverot, ka kora dziedāšana nav tikai muzikāls izpausmes veids, bet Dziesmusvētku tradīcija nesaraujami saistīta ar latviešu nācijas izaugsmi un Latvijas valsti, prezidents arī iejautājās, kāpēc šādas ekspozīcijas mums nebija agrāk?
Pirms 85 gadiem
Ieskatoties vēstures lappusēs, jāteic, ka vismaz viena šāda ekspozīcija ir bijusi gan. To savā Latviešu dziesmu svētku vēsturē, kas 1965. gadā izdota Grāmatu drauga apgādā trimdā, Amerikas Savienotajās Valstīs, aprakstījis komponists un mūzikas vēsturnieks Valentīns Bērzkalns, dēvējot par sevišķi izcilu notikumu. IX Vispārējos latviešu Dziesmusvētkos 1938. gadā, pēdējos pirms padomju okupācijas, izstādē Rīgas vēstures muzejā parādītas vairāk nekā 1500 ar Dziesmusvētkiem saistītas piemiņas lietas. Izstāde modinājusi sabiedrībā dzīvu interesi un bijusi labi apmeklēta. Tā, piemēram, otrajā svētku dienā, 19. jūnijā, vien reģistrēti vairāk nekā 1000 apmeklētāji. Tostarp skatīties nākuši daudzi no tuviem un tāliem novadiem sabraukušie koru dalībnieki, paši ģērbušies tautas tērpos, kā arī viesi, kas uz svētkiem ieradušies no Igaunijas, Lietuvas un citām zemēm.
Pēc izstādes iecerēts muzejā veidot pastāvīgu Dziesmusvētkiem veltītu ekspozīciju, taču nāca 1940. gads, padomju okupācija, karš, un iecere tā arī līdz galam neīstenojās.
Taču daļa eksponātu palika muzejā (tagad Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs), kur tiek glabāti vēl šodien.
Jaunā ekspozīcija, ko veidojis Rakstniecības un mūzikas muzejs, atrodas Mežaparka Lielās estrādes jeb Sidraba birzs ziemeļrietumu spārnā. Un iespējams, ka, gluži tāpat kā pirms 85 gadiem, starp tās pirmajiem apmeklētājiem mēģinājumu starplaikos būs Dziesmusvētku dalībnieki.
Dziesmusvētku telpa veidota divos stāvos. Pirmajā stāvā ir četri objekti – Līgo karogs, interaktīvā Laika upe, kas ved cauri Dziesmusvētku vēsturei, kormūzikas klausīšanās krēsli un multimediāla instalācija Lielākais koris pasaulē.
Līgo karogs
Pirmais apmeklētājus sagaida Līgo karogs. Tas darināts Pirmajiem Vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem un nests visu Vispārējo Dziesmusvētku gājiena priekšgalā. Tas lielā mērā saglabājis legāla tautas karoga statusu arī padomju laika Dziesmusvētkos un vienmēr atgādinājis par nesaraujamo saikni ar Dziesmusvētku kustības pirmsākumiem. Dziesmu svētku mazajā enciklopēdijā, ko sastādījusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore, muzikoloģe un pētniece Ilma Grauzdiņa un kas iznāca 2004. gadā, informāciju par Līgo karogu sagatavojusi Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kolekciju glabātāja Anita Gailiša. Tajā teikts, ka karoga meta un idejiskās ieceres tapšanā, iespējams, līdzdarbojies Dievs, svētī Latviju! autors Baumaņu Kārlis. Jo arī viņa kordziesmu krājuma Līgo! (1874) titullapu rotā grafika, kuras sižets un kompozīcija ir identiska Līgo karogam.
Oriģinālais Līgo karogs ar Rīgas Latviešu biedrības gādību izgatavots Leipcigā, un meistars J. A. Hītels, kura Mākslas izšūšanas un karogu manufaktūrā to darināja, par darbu saņēmis 266 dālderus jeb 297,92 rubļus, bet muitas izdevumi, lai karogu atgādātu šurp, bijuši 62,11 rubļi. Savukārt Rīgas pozamentieris (apšuvumu, trešu, pinumu, viju, pogu, pušķu, bārkšu izgatavotājs) Lindenberga kungs par zeltītajām auklām un pušķiem saņēmis sešus rubļus. Karoga kātu pasūtījis pats Baumaņu Kārlis un samaksājis par to 23 rubļus.
Karoga vidū uz balta zīda izšūts un ar krāsu tonēts zīmējums, kas attēlo ozolu birzi. Pie lielā ozola izveidots ar vītni rotāts akmens krāvuma altāris. Uz altāra par godu Līgas dievei deg upura liesma, kuras dūmi viļņo uz augšu. (Rakstot par karogu, vienmēr tiek uzsvērts, ka tas nav asins upuris. – G. Š.) Pie altāra, uz kreisās rokas atspiedies, stāv vaidelotis ar garu, sirmu bārdu, tērpies garā, baltā apģērbā. Paceltajā labajā rokā viņam ir ozola zars, sejā apņēmīgs skatiens. Karoga apmalē sarkana samta josla ar zelta brokāta bārkstīm. Apakšmalu noslēdz deviņus centimetrus garas zelta brokāta bārkstis. Stūros no misiņa spirālītēm un fliteriem izšūtas zvaigznītes. Karoga augšējā daļā atsevišķa sarkana samta mantija ar piecus centimetrus garām zelta brokāta bārkstīm un uzrakstu Lihgo, bet apakšā uz balta zīda ar zelta burtiem 26. juhnijá un 1873. Karoga kreisā puse sākumā bijusi sarkana, bet pēc restaurācijas – tumši rozā.
Nav droši zināms, kurš ir karoga meta autors. Valentīns Bērzkalns Latviešu dziesmu svētku vēsturē min, ka tas varētu būt bijis Kārlis Hūns, bet turpat arī atzīst, ka īsti drošs šis pieņēmums nav. Tiek minēts arī pats Baumaņu Kārlis, kurš esot bijis kaligrāfijas skolotājs, un esot saglabājies pat ar viņa roku rakstīts Lihgo – gandrīz precīzi tāds kā karogā. Taču arī tas nav droši, jo it visi kaligrāfi tiecas rakstīt pēc iespējas tuvu ideālajam burtu veidolam. Starp iespējamiem skices autoriem minēts arī grafiķis Kārlis Kronvalds, jaunlatviešu kustības darbinieka Kronvaldu Ata brālis, un arī Rihards Tomsons, viens no Rīgas Latviešu biedrības dibinātājiem un Dziesmusvētku organizatoriem.
Karogu iesvētīja Pirmo Vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku atklāšanas aktā Rīgas Latviešu biedrībā 1873. gada 26. jūnijā.
«Viss karogs ir ļoti daiļš, daiļāks un staltāks par visiem karogiem, kādi tik latviešiem ir un ir bijuši,» toreiz rakstīja avīzēs.
Sākotnēji oriģinālais karogs starp svētkiem glabājies Rīgas Latviešu biedrībā, bet kopš 1940. gada augusta – tagadējā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. 1978.–1982. gadā karogs restaurēts Ļeņingradā, Valsts Ermitāžas zinātniskās restaurācijas un konservācijas nodaļā. Svētku gājienā dodas un Lielo estrādi svētku laikā rotā tā kopija.
Dziesmusvētku telpai darināta jauna, precīza karoga kopija. To Ineses un Ivara Mailīšu darbnīcā smalkā roku darbā zīdā veidojušas Latvijas meistares – amatniecības kameras mašīnizšūšanas meistare Mārīte Juška, Karaliskās rokdarbu skolas (Royal School of Needlework) absolvente izšūšanā ar roku Elīza Māra Kamradze, rokdarbu speciāliste Māra Avotniece, modelētāja, šuvēja Lolita Sapata.
Dārgumu siena Laika upe
Laika upe nes cauri visiem 26 Dziesmu un vēlāk arī Deju svētkiem no to pirmsākumiem līdz 2018. gadam. Tajā nav pārāk daudz oriģinālo lietu, kas droši noglabātas aiz vitrīnu stikliem, taču tās uzrunā spēcīgi. Ozolzaru vainags, ko koristi dāvinājuši virsdiriģentam Jānim Dūmiņam. Prezidenta Kārļa Ulmaņa balva – sudraba šķīvis, ko pēdējos brīvās Latvijas Dziesmusvētkos 1938. gadā ieguva labākais lauku koris – Lazdonas draudzes koris. Un saktas, izgatavotas no konservu kārbām nometinājuma vietā Sibīrijā, Tomskas apgabalā, 1957. gadā. Izsūtītā Mirdza Lazda tās valkājusi pie pašas darinātā tautastērpa, kura brunči šūti no 1. maija lozungiem, bet vainags līmēts no papīra un kartona. Un prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas dāvinājums – Bārtas novada tautastērpa vainagcepure. Tā viņai bijusi galvā, atklājot VI Latviešu Dziesmu svētkus Toronto 1976. gada 27. jūnijā. Un arī sakot slaveno uzrunu Rīgai 800 Dziesmu un deju svētku noslēgumā Mežaparka Lielajā estrādē 2001. gada 29. jūlijā. Atceraties? «Mēs esam stipri! Mēs esam diženi! Mēs esam raženi! Mēs esam skaisti! Mēs zinām, ko mēs gribam! Ko mēs gribam, to mēs varam! Ko mēs varam, to mēs darām!» Prezidente skandēja, un kopkoris un skatītāji atbalsoja. «Mēs iesim un darīsim visi, lai Latvija būtu skaista, lai Latvija būtu dižena, lai Latvija būtu varena, – ne tikai tauta, bet valsts. Un ne tikai hokeja spēlēs, bet varbūt arī Dziesmusvētkos mēs varētu teikt: «Latvija! Latvija! Latvija!»»
Kā Māras šūpulīšus ar vieglu pieskārienu var iekustināt un atvērt daudzas atvilktnes baltajā, gludajā sienā un teju bezgalīgi pētīt, kas tajās iekšā. Piemēram, katram laikam raksturīgie fotoalbumi. 19. gadsimtā – iesieti smagos samta vākos, padomju laikā – mākslīgajā ādā un dermatīnā. Tie nav oriģināli, bet speciāli radīti ekspozīcijai, tāpēc var droši šķirstīt, pētīt fotogrāfijas, varbūt cerot ieraudzīt sevi vai citu pazīstamu seju. Nu, un šķirstot mazliet jādomā arī par to, kā mainīsies albumi pēc pirmajiem tūkstoš pārlapotājiem. Varbūt tos nomainīs pret citiem tādiem pašiem.
Lielākais koris pasaulē
Pasaules lielākais koris – tas nav pieteikums Ginesa rekordam, bet drīzāk filozofiski tēlaina metafora. Tas sākas no aizlaikiem, dabas skaņām, klusas šūpuļdziesmas, koris pulcējas, ieskanoties Emiļa Melngaiļa Jāņu vakaram, un aizvien pieaug spēkā līdz Mārtiņa Brauna dziesmai Saule, Pērkons, Daugava.
Ekspozīcija ir tehniski ļoti sarežģīta. Instalācija Laika upe veidota no 13 bezšuvju LCD paneļiem, 12 skārienjutīgiem ekrāniem un 15 klausāmklausulēm. Klausāmkrēsli aprīkoti ar skārienjutīgām planšetēm. Lielākajam korim pasaulē izmantoti četri lieljaudas lāzera projektori un 17 skandas, 128 atsevišķi dažādu izmēru ekrāni, un katrs no tiem rāda ko citu. Vienlaikus darbojas 60 dažādu veidu atskaņotāji, kuri sinhroni raida atšķirīga tipa saturu, nosūtot tos dažādām iekārtām. Daudzbalsīgā kora 17 skandu sistēma veidota kā telpiskās skaņas sistēma, kurā katrā no skandām veidots atsevišķs skaņas celiņš un speciāls mikss. Modernās tehnoloģijas ļauj panākt pat to, ka sēžot un klausoties šķiet – klausies īstā korī: soprānu, altu, tenoru un basu balsis skan no turienes, kur jau nu tie parasti stāv.
Droši vien tāpēc, lai uzburtu daudzajos ekrānos redzamo ilūziju, nav izmantoti kadri no īstajiem Dziesmusvētkiem, un tas rada divējādas jūtas. Lai taptu instalācijā redzamie kadri, tajā filmējušies ap 1500 cilvēku – dziedātāji, dejotāji, mūziķi, orķestra dalībnieki, koklētāji, mūzikas instrumentu un tērpu darinātāji. Mārtiņa Brauna dziesmas Saule, Pērkons, Daugava filmēšanā piedalījušies 98 kori, neraugoties uz 32 grādu karstumu. Filmēšana sākta 2021. gada vasarā, kad Latvijā vēl bija Covid-19 ierobežojumi.
Iespējams piedzīvot ne tikai skaļas gaviles, bet arī klusu meditāciju divatā ar latviešu kora mūziku.
Piecās meditācijas vietās, sēžot kādā no pieciem krēsliem, skārienjutīgā planšetē var izvēlēties un noklausīties kādu no Jura Vaivoda atlasītajām dziesmām – 12 tautasdziesmu apdares un 12 latviešu kormūzikas oriģināldziesmas, kas, līdzīgi kā Jāņa Cimzes Dziesmu rotā, iedalītas lauka puķēs un dārza puķēs.
Gandrīz tikpat varens kā Dziesmusvētku kopkoris bijis arī ekspozīcijas radītāju koris. Literatūras un mūzikas muzeja direktore un ekspozīcijas galvenā kuratore Iveta Ruskule, māksliniece Anna Heinrihsone, arhitekts Austris Mailītis, tekstu autore Kristīne Želve, režisors un multimediju mākslinieks Roberts Rubīns, režisore Laura Groza, diriģents Sigvards Kļava, Vides filmu studija un daudzi citi.
Otrais stāvs
Ekspozīcijas otrais stāvs jeb Kopienas telpa ir vieta, kur satikties, diskutēt un uzklausīt. Grāmatu plauktā – gluži kā daudzās mājās un dzīvokļos – apskatāmi Dziesmusvētku katalogi, novadu svētku grāmatas, izdevumi par personībām un kolektīviem dod iespēju izzināt un pētīt Dziesmusvētku tradīcijas vēsturi Latvijā un pasaulē. Un starp īstām grāmatām un lietām – arī šis un tas no pilnīgi izdomātu pagastu un koru vēstures un piedzīvojumiem. Smaida, joka, ironijas un pašironijas klātbūtne jūtama arī Viļa Daudziņa grāmatas Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs zīmējumos un to asprātīgajos parakstos – grāmata tapusi, zīmējot telefonā filmas Zeme, kas dzied uzņemšanas laukumā. Tagad lielizmēra bildes aplūkojamas te. Savukārt Laika upē – mākslinieka Ernesta Kļaviņa draudzīgi šarži, kas veltīti katru Dziesmusvētku dalībniekiem un notikumiem.
Bet Pastāsti par dziesmusvētkiem, kuru autors ir rakstnieks Māris Bērziņš, lasāmi gan otrā stāva grāmatu plauktā, gan izdoti mazā grāmatiņā. Pašu pēdējo no pastāstiem sauc Dziesmusvētku krusts: «… vertikālais koks nozīmē dziedāšanu, bet horizontālais – dejošanu. [..] Tāpēc, ka dziedāšana vairāk ir garīga nodarbe, un arī tāpēc, ka skaņa cilvēkam ceļas no apakšas uz augšu. Bet dejošana notiek pa līdzenu, horizontālu virsmu, un tā ir piesātināta ar seksuālo enerģiju. Valdošais ir kustības, pieskārieni, tātad materiālais, fiziskais aspekts. [..] Deju kolektīvos noteikti ir vairāk seksa nekā koros.» Un mēs visu laiku to nesam. «Un ar prieku nesam.» Un nesīsim tālāk.
