Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Jāzeps Vītols Gaismas pili uzrakstīja vienas dienas laikā – 1899. gada 21. jūnijā, tobrīd atrodoties Pleskavas guberņas Zarečjē, kur pie sava brāļa – ārsta Anša Vītola – pavadīja vasaru. Dziesmas tekstam komponists ņēmis vārdus no Ausekļa dzejoļa Kurzemes teika, divus pantus no tā svītrojot. Ausekļa dzejas poētiskajās leģendās bieži ievīti dažādi mitoloģiski tēli. Arī Gaismas pilī izmantota no folkloras aizgūta teiksma par ezerā nogrimušu pili, kura pacelsies tikai tad, kad kāds uzminēs tās vārdu. Ausekļa dzejolī teiksma ieguvusi simbolisku Latvijas vēstures gaitu, kad «asiņainas dienas ausa» un «nāvē krita varoņi», Gaismas pils nogrima līdz ar visiem senču dieviem, lai atkal augšām celtos, kad tauta atgūs brīvību. «Gaismu sauca, Gaisma ausa, augšām ceļas Gaismas pils!»
«Mūsu garamantās guļ latvietības gods, guļ daudzinātā Gaismas pils, kas ceļama augšā,» teicis jaunlatviešu kustības aizsācējs Krišjānis Valdemārs – pirmais, kurš uzdrošinājās sevi dēvēt par latvieti, uz savas studenta istabiņas durvīm Tērbatas Universitātē līdzās uzvārdam uzrakstot – latvietis.
Dzejoli ar Gaismas pils simbolu Auseklis radīja 1873. gadā, kad notika I Vispārīgie latviešu Dziedāšanas svētki, bet Jāzepa Vītola un Ausekļa Gaismas pils pirmo reizi izskanēja V Dziesmusvētkos 1910. gadā, pašam komponistam to diriģējot, un kopš tā laika Dziesmusvētki nav iedomājami bez Gaismas pils. Trijos Dziesmusvētkos dziesmu ir diriģējis Jāzeps Vītols.
Visbiežāk Gaismas pili ir diriģējuši Pauls Jozuus, Leonīds Vīgners un Imants Kokars, taču Gaismas pils Maestro titulu lielā kopkora dziedātāji piešķīra Haraldam Mednim. 1980. gadā, kad Mežaparka estrādē, publiski to mēģinot noklusēt, tautastērpā ģērbusies sēdēja no Amerikas atbraukusī komponista atraitne Annija Vītola, dziesma Haralda Medņa vadībā izskanēja trīs reizes.
Bet 1985. gada Dziesmusvētkos, kad Gaismas pils tika svītrota no repertuāra un Haralds Mednis atstādināts no diriģēšanas, lielā kopkora reakcija uz šo represīvo lēmumu radīja protestu, ko daudzi uzskata par Trešās atmodas aizsākumu.
Pie Medņa dzied arī rūcēji
Tieši ar Gaismas pili 1938. gadā IX Vispārējo latviešu Dziesmusvētku koru karos, pašam tobrīd to nenojaušot, sākās Haralda Medņa ceļš uz augsto Dziesmusvētku kopkora diriģēšanas tribīni. Viņa vadītais Lazdonas draudzes koris kļuva par laureātu, un Lazdonas draudzes skolas skolotāju un kora vadītāju ievēroja gan Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, pasniedzot jaunajam diriģentam savu balvu – sudraba trauku, gan Jāzeps Vītols, kas uzaicināja Haraldu Medni mācīties Konservatorijā. Vītols tolaik bija tās rektors. Praulienas pagastā un Madonas puses tuvējā apkārtnē ļoti cienītajam skolotājam tobrīd bija 32 gadi. Par viņa vadītā Lazdonas draudzes kora labo līmeni liecināja gan koncertos atskaņotie darbi (līdz pat Hendeļa Mesijai), gan recenzijas tā laika presē par kora sniegumu koncertos.
Lazdonas draudzes koris piedalījās ne tikai koncertos, bet arī muzikālos iestudējumos: Jāņa Kalniņa operetē Krišs Laksts 1935. gadā, Oļģerta Kreišmaņa operetē Barons Bundulis 1937. gadā. Haralds Mednis šīm izrādēm iestudēja arī dejas. Atceroties skolotāja gaitas Lazdonas draudzes skolā, savās atmiņās viņš vēlāk stāstīja: «Kādus tik priekšmetus man nav nācies mācīt?! Dziedāšanu, dejošanu, fizkultūru, vēsturi, zīmēšanu, pat rokdarbus un kalšanu. Bijām tikai trīs skolotāji, un priekšmetus vajadzēja sadalīt savā starpā. Kāds tas bija lepnums vecākiem, kad eglītes vakarā bērnus pa vienam stādīju priekšā korim!»
Skolotājs Mednis uzskatīja, ka dziedāt var iemācīt katram, arī rūcējam, un nevienu korī dziedāt gribētāju neatraidīja. Viņam skolā dziedāja visi.
«Ja rūcēju neizlaiž un atrod laiku ar viņu drusku paķimerēties, iemācās arī tas. Mana skolas prakse to apstiprina. Galvenais – atmodināt bērnā ticību, radīt viņā gaidu prieku – nupat jau iznāks!… Viņš cenšas, un iznāk arī. Dziedāt citiem līdzi var katru iemācīt,» pie tādas pārliecības Haralds Mednis turējās visu mūžu, un tie, kuri pie viņa bija mācījušies skolā, vēlāk dziedāšanu turpināja pieaugušo korī un visu mūžu atcerējās savu pirmo dziedāšanas skolotāju.
Ar skolām un izglītošanu bija saistīta gandrīz puse no Haralda Medņa deviņdesmit četrus gadus garā mūža. Studējot Konservatorijā, sākās viņa darbs ar Rīgas koriem, gan iestudējot dziesmas, gan audzinot jaunos diriģentus. Viņš bija iecienīts un studentu mīlēts Latvijas Valsts konservatorijas Kordiriģēšanas katedras pedagogs, bet 1951. gadā tika atbrīvots no darba. Pamatojums – neatbilst padomju studentu audzinātāja darbam. Latvijas patriotam tika liegts skolotāja darbs, kas viņam – skolotāja dēlam – bija tuvs jau kopš mazotnes. Un tomēr visu mūžu viņš palika ar to saistīts, vadot Latvijas Universitātes jaukto un vīru kori, Rīgas Skolotāju nama korus Skaņupe un Tēvzeme.
Gaismas pili! Medni!
Gaismas pils netika iekļauta repertuārā 1977. gada Dziesmusvētkos, bet noslēguma koncerta beigās dziedātāji to pieprasīja. Televīzijas ieraksts beidzās ar kora saucieniem, bet 1980. gadā, kad Mežaparkā skatītāju rindās sēdēja no ASV atbraukusī Jāzepa Vītola atraitne Annija Vītola, televīzijas kameras dažus īsus mirkļus viņu gan parādīja, tomēr ne ar vārdu netika minēts, kas ir šī sirmā, cēlā, tautastērpā ģērbusies kundze. Skatītāji to nojauta, un visu saviļņojums bija tik liels, ka Haralda Medņa diriģētā Gaismas pils izskanēja trīs reizes.
Visos Dziesmusvētkos to parasti lūdz atkārtot, bet trīsreizēja dziesmas pieprasīšana togad bija gan suminājums Annijai Vītolai, gan latviešu tautas uzdrīkstēšanās paust savu attieksmi pret pastāvošo varu.
Nākamajos Dziesmusvētkos piecus gadus vēlāk Gaismas pils netika iekļauta noslēguma koncertā. Kā jau padomju laikos ierasts, Dziesmusvētkiem vienmēr piekabināja politisko svaru. XIX Dziesmusvētki 1985. gadā bija veltīti 40. gadadienai kopš padomju tautas uzvaras Lielajā Tēvijas karā un 45. gadskārtai kopš padomju varas atjaunošanas Latvijā, un pavisam necili, it kā starp citu, bija pieminēta arī Krišjāņa Barona 150. gadskārta. Brīdi pirms Dziesmusvētkiem Haralds Mednis uzzināja, ka ne tikai Gaismas pils izņemta no repertuāra, bet arī viņš svītrots kā virsdiriģents, jo ir uzstādīts virsdiriģentu vecuma cenzs. Tāds nosacījums tika izgudrots pirmo reizi. Bija nolemts, ka Mednis savos septiņdesmit deviņos gados esot par vecu un nespēcīgu, lai pildītu diriģenta pienākumus.
Ar šādu motivāciju aizkulišu intrigas esot sākušās Medņa kolēģu vidē, bet, iznestas varas akceptam, ieguva politisku nokrāsu. Tur lēma, ka Haralds Mednis nedrīkst padomju Dziesmusvētkos diriģēt tādu buržuāziski nacionālistisku dziesmu kā Gaismas pils. Sirmajam Maestro tas bija pazemojums un sāpīgs trieciens. Viņš to ļoti pārdzīvoja un bija nolēmis uz koncertu Mežaparkā neiet. Diriģents Pauls Kvelde savās atmiņās atcerējās: «Noslēguma koncerta dienas agrā pēcpusdienā piezvanīju Haraldam Mednim, runājām par vakara koncertu, un viņa atbilde bija strikta: «Uz koncertu neiešu, skatīšos to televīzijā.» Tomēr izdevās viņu pierunāt braukt uz koncertu. Aizbraucu pie Medņiem uz viņu māju Zalkšu ielā un uz Mežaparku aizvedu abus – Haraldu un Kseniju (Medņa sieva – L. B.)»
Mednis sēdēja starp Dziesmusvētku klausītājiem otrajā vai trešajā rindā, koristi to redzēja, un tad pēc Jāņa Dūmiņa nodiriģētā Emiļa Melngaiļa Jāņu vakara kopkoris sāka skandēt: «Medni! Medni!…» Haralds Mednis uzkāpa tribīnē, nodiriģēja Jāņu vakaru, bet pēc brīža, kad ar savu sakāmo Dziesmusvētkus gribēja noslēgt kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs, lielais kopkoris skandēja: «Gaismas pili! Haraldu Medni! Gaismas pili! Haraldu Medni!…»
Šie četri vārdi sāka šalkt pār Mežaparka priedēm kā vētra, kas pieņēmās arvien lielākā spēkā, ko neviens nevarēja apklusināt. Rīgas Kinostudijas operatori, kas filmēja, vēlāk stāstījuši, ka no uzfilmētajām lentēm izgriezti visi kadri ar pirmajās rindās sēdošajiem varas vīriem un viņu sejas izteiksmēm.
Par notikušo klusēja avīzes un radio, tie kadri bija izgriezti arī no televīzijas translācijas, bet šajā 1985. gada Dziesmusvētku tautas spontānajā manifestācijā Haralds Mednis kļuva par Dziesmusvētku simbolu.
Tā bija viņa zvaigžņu stunda. «Tobrīd jutu neizsakāmu gandarījumu par to, ka dziedātāji man tā uzticas. Tā bija mana zvaigžņu stunda, un tā sākās dziesmotā revolūcija,» atmiņās vēlāk teica Haralds Mednis.
XX Dziesmusvētkos 1990. gadā Maestro 86 gadu vecumā nodiriģēja savu Gaismas pili virsdiriģenta statusā, pēc trim gadiem – 1993. gadā – diriģēja to kā Goda virsdiriģents. Savā 93. mūža gadā XXII Dziesmusvētkos 1998. gadā kā Goda virsdiriģents atkārtojumā pēc koristu un klausītāju vēlēšanās Haralds Mednis uz tribīnes nomainīja Gaismas pili tikko nodiriģējušo Ausmu Derkēvicu.
Gaismas pils skanēja, arī pavadot Maestro pēdējā gaitā 2000. gada jūlijā.
Nemainīgi simboliskā
Vēsturiskie 1985. gada Dziesmusvētki neaizmirstamā atmiņā palikuši virsdiriģentei Airai Birziņai. «Tie bija pirmie Dziesmusvētki, kuros es piedalījos, un tās ir manas spilgtākās atmiņas par Gaismas pili. Es biju Mediņu (Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas – L. B.) audzēkne un piedalījos ar Mediņu kori. Stāvējām estrādē pirmajās rindās, pašā priekšā uz asfalta. Kad svētku nobeiguma koncerts jau bija gandrīz izskanējis, dziedātāji aizmugurē sāka kaut ko skaļi saukt, bet es nesapratu, kas bija tie vārdi, ko viņi sauca. Redzēju, ka skatītāju rindās pieceļas Haralds Mednis un kāpj diriģentu tribīnē. Nesapratu, kas būs tālāk. Mednis pacēla rokas, un koris sāka dziedāt dziesmu, kuru es īsti nezināju, jo savā korī nebijām to mācījušies. Protams, ka es zināju, kas ir Gaismas pils, bet mūzikas vidusskolas koris ir pa pusei profesionāls, un ikdienā tam ir cits repertuārs. Svētku repertuāru tajā ieslēdza tikai pēdējā semestrī pirms Dziesmusvētkiem, bet Gaismas pils tajos svētkos no repertuāra bija izņemta.
Man blakus stāvēja cita kora pieredzējusi koriste un iegrūda man sānos dunku: «Dziedi!…» Es sapratu, ka šis ir svarīgs brīdis, jo noskaņojums bija ļoti īpašs. Visi bija emocionālā pacēlumā, un tas pārņēma arī mani, dziedot visiem līdzi tikai uz nojautu. Tāds ir mans stāsts par Gaismas pili no skolas gadiem, un pirmā reize, kad es šo dziesmu piedzīvoju Dziesmusvētkos.
Vēlāk uzzināju, kas Dziesmusvētkos īsti notika, un daudz vēlāk, kad iznāca grāmata par Haraldu Medni, lasīju viņa un Medņa kundzes stāstīto, kā viņi šai dienai gatavojušies un pēc Medņa noņemšanas no virsdiriģentiem domājuši, vai vispār iet uz koncertu. Mednim tas bija ļoti emocionāls lēmums, kuru tādā brīdī un situācijā pieņemt. Tagad var jautāt, vai no Dziesmusvētkiem bija izņemta Gaismas pils vai izņemts Haralds Mednis… Tas bija vienots veselums.
Tāds bija mans Gaismas pils sākums. Vēlāk, studējot Mūzikas akadēmijā, tā bija dziesma, kuru dziedājām visos oficiālos svētkos un mazāk oficiālos notikumos, Kordiriģēšanas nodaļas pasākumos. Dziedam to 1. septembrī, uzsākot jauno mācību gadu, dziedam Mūzikas akadēmijas izlaidumā. Tagad to kā savu himnu vienmēr dziedam arī salidojumos un diriģentu pasākumos.
Katru dziesmu uztveram kontekstā. Gaismas pili nekad nedziedam kā jebkuru citu dziesmu, jo tā ir īpaša.
Es teikšu, ka tā ir Dziesmusvētku himna, kas kļuvusi par vienu no latviešu tautas simboliem.
Gaismas pils ir viena no dziesmām, bez kuras grūti iedomāties Dziesmu un deju svētku noslēguma koncertu Mežaparkā. Man vienmēr gribas to dziedāt. Vienalga, vai es stāvu pie koriem, vai esmu solos pie skatītājiem.
Gaismas pils lielā nozīme ir, ne tikai pateicoties Vītolam, bet lielā mērā Auseklim, jo šī nav ne krāšņākā, ne interesantākā Vītola dziesma.
To rakstot, viņš ir palicis pietiekami atturīgs izteiksmes līdzekļu izmantošanā, kādus citās dziesmās mēdzis bagātīgi lietot. Acīmredzot viņš apzinājās Ausekļa vārdu svaru un lielumu un ar savu lielumu nepārvērta tos sīkumos. Pakāpās malā, lai melodija nenovērstu uzmanību no dziesmas būtības.
«Manās dziesmās visas lietiņas un lietutiņas ir svarīgas,» Vītols rakstīja savā autobiogrāfijā. Viņam visas lietutiņas bija svarīgas, tāpēc arī diriģentiem svarīgas ir lietiņas un lietutiņas. Mēs esam tikai dziesmu tulki, mēs neesam to autori, tāpēc mūsu tulkojumam jābūt ar cieņu pret dziesmas radītāju.
Katrs diriģents ar savu būtību, ar savu personības atšķirību piešķīris Gaismas pilij savu interpretāciju, bet tā paliek nemainīgi simboliskā Gaismas pils. Vai ar Imanta Kokara majestātiskajiem pieskārieniem un garajām skaņu līnijām, vai Ausmas Derkēvicas gleznainajām rokām un trauslo vizuālo tēlu, vai Sigvarda Kļavas koncentrētajām rokām un ļoti ievelkošo skatienu. Jebkuram diriģentam Gaismas pils ir pagodinājums, un šajos Dziesmusvētkos to pirmo reizi diriģēs Māris Sirmais.»
Šogad diriģēs Sirmais
«Man uzticētais gods diriģēt Gaismas pili ir liels uzticības bonuss,» atzīst virsdiriģents Māris Sirmais. «Ja vērtējam Dziesmusvētkus un to unikalitāti tieši a cappella dziedāšanā un domājam par tiem darbiem, bez kuriem šie svētki nav iedomājami, tad minam Pētera Barisona Dziesmai šodien liela diena, kas tagad tiek ieskandināta ar fanfaru motīvu, tam uzjundot mums īstu Dziesmusvētku noskaņu. Tā ir dziesma, kas simbolizē tikai un vienīgi Dziesmusvētkus. Par neatņemamu Dziesmusvētku repertuāra daļu, ko gaidām, kļuvusi Mārtiņa Brauna Saule, Pērkons, Daugava, Raimonda Paula Manai Dzimtenei, Raimonda Tigula Lec, saulīte. Neapšaubāmi, vēl Emiļa Melngaiļa Jāņu vakars, kas ir svētku simbols, bet Gaismas pils ir a cappella dziedāšanas tradīcijas patiešām vainagojums, kurš apliecina Dziesmusvētku augstāko pacēlumu. Kopš Vītols to sakomponēja un Gaismas pils pirmo reizi izskanēja V Dziesmusvētkos, tā vijusies cauri gadu desmitiem, piedzīvojot dažādus laikus. Vienīgi tas viens gadījums 1985. gadā, kad to kopā ar Haraldu Medni izņēma no repertuāra, bet tautas drosme un vēlme dziedāt Gaismas pili atdeva dziesmai tās vietu. Starp citu, to izņemšanu neesot veikuši varas funkcionāri, bet tieši paši Dziesmusvētku rīkotāji.
Tādu emocionālu apliecinājumu, kāds šai dziesmai kā simbolam piešķirts, piedzīvojam arī Skolu jaunatnes Dziesmusvētkos, kad jaunā paaudze šo dziesmu dzied ar īpašu pacēlumu un atbildības sajūtu, ar svētsvinīgu izjūtu.
Vidusskolu koriem tā ir iekļauta repertuārā, un vienos koru svētkos paši dziedātāji pieprasīja to atkārtot, kas kaut ko liecina par viņu izjūtām, dziedot Gaismas pili. Tas pārmantotības moments ar šo dziesmu bijis unikāls. Dziesma ir gājusi dažādus līkločus. Svētuma sajūta, kas ir dziesmā, vienu laiku kaut kur pazuda. Manuprāt, 1993. gada, 1998. gada, 2003. gada Dziesmusvētkos Gaismas pils nesasniedza Dziesmusvētku svētsvinīgo kulminācijas brīdi, tāpēc 2008. gadā, kad es biju Dziesmusvētku mākslinieciskais vadītājs, mans mērķis bija atgriezt Gaismas pilij tās pienācīgo vietu Dziesmusvētku repertuāra dramaturģijas koncepcijā. Man šķiet, ka tas atkal bija dziesmas augšupcēliens, kad Imants Kokars to diriģēja koncerta noslēgumā un dziesma bija atguvusi savu cienīgo vietu.
Man ir grūti pateikt, kā tas būs šajos Dziesmusvētkos. Es to sapratīšu tikai tad, kad tie būs izskanējuši. Gaismas pils, protams, man ir liela atbildība, liela uzticēšanās un mans kā diriģenta uzdevums, ko esmu sev licis. Strādājot ar šo darbu kopmēģinājumos, esmu vēlējies pievērst dziedātāju uzmanību tām norādēm, kuras salasāmas Ausekļa tekstā, un aicinājis ievērot norādes, kuras Jāzeps Vītols ielicis savās notīs. Dziedātājiem ar šo dziesmu lielā mērā saistās uzskats, ka to jau viņi zina, dziesmā viss ir skaidrs, to nevajag daudz mēģināt, bet tā tas nav. Gadu gaitā šai dziesmai ļoti daudz kas ir uzslāņojies tieši tāpēc, ka tā ir dziedāta lielos masu kolektīvos, reti dzirdam Gaismas pili viena kolektīva izpildījumā. Tagad kopmēģinājumos pārliecinos, ka esam ļoti tālu aizgājuši no tiem tempa un dinamikas apzīmējumiem, kādus Vītols dziesmā ierakstījis. Tāpēc mans galvenais uzdevums ir maksimāli atgriezt atpakaļ to drusciņ izļurkāto un masu dziedāšanas tradīciju uzslāņoto iespaidu par to, kā vajadzētu šo dziesmu izpildīt.
Savā interpretācijā esmu mēģinājis dziesmā saglabāt to tīrību, kādu Vītols tajā ielicis un Auseklis iecerējis savos vārdos. Ja traktējam dziesmu tādu, kā Vītols rakstījis, tas dod sajūtu, ka dziedam to nevis pagātnē, bet dziedam šodien rītdienai. Jo tajā tad ir spriganums, sauciens uz nākotni. Dziesma satrūd, ja netiek izpildīta, maksimāli pietuvinoties tās oriģinālajai versijai. V Dziesmusvētkos to dziedāja ar milzīgu cerību, jo dziesma runā par rītdienu, par to, ka dzīves process visu laiku attīstās un vienmēr plūst gaismas virzienā. Un ir ļoti svarīgi Gaismas pilī to saglabāt.»
