Rīga +4°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tu esi viena no grāmatas Viljamsas dzemdniecība tulkotājām un izdevējām. Ar ko šīs grāmata ir tik īpaša?
Tā ir leģendāra grāmata (tās pirmizdevums bija 1892. gadā), kas spējusi saglabāt savu aktualitāti un nozīmību dzemdību speciālistu vidū līdz pat šodienai, jo nemitīgi tiek papildināta ar jaunākajiem pierādījumos balstītiem pētījumiem un pārizdota ik pēc pieciem gadiem. Šīs grāmatas izdošana latviešu valodā man bija lieli svētki, jo tā paredzēta kā dāvana katrai Latvijas vecmātei. Mums bija cēls mērķis palīdzēt vecmātēm apgūt jaunāko zinātnisko informāciju viņu valodā, jo dzimtajā valodā dzirdēts vārds atrod ceļu pie cilvēka prāta un sirds daudz tiešāk, ātrāk un dziļāk nekā jebkurā svešvalodā lasītais. Vidējais vecmātes vecums Latvijā ir 46–48 gadi, daudzi šīs paaudzes cilvēki nelasa angliski, taču arī viņiem nepieciešama informācija par jaunākajiem pētījumiem medicīnā. Izlasot šo grāmatu savā dzimtajā valodā, ikviena Latvijas vecmāte būs saņēmusi pašu jaunāko informāciju par dzemdniecību, un vēl turpmākos desmit gadus tas būs aktuāli. Jo paiet aptuveni 10–20 gadi, kamēr tas, kas ir izpētīts, tiek ieviests praksē un atrod savu vietu aprūpē.
– Vai ir pretrunas starp to, kas aprakstīts grāmatā un kā reāli notiek pie mums?
– Jā, ļoti daudz. Piemēram, vakar mājdzemdībās mums asistēja vecmāte no stacionāra, lai gūtu ieskatu, kā tas ir. Viņai bija šaubas, kāpēc mēs klausāmies sirdstoņus tikai ar dopleru? Vai tad tā ir labi? Slimnīcā ik pēc 20 minūtēm jāpieraksta sirdstoņi, jāizvērtē un pēc noteikta laika atkal jāpieraksta, jāizvērtē. Es atvēru grāmatu un izlasīju viņai par augļa elektroniskās novērošanas ieguvumiem, un tur bija skaidri aprakstīts, ka tas, ka māmiņa tiek pieslēgta kardiotopogrāfijai un sistemātiski novērota, neuzlabo dzemdību iznākumus. Vēl vairāk – pētījumi liecina, ka tas biežāk rada nepieciešamību pēc operatīvas iejaukšanās. Neviens aparāts nevar aizstāt cilvēka ausi un smadzenes, ko viņš liek lietā, klausoties šos sirds toņus.
Un tā diemžēl notiek bieži, ka mediķi kaut ko dara, bet neizvērtē ieguvumus.
Zinu, ka Rīgas Dzemdību namā ir nopirkts tā sauktais Stan aparāts, ar ko mēra augļa elektrokardiogrāfiju, ieliekot sensoru dzemdē. Pat nerunājot par risku, ka ievietošanas laikā sensors var savainot dzemdes sieniņu un mazuļa galviņu, kā arī veicināt placentas atslāņošanās riskus, pētījumos tika secināts, ka šīs invazīvās tehnikas izmantošana ir noderīga tikai gadījumos, kad standarta sirdsdarbība uzrāda anomālus rādījumus. Taču tās ieviešana klīniskajā praksē nemaina operatīvās iejaukšanās nepieciešamību vai zīdaiņa encefalopātijas risku.
Šī grāmata detalizēti stāsta arī par kropļojošo starpenes iegriezumu, par ko Latvijā pašlaik ir ļoti karsta diskusija. 20. gadsimta 70. gados bija pieņemts veikt epiziotomijas iegriezumu gandrīz visām sievietēm pirmajās dzemdībās, un viens no šīs prakses popularizēšanas iemesliem bija taisns, glīts iegriezums, ko koriģēt bija vieglāk salīdzinot ar robainu plīsumu. Taču jau 1991. gadā tika pierādīts: ilgi pastāvējušais uzskats, ka epiziotomijas gadījumā sāpes ir mazākas un dzīšana labāka nekā pēc plīsuma, izrādījies nepatiess. Epiziotomija palielina anālā sfinktera un taisnās zarnas plīsuma iespēju, trīskāršo fēču nesaturēšanas risku un dubulto gāzu nesaturēšanas risku. Ieguvums no epiziotomijas ir drīzāk kaitniecisks. Bet jāpaiet vēl daudziem gadiem, kamēr atteiksimies no ierastās prakses: ja šķiet, ka plīsīs, labāk griezt, jo taisnāk sagriezīs, labāk sadzīs, mazāk plīsīs tālāk, nebūs taisnās zarnas un sfinktera plīsuma. Bet patiesībā: labāk lai plīst – kaut arī šādus plīsumus ir grūtāk sašūt, pēcoperācijas sāpes ir mazākas, dzīšana ir labāka, ieguvums sievietei, jo viņa pēc tam labāk kontrolē visu savu apakšgalu, visu taisno zarnu un maksts muskuļus. Turklāt, kad mums plīst, plīsums ir tieši tik liels, cik nepieciešams bērniņam, ja es griežu, tad iegriezums ir tik liels, cik šķērei atvērums. Zinu, ka šis mans paziņojums saviļņos Latvijas mediķu sabiedrību, bet par to vairs pat nestrīdas. Tie ir neskaitāmi pētījumi, kas to pierāda! Un arī pašas sievietes var noteikt, vai grib griezumu vai plīsumu.
– Kas vēl pašlaik aktuāls, runājot par dzemdniecību Latvijā?
– Fakts, ka pēc ķeizargrieziena var uzdrīkstēties dzemdēt dabiski. Izdošanās ir 60%, tas ir vairāk nekā puse. Un, ja vēl ir laba sagatavošanās un spēcīga atbalsta komanda, tad šī izdošanās var sasniegt 80%. Rētas plīsuma risks pretstatā tam mūsu lielajam bubulim ir zems – tikai 0,9% ar šo zemo griezumu, ko mēs veicam jau pēdējos 20 gadus. Protams, dzemdības pēc ķeizara prasa lielu pacietību no mammas un no mediķa, šīs dzemdības nebūtu ieteicams ierosināt un stimulēt. Lielā daļā gadījumu slimnīcā gan ierosina, gan stimulē dzemdību norisi. Trūkst speciālistu ar iekšējo spēku nogaidīt, kamēr bērniņš ir gatavs dzimt.
Vēl sievietēm svarīgi zināt, ka drīkst uzdrošināties dzemdēt, ja bērniņš iegūlies ar dupsi pa priekšu, jo lielā daļā gadījumu rezultāti ir labi, ja ir pieredzējis aprūpes sniedzējs (tas ir ļoti no svara), un ļoti liela nozīme ir mammai, kas grib sadarboties. Mammas vēlme dzemdēt bērnu ir noteicošā, un atkal, atrodot sev atbalsta komandu, iespēja, ka mazulis piedzims sekmīgi, ir ļoti liela. Jā, mazuļa traumatisms ir augstāks, taču pieredzējis aprūpes sniedzējs šo risku var mazināt.
– Veselības gadagrāmatā publiskotie dati parāda, ka Latvijā ir lielākais ķeizargriezienu skaits Baltijas valstīs. Ar ko jūs to skaidrojat?
– Tas ir mantojums no laika, kad griezienus veica vertikālā veidā no nabas uz leju un šie griezumi atvērās jeb dzemdes plīsumi bija biežāk sastopami. Šādu dzemdes plīsumu dēļ mediķi baidījās, jo bija gadījumi, kad mira bērns vai māte, vai abi divi. Pamazām praksē ieviesa normu: pēc ķeizargrieziena tikai ķeizargrieziens. Šāda prakse eksistēja līdz pat 2010. gadam, kad Pasaules Veselības organizācijas pateica, ka jāveic ķeizargriezienu skaita samazinājums. Latvija jau nav vienīgā valsts, kur ir liels ķeizargriezienu skaits. Amerikā to ir līdz pat 35%. Mēs esam sasnieguši 26%, kas arī ir ļoti augsts rādītājs.
Taču skumji, ka vislielākajam ķeizargrieziena riskam ir pakļautas pirmdzemdētājas. Katra ceturtā pirmdzemdētāja pabeidz dzemdības ar ķeizargriezienu. Un te ir jautājums, kāpēc ir šis pirmais ķeizargrieziens? Jo pēc tam, protams, ir daudz vairāk jautājumu – jāvērtē, vai dzemde ir funkcionēt spējīga, un vismaz 20% tā vairs nav funkcionāli spējīga laist pasaulē mazuli. Mērķis būtu – nepieļaut pirmo ķeizargriezienu. Kāpēc pirmajās dzemdībās ir tāds risks? Tāpēc, ka pirmie dzimst lēni, grūtāk nekā pārējie, pirmie daudz cītīgāk jāstumj un ar pirmajiem mammas ir visnesagatavotākās. Viena daļa mammu vienkārši cer uz izdošanos, ka viņa aizbrauks uz stacionāru un viņai rokās iedos bērniņu, bet īsti nesaprot, cik daudz pašai jāiegulda dzemdību procesā.
Daļa pirmdzemdētāju tic, ka dzemdības varētu nesāpēt. Jā, ir dažas mammas, kas piedzīvojušas orgasmiskas dzemdības, un tomēr tas ir mazāk par 1%.
Es aicinātu māmiņas ļoti cītīgi gatavoties jebkurām dzemdībām, jo atmiņa ir viltīga. Arī gatavojoties otrajām dzemdībām, jau esam aizmirušas sāpes un grūtības, cīņu ar savu nevaru vairs… Bet atceramies, cik forši bija, kad bērniņš jau piedzimis, cik salds bija tas brīdis, kad mazulīti uzlika mums uz punča. Taču, ja mēs domājam par bērna piedzimšanu, tad tā ir vienīgā īstā mazuļa dzimšanas diena. Tas ir tikpat liels notikums kā kāzas, kad mēs ejam satikt savu mīļoto cilvēku uz mūžu. Ja mēs ar tādu bezatbildību domāsim par kāzām – nu, aiziesim uz zaksu, un kaut kā jau būs –, tad tā arī būs – kaut kā. Bet, ja mēs gribam to izjust ar baudu, tad jau savlaicīgi plānojam, gan kur tas notiks, gan ar kādiem cilvēkiem. Kas man būs mugurā, ko es pati darīšu, ko darīs mans mīļotais un citi apkārtējie. Kādus rituālus gribētu piedzīvot un kādus negribētu. Dzemdību plāna galvenais mērķis nav radīt ideālismu, bet dod materiālu sarunai ar savu aprūpes sniedzēju – kā es to iedomājos, vai tas tā var būt, vai tas ir iespējams, kā es to varu sasniegt ar saviem iekšējiem resursiem un kāda palīdzība man būtu vajadzīga. Saskaņota un sinhrona darbošanās ar aprūpes sniedzēju paaugstina izdošanos arī pirmdzemdētājām.
Daba mums ir paredzējusi desmit lunāros mēnešus, lai mēs sagatavotos dzemdībām, un tos arī vajadzētu mērķtiecīgi izmantot.
– Tavuprāt, ne visas sievietes mūsdienās ir spējīgas uz dabiskām dzemdībām…
– Māmiņai ir jāpiedzīvo tādas dzemdības, kādas viņa sev vēlas. Ja sievietes sapņu piepildījums ir dzemdības ar epidurālo anestēziju, tad tieši tādas arī viņai vajadzīgas. Taču viņa var padomāt, kāpēc. Varbūt to pašu efektu iespējams sasniegt citā veidā. Viņai pašai jāsaprot, kas būs vislabākais, un tad tas ir viņas ceļš.
Ir sievietes, kas mēģina, bet viņām kaut kādu iemeslu dēļ nesanāk – vai bērniņš ir nepareizi sagrozījies, vai iegurņa deformācija neļauj viņam piedzimt. Iemesli var būt dažādi, tie vienmēr bijuši un būs tā sauktie neplānotie ārpuskārtas ķeizargriezieni, kas vidēji veido 10–15%. Un tie ir jāpieņem, jo ne jau tikai mamma visu nosaka, arī bērniņš izvēlas dzimt noteiktā veidā. Sev zināmu apsvērumu dēļ viņš ieņem to vai citu pozīciju, dažkārt viņam varētu būt arī bailes nākt pasaulē. Reizēm bērniem ar īsto nabassaites mezglu vai nabassaites piestiprināšanos apvalkos jau tāpat grūtniecības laikā pienācis mazāk skābekļa un barības vielu, un bērniņam ir skaidrs, ka viņš varētu arī nepārdzīvot dzemdību slodzi, tādēļ nemaz nemēģina, cenšas nepiedzimt. Tāpēc ir gadījumi, kad jāļauj bērniņam piedzimt citā veidā – ar ķeizargrieziena operāciju.
– Esam saņēmuši daudz vēstuļu no māmiņām, kas baidās, vai stacionārā varēs piedzīvot dabiskas dzemdības bez stimulēšanas. Šādi priekšstati izveidojušies no lasītā forumos, sarunām ar citām māmiņām.
– Forumos mēs lasām citu sieviešu pieredzi, un tā ir būtiska, jo viņas to ir piedzīvojušas. Un, lai ko teiktu stacionāra mediķi, pretī ir šo mammu emocijas un pārdzīvojumi. Sievietei ir svarīgi apzināties, ka tā, kas dzemdē un pieņem lēmumus, vienmēr ir māmiņa. Tai būtu jābūt māmiņai. Pat neplānota ķeizargrieziena gadījumā mediķim jāizskaidro, kāda ir situācija, kāpēc šis ķeizargrieziens būtu nepieciešams, un māmiņa ir tā, kas pieņem šo lēmumu.
Ja dzemdības aprūpējošam speciālistam ienāk prātā doma par dzemdību stimulēšanu, viņam to vajadzētu pamatot – kas tieši dzemdību norisē nav pietiekami labs, fizioloģisks vai dabisks. Un tad šī iejaukšanās jau ir sekas. Tā ir kā glābšanas akcija, lai māmiņa vai bērniņš būtu veseli. Bet glābšanas akcijās, vai tas būtu ugunsgrēks vai plūdi, vienmēr ir zaudējumi. Cerību zaudējums, dabisku dzemdību zaudējums, sapņu zaudējums.
– Mūsu sabiedrībā par maz novērtēta ir dzemdību trauma, jo parasti uzskata, ja mamma un bērns pēc dzemdībām ir dzīvi un veseli, tad jau viss ir kārtībā…
– Dabiskas dzemdības atbalstošās konferencēs jau gadiem runā par dzemdniecības traumu jeb traumēšanos dzemdībās, kas neattiecas tikai uz kādu miesisku bojājumu, lai gan arī starpenes plīsums vai ķeizargrieziens kā dzemdību iznākums var būt trauma. Šīs trauma skar sievietes seksualitāti. Tā var būt – neiejūtīga vagināla izmeklēšana, standartizēti, raupji pieskārieni sievietes vēderam brīdī, kad viņa ir emocionāli atvērta, lai laistu pasaulē savu bērniņu. Skarbi vārdi, emocionāla vardarbība, kliegšana, ja aprūpes sniedzējs ir zaudējis savaldīšanos. Trauksme, kas valda dzemdību zālē brīdī, kad ir kritiska situācija, asiņošana, sirds toņu izmaiņas, bet neviens nepaskaidro sievietei, par ko ir trauksme. Kad netiek piedāvāta iespēja pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu vai nepietiekami paskaidrots, kas patlaban notiek, vai vispār nepaskaidro – liek parakstīt papīru, un viss. Tā ir tā sauktā dzemdību kultūra, ko diemžēl esam mantojuši no padomju laikiem, kad sievietes tika nošķirtas no vīriem un nebija neviena, kas viņas varēja aizstāvēt un aizsargāt. Pamazām esam smēlušies no ārzemēs esošās dzemdību kultūras, emocionālā un fiziskā vardarbība mazinās, tēti, dūlas, mammas un vecmāmiņas var piedalīties dzemdībās, palīdzēt un atbalstīt sievieti. Bet tas nav vienas dienas jautājums, jo lielākā daļa mediķu, kas pašlaik pieņem dzemdības, paši ir piedzīvojuši vardarbību savās dzemdībās. Psihologiem tur būtu vairāk, ko teikt, bet, lai spētu pieņemt pret sevi vērsto vardarbību, tā bija jāattaisno – vai nu es to biju pelnījusi, vai nu citādi nevarēja, vai nu tas bija vienīgais veids, kā es to varēju saprast. Tiek veikta psihes modelēšana, kas noved pie secinājuma, ka šī vardarbība bijusi laba un pareiza un ka es arī to drīkstu izmantot savā praksē. Ja man tā darīja, tad es arī tā drīkstu. Es izdzīvoju, tu arī izdzīvosi! Un vēl ir tāds slavenais teiciens: es dzemdēju, man sāpēja, tu dzemdēsi, tev sāpēs! Tāds apburtas vardarbības loks, un vardarbības pārtraukšana notiek ļoti lēnām. Vai nu vardarbību piedzīvojušajam cilvēkam jāiet psihoterapijā un jāpārstrādā šīs traumas, vai arī pamazām jāmainās paaudzēm, vietā nākot cilvēkiem, kas piedzīvojuši mazāk vardarbīgu attieksmi dzemdībās un jau spēj strādāt par pakāpi labāk.
– Vilšanās sajūta var būt arī tad, ja dzemdības noritējušas citādi, nekā sieviete bija iztēlojusies…
– Tad ir vērts pārskatīt dzemdību plānu – kā gadījās, ka bija tik lielas nesaskaņas ar realitāti, un kas bija tas, ko es varētu ņemt vērā, citkārt dzemdējot, lai es labāk sagatavotos.
Jo ilgāk es strādāju, jo vairāk izprotu, ka katras dzemdības veido sievieti kā mammu, noslīpējot arvien jaunas šķautnes kā dimantam. Runājot par savām dzemdībām, ar vienām es piedzīvoju, kā ir dzemdēt ļoti lielu bērnu un varēt caur nevaru, ar otro piedzīvoju ļoti ātras dzemdības un maldīgo izjūtu – nu gan es protu dzemdēt! Ar nākamo bērniņu tika slīpēta mana pacietības šķautne, un, lai cik mēs būtu gatavas dzemdībām, katras no tām ir jauna pieredze, par ko līdz šim mums nav bijis ne jausmas.
Katras dzemdības būs ar pārsteigumu, un, manuprāt, jo atvērtāki mēs esam, jo mazāk tā būs trauma, bet vairāk – jauna pieredze, kas kaut ko māca par sevi pašu.
– Tu esi teikusi, ka sievietes parasti no dzemdību sāpēm baidās, bet tu par tām priecājies.
– Dzemdības ir kā plūstoša upe, un sāpes ir kā mazi akmentiņi upes vidū, pa kuriem ejot mēs varam tikt tai upei pāri, ja nav sāpju, nav šo akmentiņu, un mēs nevaram tikt otrā krastā. Sāpes nozīmē, ka veras vaļā dzemdes kakliņš, tas ir muskulis, kas stiepjoties sāp. Sāpju interpretācija mums ir dažāda, piemēram, jogā izpildot stiepšanās vingrinājumus, vienam tas sagādā baudu, bet citiem reālas sāpes. Tāpat atšķiras mūsu attieksme pret dzemdību sāpēm – vai mēs to iemācāmies pieņemt, baidāmies vai izjūtam kā ļoti traucējošu. Bez sāpēm nedzimst. Neviens nav pamodies no rīta gultā ar bērniņu blakus. Lai cik viegli būtu dzemdību stāsti, sāpes jūt visi, tā Tas Kungs to ir iekārtojis.
– Un tām, kam bail no sāpēm, atliek tas ķeizars…
– Varbūt tām, kam bail no sāpēm, ir silts ūdens, vanna, epidurālā anestēzija, pozīcija, kurā viņas to spēj labāk pieņemt, un ķeizars kā pēdējā iespēja…
– Tev ir četri bērni, kā tu vari visu pagūt un savienot pienākumus darbā un mājās?
– Nevar un nevarēs, vienmēr būs jāizvēlas. Dzīve ir nemitīgs līdzsvara meklējums starp darbu un atpūtu, starp to, ko gribas, un to, ko vajag. Starp mācībām un ģimeni, un tā tālāk. Es mēģinu dzīvot, iztēlojoties, ka šī ir viena no manām pēdējām mūža dienām, tas man palīdz nospraust prioritātes, ko tieši šajā dienā vēlētos izdarīt un ko gribētu atstāt pēc sevis. Nozīme ir arī vecumam, jo katrā posmā mēs gribam kaut ko citu. Man jaunība bija tāds izrāviena laiks, lielais aktivitātes vilnis, šobrīd es arvien vairāk pārvērtēju sabiedrisko aktivitāšu nozīmi manā dzīvē un daudz vairāk laika pavadu ar savu ģimeni nekā pirms gadiem pieciem. Es vairs neatbalstu tādas akcijas kā Māmiņu bizness, jo laiks, kad ir mazulītis, ir jāpavada ar mazulīti. Laiks, kad piedzimst bērniņš, nav laiks biznesam. Zinu, ka šīs sievietes noteikti kaut ko ir arī ieguvušas – neatkarību, naudiņu, popularitāti, tomēr tas, ka bērni ir mazi, bet mamma ar domām ir citur, nekad, nekad vairs nav atgūstams. To varu teikt no savas sāpīgās piemredzes.
Intervija publicēta žurnālā MANS MAZAIS 2013. gada decembrī.
