Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Savā grāmatā Pirmās attiecības cilvēka dzīvē tu atstāstīji sarunu ar zīdīšanas konsultanti, kas atzinās, ka vissirsnīgāko pateicību saņēmusi no mammas, kurai atļāva bērniņu barot ar pudelīti un tālāk nemocīties. Kāpēc reizēm sievietēm ir tik grūti zīdīt ar krūti?
Sievietes ir dažādas, un arī iemesli var būt ļoti dažādi. Mūsdienās gan dzemdības, gan zīdīšana bieži vien ir kļuvušas par kaut ko medicīnisku, tādēļ mammām nereti trūkst uzticēšanās sava ķermeņa varēšanai un savai un mazuļa kompetencei tikt galā ar krūts barošanu. Jo, jā, pat tikko dzimis bērniņš ir kompetents partneris šajā darbā. Tikai dodiet viņam laiku, nesteidziniet! Piemēram, dabiski būtu, ka bērnam pēc piedzimšanas ļautu pašam atrast ceļu uz mammas krūti. Viņš to spēj! Tiem, kam ir grūti noticēt, – internetā ir daudz videopiemēru (atradīsiet ar atslēgas vārdiem baby brest crawl). Statistika liecina, ka pēc šāda krūts barošanas sākuma tas arī daudz veiksmīgāk turpinās nekā tad, ja mazulim krūtsgalu mutē ieliek.
Diemžēl daudzas sievietes arī pašas neglabā patīkamu ķermenisko pieredzi, kā tas ir – tikt zīdītai pēc pieprasījuma. Varbūt viņu kā mazu bērniņu mamma neņēma rokās, nemīļoja, nenēsāja, tāpēc viņai nav pieredzes, kā ir būt tuvā un intensīvā ķermeniskā kontaktā, tāpēc tagad viņai ir grūtības to sniegt savam bērnam.
Ir arī mammas, kam sākums zīdīšanā ir veiksmīgs, bet, nesaņemot apkārtējo stiprinājumu un atbalstu, situācija var mainīties, un viņa neturpina barot mazuli ar krūti.
Mēdz būt arī smagi pārdzīvojumi, kuru dēļ mammām ir grūti zīdīt bērniņus. Un tas notiek daudz biežāk, nekā mēs domājam. Statistika Eiropā, iekļaujot arī Latviju, ir dramatiska: katra trešā sieviete bērnībā ir piedzīvojusi seksuālu vardarbību – fizisku, verbālu (lai arī nav fiziski pieskāries, kāds ir draudējis, ko viņai nodarīs, seksuāli apsaukājis) vai vizuālu (rādījis savus dzimumorgānus, pornogrāfiju vai meiteni slepus novērojis, piemēram, ģērbjoties, mazgājoties). Turklāt tikai 20 procenti varmāku nav pazīstami, lielākā daļa ir no savējo loka. Tas visu padara vēl smagāku, tāpēc ka, jo tuvāks cilvēks ir veicis nodarījumu, jo spēcīgāka ir trauma.
Tātad apmēram trešajai daļai sieviešu, visticamāk, ir ļoti sāpīga pieredze, atmiņas par savu ķermeni. Līdz ar to visdrīzāk viņas reakcija uz savu ķermeni arī ir negatīva. Tāpēc sieviete nereti tiešām nespēj noticēt, ka viņas ķermenis vispār var dot kaut ko labu. Piemēram, ka viņas piens varētu būt vērtīgs mazulim. Viņai no sirds šķiet, ka burkā iebērtais piena pulveris būs labāks mazulim.
Runājot par vardarbību, ir būtiski piebilst, ka liela daļa sieviešu konkrētos pāridarījumus neatceras, jo psihe mūs sargā. Tāpēc nereti tikai pēc 30, 40 gadu vecuma, kad sieviete ir pietiekami nostabilizējusies, tikusi galā ar kādiem savas dzīves uzdevumiem, reizēm sāk nākt baisas atmiņas. Un tad šķiet: «Kāpēc?! Es beidzot dzīvē jūtos normāli, un tagad atceros kaut ko tik šausmīgu! Kā lai dzīvo tālāk?» Tieši tāpēc tā arī notiek – jo psihe nogaida, līdz sievietei būs pietiekami daudz iekšējo resursu ar to vispār tikt galā. Stabilas partnerattiecības, regulāras seksuālas attiecības, grūtniecība, dzemdības un arī krūts barošana ceļ augšā šīs atmiņas. Piedzīvot tik ciešu, intīmu un ilgu ķermenisko kontaktu, kāda ir krūts barošana, – tas ļoti atmet atpakaļ sajūtās un atmiņās, kuras, iespējams, ir bijušas dziļi, dziļi noslēptas. Caur šo ierosinātāju sievietes mēdz nonākt pilnīgi nesaprotamās ķermeniskās reakcijās. Reizēm viņa pat nevar izskaidrot, kāpēc, bet viņas ķermeniskā reakcija ir ļoti spēcīga. Viņa var grūst bērnu projām, dod citiem rokās, jo viņai ir sajūta, ka bērns viņu grib apēst, izsūkt, izmantot. Jā, sieviete tā var justies, un mēs nedrīkstam viņai to pārmest. Tas nav viņas egoisms vai izlikšanās. Viņa šādi rīkojas piedzīvoto sāpju dēļ. Ja viņa varētu, darītu citādi. Atceros kādu jauno mammu, kura ik reizi, barojot mazuli ar krūti, sāka vemt.
Spiest viņu turpināt krūts barošanu – tas nozīmē apdraudēt viņas veselību un, iespējams, pat dzīvību.
Kāpēc sievietes tomēr sev to nodara – spiež sevi turpināt zīdīšanu, kaut jūtas slikti?
Arī es uzskatu, ka var darīt daudz, pārvarēt grūtības, lai mazuli barotu ar krūti, bet ir reizes, kad sieviete sevi burtiski varmāko. Spiež sevi zīdīt par katru cenu. Un visbiežāk tas notiek gadījumos, kad sieviete ir traumēta un viņai būtu nepieciešams saņemt palīdzību. Šajos gadījumos sieviete bieži vien nejūt savu ķermeni, savas emocijas un vajadzības, viņa par katru cenu dara to, ko pieprasa ārējie standarti. Un neizjūt sevi tāpēc, ka ļoti senā pagātnē šo spēju ir izslēgušas, iespējams, lai vispār izdzīvotu, pasargātu sevi. Ja viņa sāks just, būs jāsatiekas ar piedzīvotajām šausmām.
Sievietes nereti meklē palīdzību pie zīdīšanas konsultantiem it kā fizisku, tehnisku grūtību risināšanai, kaut patiesībā barot bērniņu šādi viņām ir emocionāli ļoti smagi.
Nereti šķiet, ka fizisks iemesls ir nopietnāks, bet emocionālais īsti neskaitās. Taču arī emocionāli iemesli var būt ārkārtīgi smagi un grūti atrisināmi, īpaši, ja to vajag izdarīt uzreiz. Varbūt ir vajadzīga nopietna traumas terapija, bez kuras sieviete netiek tam visam pāri.
Tā notiek apkārtējo, sabiedrības spiediena dēļ? Sievietes sajūtas tiek ignorētas, jo mazulim taču vajag mammas pienu, un uz mammu tiek izdarīts spiediens?
Skaidrs, ja sievietei, kam jau tā ir ļoti smagi, sakām – varbūt tomēr saņemies un baro gan, jo tas taču ir tik svarīgi, neesi nu tāda egoiste, padomā par bērnu –, mēs viņu vēlreiz traumējam. Mammai ir grūti dzirdēt, ka zīdīšana ir laba un pareiza, jo viņa vēlas savam bērnam iedot labāko, taču nespēj.
Tomēr kopumā, runājot par zīdīšanas izvēli un sabiedrības attieksmi, viss ir atkarīgs no tā, pie kādas grupas sieviete pieder. Mēs katrs kaut kādā ziņā dzīvojam savā informācijas burbulī un tiekamies ar noteiktu cilvēku loku. Ir mammu grupas, kurās par stipri jocīgām uzskata tās, kas zīda ar krūti. Bet ir grupas, kurās uz sievieti izdarīs pamatīgu spiedienu, ja viņa vēlēsies pārtraukt zīdīšanu pirms bērna trešās dzimšanas dienas. Skaidrs, ka ir arī daudzas citas grupas ar mērenākiem uzskatiem.
Reizēm sievietes var pārspīlēt viena vai otra lēmuma nozīmību, jo viņas grupā tā ir pieņemts. Un tad sievietei var šķist – ja es saglabāšu zīdīšanu, tad saglabāšu arī savu pašvērtējumu.
Bet, ja mēs tagad izietu uz ielas un simts cilvēkiem pēc kārtas pajautātu, kā viņi domā, visdrīzāk absolūti lielākā daļa atbildētu, ka viņiem ir vienalga, galvenais, lai mamma ir priecīga un mazulis paēdis. Tas ir apmēram tāpat, ka es dzeru kafiju, bet tu – sulu. Nu un? Bet, ja es pati sevi nosodu, tad nepamanu tos simts cilvēkus, kuriem ir vienalga, divdesmit, kas varbūt pat kaut ko labu pasaka par manu izvēli, bet pamanu un īpaši izceļu tos divus, kas šķībi paskatījās. Ja tu nebaro bērnu ar krūti, tas nenozīmē, ka esi slikta mamma.
Dzemdību nodaļā aiz sienas noklausīts teikums niknā vīrieša balsī: «Kas tu par māti, ka nevari bērnu pabarot ar krūti!» Visdrīzāk šī sieviete arī pati jūtas izgāzusies un nekam nederīga mamma.
Diemžēl reizēm tā tiešām notiek – apkārtējie it kā liek atzīmes jaunajai mammai. Ir ļoti skumji to dzirdēt. Jo, ja sieviete piedzīvo grūtības, neveiksmi, kaut kas neizdodas ar zīdīšanu, ir svarīgi, lai viņa saņem atbalstu. Bet arī tad, ja viņai viss izdodas, atbalsts ir svarīgs, lai pie tā paliktu, to noturētu. Tas, ka viss izdodas, nenozīmē, ka sieviete vienmēr jūtas tikai labi un priecīgi. Tādēļ tik ļoti ir vajadzīgs tas, ka viņu stiprina. Domāju, daudzi krūts barošanas gadījumi ir bijuši neveiksmīgi, jo pietrūcis atbalsta. Varbūt bija daudzi priekšnosacījumi, lai viss labi izdotos, taču jaunā mamma nesaņēma atbalstu, varbūt kāds pilināja šaubas – redz, mazulis paēd, bet tik un tā raud, tad jau droši vien nepietika pieniņa; tev tik mazas krūtis, nez vai ir gana daudz piena, tāds blāvs tas tavs piens izskatās… Neviena mamma nav vainīga, ja jūtas iztukšota, nesaņemot atbalstu darbā, ko viņa dara.
Kā apkārtējiem atbalstīt jauno mammu krūts barošanā?
Emocionāli un fiziski viņu pabarot, lai viņa savukārt var pabarot savu bērnu. Ir svarīgi, lai viņai kāds atved, atnes, pagatavo ēdienu un ir iespēja paēst normālu maltīti, nevis tikai sausu maizi. Un emocionāli – ir jāsaka lietas, kas viņai izdodas.
Piemēram, ko teikt?
Redz, kā tavs bērniņš uz tevi skatās, kā viņš grib pie tevis būt, kā viņš pie tevis nomierinās, cik tu viņam esi svarīga un īpaša, cik tu ātri esi apguvusi, kā viņu aprūpēt, cik tev labi izdodas nolasīt viņa vajadzības… Var būt simtiem dažādu lietu. Galvenais, lai mēs sakām to, ko redzam, spoguļojam mammu, nevis runājam sagudrotas, iemācītas frāzes.
Pavisam nesen man bija tikšanās ar sievietēm, kas vēlas mācīties par PEP mammām, jo pašas ir saņēmušas citu PEP mammu atbalstu. Jautāju viņām, kas bija vērtīgākais, ko viņas guva. Vairākas atbildēja: «PEP mamma mani visu laiku slavēja, un es beidzot dzirdēju, ka man arī kaut kas sanāk!»
Ārkārtīgi būtisks ir partnera atbalsts. Būtu labi, ja jaunais tētis jau grūtniecības laikā uzzinātu par zīdīšanu – kā tas notiek, kādēļ tas ir svarīgi un kā sievieti un mazuli tajā atbalstīt.
Lai viņš stiprina un iedrošina, nevis, kā reizēm gadās, ir pirmais, kurš ierosina pārtraukt zīdīšanu, ja ir radušās grūtības.
Sievietes, kuras vēlējās zīdīt, taču zīdīšana neizdevās, mēdz ļoti skumt, ka, iespējams, tas ir atņēmis kaut ko viņas un bērniņa attiecībām, tādēļ viņu saikne, piesaiste tagad būs vājāka.
Tas nav tik viennozīmīgi. Kādreiz tiešām uzskata – ja sieviete zīda mazuli, tad bērnam viss jau ir iedots. Patiesībā mēdz gadīties, ka sievietes liek bērnu pie krūts, lai nebūtu ar viņu kontaktā. Tiklīdz bērns atver muti un gribētu komunicēt ar mammu vai spēlēties, vai vienkārši paraudāt, viņš tiek pieštepselēts pie krūts, lai mamma var darīt kaut ko citu – lasīt e-pastus vai skatīties filmu. Tāpēc nevar teikt, ka sievietei, kas zīda bērnu ar krūti, obligāti ir daudz tuvāks kontakts ar mazo. Varbūt jā, bet varbūt arī ne. Arī sieviete, kas baro bērnu ar pudelīti, var būt ciešā un tuvā kontaktā ar mazuli. Savā grāmatā veselu apakšnodaļu esmu veltījusi tam, kā iejūtīgi pabarot bērniņu ar pudelīti, bet galvenā doma ir – tāpat kā krūts barošanā, ir svarīgi ņemt vērā mazuļa signālus un ēdienreizē radīt atslābuma un mīlestības pilnu gaisotni. Nevienam bērniņam nekad nevajadzētu pašam turēt pudelīti un ēst vientulībā savā gultiņā vai ratiņos. Mammas vai tēta mīlošā apkampienā viņš ne tikai saņem fiziski nepieciešamās kalorijas, bet arī tiek paēdināts emocionāli.
Vēl gribētu piebilst – sievietēm ir bijušas grūtības zīdīt savus mazuļus arī agrāk. Kopš pastāv cilvēce, ir bijušas sievietes, kas nevar pabarot savus jaundzimušos.
Tāpēc ciemā vienmēr bija kāda sieviete, kam varēja aiznest mazuli, un viņš tika pabarots. Bija arī tā dēvētie piena brāļi un māsas. Vienkārši mūsdienās to parasti risina nevis ar zīdītājas, bet piena maisījuma palīdzību.
Starp citu, pēc Pasaules Veselības organizācijas ieteikumiem, mazulim visvairāk vēlams ir viņa mammas piens, tad citas sievietes piens un tikai trešajā vietā ir piena maisījumi. Par šo man ir kāds neparasts stāsts. Viens no maniem skolotājiem – zīdaiņu psihoterapeits Rejs Kastelīno – stāstīja, kāpēc viņš kļuva par zīdaiņu psihologu. Viņa vecmāmiņa savulaik bija uzturējusi laktāciju 36 gadus, lai zīdītu visus bērnus, kuru mammām neizdevās viņus pabarot. Vienlaikus, barojot bērniņus, viņa runājās ar šīm sievietēm – bieži vien tas viņām palīdzēja atrisināt viņu emocionālās grūtības un reizēm arī pašām atgriezties pie krūts barošanas. Jā, arī no zīdīšanas konsultantēm Latvijā zinu – nereti, izdzirdot, ka kāds sievietei beidzot mierpilni pasaka, ka viņa drīkst arī nebarot mazuli ar krūti, jo viņai ir tik grūti un tik daudz kas ir izmēģināts, sieviete pieņem, ka ir arī šāds variants, un tad reizēm iestājas atslābums un mamma pati turpina krūts barošanu.
Ja sieviete tomēr izlemj, ka nebaros bērnu ar krūti, ko viņai būtu svarīgi zināt?
Katrai sievietei un viņas mazulim ir viņu īpašās izdošanās un neizdošanās, un patiesībā var būt tikpat neiejūtīgi gan pierunāt zīdīt, gan ieteikt to pārtraukt. Tas ir viņu lēmums. Bet, to pieņemot, ir svarīgi, lai sievietei šis lēmums ir pilnīgi skaidrs. Lai nav tā, ka pēc gadiem viņa sāk sevi mocīt ar jautājumiem un šaubām – kāpēc toreiz nebaroju ar krūti, varbūt tomēr vajadzēja darīt tā vai šā? Ir būtiski, lai mammai, kura šo lēmumu pieņem, blakus ir cilvēks, kurš nevērtēs un nenosodīs, bet ar kuru viņa to visu var izrunāt, arī izsērot un izraudāt, ja nepieciešams.
Zināji?
Zīdīšana ir īpaša pieredze, unikāls veids, kā mamma un bērns var piedzīvot tuvību vienlaikus ķermeniskā, jutekliskā, emocionālā un garīgā līmenī. Ir daudzas pieredzes, ko varam piedzīvot vēlāk, atliekot tās un pagaidot izdevīgākus apstākļus. Pieņemot lēmumu nezīdīt, mamma atsakās no pieredzes, ko ar šo konkrēto bērnu vairs nevarēs izdzīvot vēlāk.
Populārākie raksti
