Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
AGNESE: Pirms mūsu tikšanās sacījāt – vakarā jāpaspēj uz Stipro sievu mēģinājumu. Kas ir stiprās sievas, un kāda jums ar tām saistība?
VELGA: Tas ir brīvās gribas ansamblis, kurā satiekas ļoti dažādas sievietes. Tajā dzied gan mūsu kultūras ministre Dace Melbārde, kura gan tūlīt aizbrauks uz Briseli un vairs nedziedās, gan skolotājas, kultūras darbinieces… Dažnedažādas sievietes. Mūsu vadītāja ir Igeta Gaiķe, kura arī veido repertuāru. Pārsvarā dziedam latviešu folkloru, un drīzumā būsim dzirdamas gan Labā dabā, gan augustā uzstājoties kopā ar Uldi Marhileviču.
Folklora man tuva bijusi jau kopš bērnības, kad pati koklēju, pūtu stabulīti un dziedāju. Kādu laiku biju pārtraukusi dziedāt, bet tagad esmu atgriezusies pie saknēm. Tā nav tikai patīkama laika pavadīšana, relaksācija – šajās dziesmās ir arī liels spēks. Folkloras dziedāšana, man šķiet, katram latvietim ir asinīs. Lai kā gribētu, džezu mums sevišķi neizdodas izdziedāt – tas vienkārši nav ielikts mūsu, latviešu, kodā. Bet tautasdziesmas – ar gari vilktu ē, ar vijīgiem meldiņiem – gan.
Esmu pārliecināta, ka mēs, latvieši, šajos platuma grādos neesam nokļuvuši nejauši. Citur skaita mantras, bet mums ir savējās – tautasdziesmas.
Spēka dziesmas, līgo dziesmas, kas nozīmē «lai top!», patiešām dod spēku un pacēlumu – par to esmu daudzkārt pārliecinājusies pati.
Jums ir kādas īpašas mantras vājuma brīdim?
«Bur man buri, skauž man skauģi, nevar mani izpostīt. Dievs man deva to zālīti, kur sirsniņa nesāpēja.» Šo dziesmu, kas man ir īpaša, esmu iedziedājusi kopā ar latgaliešu rokgrupu Jauda. To dziedu ikreiz, kad kaut kur eju, jau iepriekš zinādama – cilvēki tur nebūs gaiši un atvērti. Šādi pati sevi noskaņoju uz labo, uz to, ka neviens mani neaiztiks. Tādējādi uzlieku sev aizsardzību. Pavisam nesen biju Šrilankā, un man bija ļoti grūti pieņemt to, cik svarīgi austrumniekiem ir pieskarties otram. Viņi visu laiku spiežas virsū cits citam, un, ja transportā būs divas vietas, tad tur noteikti apsēdīsies vismaz trīs cilvēki. Bet mums, latviešiem, ir pavisam citādi – ja kāds pienāk par tuvu, mēs mazliet iztrūkstamies, rodas diskomforts. Tas tāpēc, ka esam pieraduši pie plašām ārēm, laukiem, mežiem… Bet ar cilvēkiem mēs sevišķi cieši kopā nekad neesam dzīvojuši. Tagad modē apskauties, bet arī tas, man šķiet, ienācis no kādas citas kultūras. Vismaz manā bērnībā tā nedarīja.
Tā kā mums vienmēr bijušas viensētas, tāpat, man šķiet, mēs paši par sevi katrs esam pašpietiekami. Katrs no mums kā tāda viensēta…
Vienkārši mums ir daudz lielāks, plašāks auras lauks nekā citiem, un mēs negribam nevienu tajā ielaist. Tāpēc arī emocijas uz āru īpaši nelaižam – ne labās, ne sliktās. Šai ziņā esmu tipiska latviete.
Kas un kādi bijuši cilvēki, kas jūs veidojuši?
Bērnībā daudz laika pavadīju laukos pie omes un opja. Tur starp pieaugušajiem biju viena, bet nekad nejutos vientuļa vai garlaikota. Klausījos krusttēva stāstos, izdomāju pati savu ēst gatavošanas šovu, spēlēju veikalos… Bija nostāsts, ka pie lielā bērza senči aprakuši naudu, un tad nu gājām rakt, lai to atrastu. Palīdzēju opim pīt krēslus, diemžēl tagad to vairs nemācētu. Atceros, kad laukā bija ļoti karsts, sēdēju iekšā un pēc notīm spēlēju stabulīti vai dziedāju latviešu strēlnieku dziesmas no opja dziesmu grāmatām. Mana bērnība bija ļoti gaiša un saulaina.
Skaistajam stāstam par dzīvošanu pie vecvecākiem parasti ir otra puse – lielas ilgas pēc mammas.
Jā, protams. Mamma katru nedēļu brauca ciemos, līdz ar to manas ciešanas nebija tik lielas. Bet tomēr ilgas pēc viņas vienmēr bija klātesošas. Savulaik pārmetu mammai: jā, bet bija reizes, kad tu pat mēnesi pie manis neatbrauci. Izrādās, tā nekad nebija noticis, viņa bija klāt katru nedēļu. Acīmredzot bērna izjūtās laiks bez mammas šķita ļoti, ļoti izstiepts. Kad mamma brauca prom, man vienmēr lija asaras. Tāpēc krusttēvs jau laikus iesēdināja mani dranduļetā un veda uz mežu vizināt. Tikmēr mamma pa kluso aizlaidās uz vilcienu.
Psihoterapeiti saka, ka vislielākā nozīme sievietes attīstībā ir tēvam. Kā to izjutāt?
Augu bez sava īstā tēva, bet man ir brīnišķīgs audžutētis Valdis, ar kuru man izveidojās draugu attiecības. Viņš tagad ir vislabākais opis manai meitai. Vienīgi labās sirds un lielās mīlestības dēļ viņu var pārāk viegli tīt ap pirkstu, tāpēc, kad viņi ar manu meitu kaut kur dodas, saku: «Opīt, atdod savu bankas karti! Citādi tā pārnākot būs tukša.» (Smejas.)
Nezinu, vai tas ir tēva neesamības vai citu apstākļu dēļ, bet man vienmēr trūcis pārliecības par saviem spēkiem, bijuši mazvērtības kompleksi.
Tāds – ai, ko tad es, tie citi jau labāki… Taču man šķiet, ka tas ir arī padomju bērnu pelēkās masas sindroms. Zāles pret to ir sveši cilvēki, kas tevi novērtē, izsaka komplimentus. Bet atkal – bieži nemaz nemāku pieņemt komplimentus.
Neesošās attiecības ar īsto tēvu pieņēmāt kā pašsaprotamas vai tomēr tas jūs mocīja?
Mans īstais tēvs uzradās tikai tad, kad viņa dzīve jau gāja uz otru pusi. Tagad viņš ir miris, bet es vismaz biju viņa bērēs. Tā jokaini jau sanāk – sarunāties ar cilvēku, kas aizgājis, tomēr vismaz šādā veidā varu noslēgt attiecības, kuras neizdevās, viņam dzīvam esot. Ir dažādas metodes, kā to izdarīt, kad cilvēks jau aizgājis, un es tās izmantoju. Tas ir veids, kā sevi atbrīvot no atbildības, pārmetumiem. Tāpat, ja esam aizvainoti uz kādu, vērts par to paprasīt piedošanu arī tad, kad viņa vairs nav. Jā, šis cilvēks vairs nevarēs atbildēt, bet piedošana atnāks tevī pašā. Katrā ziņā man, attiecības noslēdzot vismaz šādā veidā, kļuva vieglāk. Attiecības noteikti jāsakārto, lai smagums visu mūžu nevilktos līdzi.
Bet vēl svarīgākas ir pašreizējās attiecības, piemēram, ar mammu.
Jā, un tam vajadzīga liela pacietība. Mamma jau vienmēr grib to labāko, bet reizēm mums tas aizmirstas. Savos trīsdesmit septiņos gados ar mammu joprojām sazvanos vairākas reizes dienā, un dažkārt kāds no malas pasaka: mamma tevi pārāk kontrolē. Jā, varbūt tā arī ir. Bet es vienmēr atbildu: viņa tā var darīt, jo ir mana mamma. Mamma man ir vienīgā, vislabākā, viņa daudz man palīdz, tāpēc uz rakstura īpatnībām vienkārši jāpiever acis. Ja mamma nerūpējas par mani vai par manu meitu Loti, viņa rūpējas par manas māsīcas bērniem vai kādu citu, jo mamma ir cilvēks, kas pieradis par visiem satraukties.
Ir tik daudz cilvēku, kuriem manā vecumā vecāku vairs nav blakus, tāpēc ļoti jānovērtē tas, ka ir mamma. Vēl jautājums – kādas mēs pašas būsim savas mammas vecumā. Varbūt trakās tantītes, no kurām visi laidīsies (smejas). Esmu viena no četru draudzeņu kompānijas, un visas kopā ik pa laikam tiekamies. Ikreiz, kad internetā atrodam bildes, kur redzamas baigi šikās kundzes gados, tās pārsūtām cita citai – ar cerību, ka vecumdienās būsim tādas pašas. Visas kopā sēdēsim, tērzēsim, iedzersim glāzi vīna vai konjaciņa un priecāsimies par dzīvi. Bet tikai Dievs zina, līdz cik gadiem pietiks saprāta… Gribas cerēt, ka līdz pašām beigām.
Jūsu dzimtas sievietēm esot raksturīgi būt visu varošām. Taču agri vai vēlu arī visu varošās mēdz nogurt.
Jā, to es zinu, tāpēc mācos būt sievišķīgāka, ne tik varoša, nekļūt par veci. Nenoliedzu – es patiešām varu izdarīt visu, ja vien nepieciešams. Taču jautājums ir – vai tiešām to vajag? Nereti gadās tā, ka es pati visu izdaru, bet pēc tam pārgurusi apsēžos un ar aizvainojumu domāju – jā, viss jādara man vienai, neviens man nepalīdz, neiesaistās… Taču tad sevi sapurinu un atgādinu – pagaidi, bet tu taču varēji pieslēgt savu sievišķību. Tu varēji vienkārši palūgt palīdzību! Reizēm gan šķiet, ka ātrāk un vienkāršāk ir visu izdarīt pašai, nevis vairākas reizes prasīt, bet tur jau arī ir tā mana kļūda. Nesen veicu automašīnas tehnisko apskati, un izrādījās – izdegusi viena spuldze. Gaidīt, kamēr vīrietis atbrauks un to nomainīs? Nokārtoju to pati.
Bet vai sievietei pašai būtu jāmaina automašīnas spuldze? Laikam jau ne… Tagad esmu izdomājusi tā – to var darīt, bet pa kluso (smejas). Nomaini, bet nereklamē, ka ej kā tanks.
Paklusē, nelepojies ar to, bet paturi noslēpumā. Esmu novērojusi, ka mēs, sievietes, nemākam ieslēgt sievišķību. Padomju sievietes nasta ar tīkliņiem, piena pudelēm un entajiem baltmaizes kukuļiem joprojām ir klātesoša. Toreiz jau sievietes ļoti daudz darīja arī vīriešu darbus. Tomēr es esmu par darbu dalīšanu. Protams, vīrietis var nomazgāt traukus un sieviete nomainīt spuldzīti, bet lai tā nekļūst par ikdienu. Ir darbi, kas piemēroti tikai vīriešiem. Un, ja tā mīļi, saldi palūdz, viņi labprāt arī izdara. Kāpēc vīrieši dažkārt dzer – tanka gājieni viņu burtiskā nozīmē nospiež, samaļ. Vīrietis nejūtas vajadzīgs, noderīgs, jo sieviete visu var izdarīt pati. Bet, ja vīrietim mīļi palūgtu, viņš noteikti izdarītu. Un ja pēc tam vēl paslavētu… Un vēl ko esmu ievērojusi – arī sievietes komandieres vīrietī bieži nosit labo gribu. Nevienam nepatīk pienākumi – to spriežu pati pēc sevis. Ja varu darīt pēc savas iniciatīvas, it kā no brīva prātā, tad daru ar prieku. Un kāpēc lai vīrietim būtu citādi?
Sacījāt – ja mīļi palūgtu. Lūgt dažkārt ir ļoti grūti.
Jā, tā mums, latviešiem, ir vēl viena raksturīga īpašība – nemācēt palūgt. Pat tautasdziesmas par to runā: «Lūgtin lūdzu raudādama, dotin devu dziedādama» vai «Dod, Dieviņi, otram doti, ne no otra mīļi lūgt». Iespējams, šai nespējā lūgt ir arī zināma deva lepnības.
Un palūgt jau nenozīmē tikai to, lai tev kaut ko iedod. Es, būdama īstena latviete – mūsu ģimenē nav ne poļu, ne vācu, ne kādu citu asiņu piejaukuma –, varu teikt: man ir grūti lūgt arī piedošanu.
Runājām par sievišķību. Bet kuras ir tās īpašības, kas jums svarīgas vīrietī?
Man svarīgi nevis solījumi, uzburtās ainas, bet reāli darbi. Jā, būs tas, būs tā… Labāk nesaki man neko, bet izdari, es to novērtēšu. Pati esmu tāda, kas nekad nesola, bet dara. Jo, ja apsolu, tad man jādara čerez ņemogu.
Bet vispār jau ar gadiem zūd jaunības ideāli, iedomas, un mēs uz blakus esošo cilvēku sākam skatīties kā uz kompleksu parādību. Un tas nav stāsts tikai par partneri, bet arī par mūsu draugiem, tuviniekiem. Ar gadiem tu sāc pieņemt, ka neviens nav ideāls, ka katram ir plusi un mīnusi. Ja mīnusu ir ļoti daudz, tad skaidrs – nekas tur nesanāks. Ja to nav daudz vai tie nav tādi, kas man ārkārtīgi krīt uz nerviem, tad varu tos pieciest. Jāapzinās, ka cilvēku pārtaisīt nevarēs. Ka viņu nemaz nevajag lauzt, jo tad nelaimīgi būs abi. Ja mīnusus nevar pieņemt, tad jāļauj, lai viņš iet un satiek kādu, kas to var. Kādu, kam šie mīnusi varbūt šķitīs plusi vai vismaz netraucēs.
Mūsu bērnībā – padomju laikos – vīrieši maz iesaistījās bērnu audzināšanā. Kā to izjūtat attiecībā uz savu meitu? Vai redzat – tēvs palīdz attīstīt viņas sievišķību, pašapziņu?
Mūsdienās vīrieši daudz vairāk iesaistās bērnu dzīvē, un pat tad, ja neiesaistās ikdienas dzīvē, tad vismaz izveido ar bērnu kopīgus rituālus – skrituļo, iet slidot. Reizēm jau ir mazliet bēdīgi, kad redzi: tu esi tā sliktā, jo dari melno darbu – spied bērnu lasīt, rakstīt, rēķināt –, bet otrs ir tas labais. Taču es ļoti priecājos, ka meitai tiek veltīta uzmanība un viņa nav atstāta novārtā. Mana meita savu tēvu vienkārši dievina, un es redzu – viņā jau atmodies sava veida kontrolieris. Viņai tēvs jāpieskata, jāuzmana, jākontrolē. Viņa arī vienmēr ir tēva pusē, un tur neko nevaru darīt. Acīmredzot tas jau ielikts gēnos.
Jūsu meitai Lotei būs jau deviņi gadi.
Jā, jau tik daudz. Atzīšos – pusaudzes gados biju pārliecināta, ka man nebūs bērnu. Tikai tāpēc, ka man šķita – man nav garantijas, ka izaugs perfekts cilvēks. Ka mācēšu izaudzināt labu cilvēku. Bet es ļoti ticu, ka bērns izvēlas savus vecākus. Tātad tā bijis lemts, un viss. Turklāt tu vari audzināt, kā gribi. Visu nosaka tas, kas ielikts bērna dziļākajā matērijā. Viņš piedzimst jau gatavs, ar savām rakstura īpašībām, iezīmēm. Viss, ko tu vari ieaudzināt, ir pieklājības normas. Bet agri vai vēlu zināmos apstākļos parādīsies tas velniņš, kas viņā iekšā.
Jā, Lotes piedzimšana bija ļoti iespaidīga robežšķirtne. Kad saproti – nevis tu mācīsi, bet atkal kāds tevi. Kad piedzimst bērns, tu pēkšņi tik spilgti apzinies – tu vairs neesi pats par sevi, bet atbildīgs par otru cilvēku. Un bērns ir atkarīgs no taviem lēmumiem, tava garastāvokļa, tavām vēlmēm. Gribot negribot bērna iespaidā tu pats mainies. Man šķiet, uz labo pusi (smejas). Jo tev daudz kam jāpārkāpj pāri. Piemēram, savam egoismam, savām vēlmēm. Tu nevari sēdēt un šūt, jo tavs režīms pakārtots bērna dienaskārtībai. Nē, nu es varu šūt, bet naktī… Jo pa dienu meita jāizņem no skolas, jāaizved uz pulciņu, uz baletu, uz tautasdeju mēģinājumu. Visa mana dzīve pakārtota meitai, bet es par to vispār nežēlojos. Tāpēc, ka zinu – tas nebūs ilgi, viņa izaugs, pieaugs un aizies savā dzīvē. Un tad būs žēl katru minūti, katru stundu, kas atņemta bērnam. Satiekoties, bet īpaši atvadoties, mēs vienmēr samīļojamies un sabučojamies. Tas ir ļoti svarīgi. Jo pienāks viens brīdis, kad bērns vairs negribēs tevi bučot. Vai arī, ja šī tradīcija nebūs ieviesta jau bērnībā, vari nemaz necerēt, ka būs iespējama samīļošanās vai parunāšanās. Nu nebūs tā, ka pusaudzim teiksi: «Klausies, es gribētu ar tevi parunāties!» – un viņš ar sajūsmu tam atsauksies. Mums ar Loti ir dažādi rituāli, bet vissvarīgākā ir atvadīšanās. Lai cik liela būtu steiga, vienmēr aizsūtām viena otrai gaisa buču, parādām zaķa austiņas un uzdejojam. Šāds paradums radās, kad Lote sāka iet dārziņā, un joprojām nekas nav mainījies. Ļoti gribētos, lai šis mīļums un sirsnība, kas ir starp mums, būtu pēc iespējas ilgāk.
Vienlaikus bieži jūtos slikta mamma, jo nevaru meitai veltīt tik daudz laika, cik gribētu.
Mans darbs sākas sešos no rīta, un es viņu nevaru aizvest uz skolu. Tad cenšos to kompensēt citādi – ar izklaidēm, atļaujot to, ko man neatļāva – lēkāt pa gultu, pa peļķēm. Man šķiet, es viņai ļauju visu. Ja tev bērnībā kaut ko neatļauj, agri vai vēlu tu šo savu bērnību izdzīvosi. Domāju, arī tās sievietes, kas ļoti cienījamā vecumā ģērbjas kā mazas meitenes, izdzīvo savu bērnību.
Jūsu kolēģi saka – esat diezgan noslēgta, savas emocijas uz āru īpaši nerādāt. Ko darāt, kad pavisam grūti?
Es patiešām cenšos neizrādīt, ja kaut kas noticis, un nevienam neko nestāstīt. Tikai tuvākie pēc mana ģīmja var pateikt, ka kaut kas nav, kā vajag. Bet iekšpusē… Tur es esmu drāmas karaliene. Tur es varu vārīt un piebērt vēl, kamēr kārtīgi uzburbuļo. Un tad kāds pamatīgi atraujas… Parasti jau vistuvākie. Taču šos objektus parasti mainu, lai vienam nav pārāk daudz jācieš. Šo savu trūkumu labi apzinos, un cenšos mainīties. Cenšos neizdomāt to, ko otrs attiecīgajā brīdī varētu domāt, un neuzkurināt savas emocijas. Bet, ja tas ir noticis, tad metu olas. Paņemu groziņu ar olām, aizbraucu kādā vientuļā vietā, piemēram, mežā un, centrējot savas emocijas, no visa spēka tās metu pret zemi. Piebildīšu, ka to vēlams nedarīt mājās, vannā, kā reiz esmu mēģinājusi. Pēc tam pašai tas viss jāsatīra, un tas nav patīkami. Bet mežā – tur uzreiz tiks nošauti divi zaķi: izlādētas emocijas un pacienāti dzīvnieki, varbūt putni.
Kādreiz esmu metusi arī šķīvjus, bet tas tomēr nav forši – šķīvji mājās ātri izbeidzas, un pašai jāslauka lauskas.
Starp citu, viens no profesionāli grūtākajiem brīžiem bija, kad atnācu strādāt uz Latvijas Sirdsdziesmu – nepelnīti saņēmu pārmetumus, ka esmu izēdusi iepriekšējo raidījuma vadītāju Raivu Veidenbaumu. Taču man ar šo lēmumu vispār nebija nekādas saistības. Tādā brīdī cits nekas neatliek, kā atkal ķerties pie spēka vārdiem. Apzinos, ka arī profesija, kurā strādāju, ir diezgan nežēlīga – nav nekādas garantijas par rītdienu. Vienā dienā tev var pateikt, ka vairs neesi vajadzīgs. Un par to man skumji – Latvijā ir daudz pieredzējušu profesionāļu, bet vienu dienu tev jāaiziet, jo jādod vieta jaunajiem. Protams, manā dzīvē bijušas arī tā dēvētās lielās ciešanas, piemēram, tuvu cilvēku aiziešana. Bet par tām es negribu runāt. Tikai varu pateikt, ka laiks lēnām visu dziedē.
