Kad ģimenē ienāk vēl viens bērns, daudzi vecāki sastopas ar vecākās atvases greizsirdību, kas ir pavisam normāla reakcija uz notiekošo. Tomēr reizēm ir arī situācijas, kad vecākais bērns grib aktīvi iesaistīties jaundzimušā auklēšanā. Bet ko darīt, ja viņš ir nevis apzinīgs skolnieks, bet pats vēl ir gana mazs un jāuzmana – enerģija plūst pāri malām, kad mazais palīgs ķeras pie zīdaiņa krēma bundžiņām, grib palīdzēt bēbīti apģērbt, turēt rokās, bet izlietotās autiņbiksītes steidzas ielikt veļasmašīnā. Kā nenogalināt bērna vēlmi parūpēties par jauno ģimenes locekli, izvairoties no bīstamām situācijām viņa lielās aktivitātes un enerģijas dēļ?
Vecākajam bērnam 2 gadi
Ja bērns nav greizsirdīgs uz jaundzimušo, tā ir laba zīme un liecina par to, ka mazulim netrūkst vecāku mīlestības un uzmanības. Viņa vēlme palīdzēt bēbīša aprūpē šajā vecumā ir gan aktīva dzīves pozīcija, gan nedaudz arī spēle.
Parasti divu triju gadu vecumā bērns vēl neapzinās atbildību, ko pieprasa rūpes par mazo brālīti vai māsiņu, viņš vienkārši kopē mammas uzvedību un rīcību.
Mamma rūpējas par bēbīti, un mazais atbilstoši savai saprašanai mēģina atkārtot pieaugušā darbības. Bērni šajā vecumā kļūst arvien patstāvīgāki un neatkarīgāki, viņi jūtas gana lieli, lai paši izlemtu un īstenotu savus lēmumus, lai gan bieži vien tie ir nepareizi, skatoties pieaugušo acīm. Bērns vēl tikai mācās izprast likumsakarības. Mazais, piemēram, apgūst, kā darbojas dažādas sadzīves ierīces, bet tajā pašā laikā var ielikt veļas mašīnā netīrus zābakus – tā viņš iepazīst pasauli un izpauž savas loģiskās domāšanas attīstību. Arī mazuļa vēlme rūpēties par jauno ģimenes locekli var izpausties pieaugušajam nepieņemamā veidā un nereti šķist pat kaitinoša. Tomēr jāpatur prātā, ka pārāk asa reakcija, aizliedzot mazajam darīt to, kam mamma velta lielāko daļu sava laika, bērnu var aizvainot. Jūtīgākiem bērniem tas var radīt ne tikai aizvainojumu, bet arī nepārliecinātību par sevi un saviem spēkiem, kā arī bailes nodarīt kādam pāri. Tādēļ nevajadzētu mazajam liegt iesaistīties zīdaiņa aprūpē un ļaut palīdzēt, pat ja šī palīdzība šķiet neveikla un nevajadzīga. Labāk padomājiet par konkrētiem uzdevumiem, kas mazajam palīgam būtu pa spēkam.
1. Divu triju gadu vecumā bērni labprāt izpilda vecāku norādījumus, tas ir arī labs treniņš mazuļa atmiņai un veicina domāšanas attīstību. Sagatavojiet mazus, vienkāršus uzdevumus, ko droši var uzticēt mazajam palīgam. Bērnam būs pa spēkam atnest kādu priekšmetu no blakus istabas, iedot kādu lietu, kuras nosaukums ir zināms un kura atrodas viņa redzeslokā. Izpildot mammas lūgumu, mazais jutīsies lepns par padarīto, jo vēlas tikt novērtēts pozitīvi un sagaida vecāku uzslavu. Šāds nopietns darbiņš mazajam, iespējams, patiks daudz labāk par rotaļāšanos vienatnē, kamēr mamma aprūpē bēbīti.
2. Šis ir īstais laiks, lai vecākajam bērnam mācītu maigumu un empātiju, ļaujot kontaktēties ar zīdaini. Mierīgā balsī bērnam paskaidrojiet, kādēļ ņemt mazo brālīti vai māsiņu vienam pašam rokās (piemēram, censties izcelt no gultiņas vai ratiņiem) var būt bīstami, bet mazulīti samīļot un glaudīt, kopā guļot, piemēram, vecāku lielajā gultā, ir ļoti mīļi un jauki, tas ir arī ļoti svarīgi viņu savstarpējām attiecībām nākotnē. Divu triju gadu vecumā bērns var iemācīties pašūpot šūpulīti, kurā guļ zīdainis (lai gan sākumā šūpošana var būt pārāk enerģiska, tādēļ tas noteikti jādara tikai pieaugušā klātbūtnē), vai paspēlēties ar mazulīti.
3. Jāņem vērā, ka bērni šajā vecumā vēl nespēj ilgstoši noturēt uzmanību vienai darbībai, tādēļ pat uz īsu brīdi nevajag divgadniekam atstāt pieskatīt zīdaini! Bērni šajā vecumā vēl nav gatavi dalīties ar rotaļlietām, tādēļ mazais var apvainoties, nedabūjis iekāroto mantiņu uzreiz, kad sagribējis, un var mazajam brālītim vai māsiņai iesist vai censties mantiņu izraut no rokām. Centieties šādus incidentus uztvert mierīgi – vecākais bērns (kurš pats vēl ir gana mazs) nedara to, ļaunu nodomu vadīts, tas ir atbilstoši viņa vecumam un attīstībai.
Vecākais iet dārziņā
Ja vecākajam bērnam ir 4 līdz 6 gadi, tad viņa vēlme rūpēties par jaundzimušo nav tikai pieaugušo uzvedības un rīcības kopēšana, tomēr nosaukt to par atbildīgu rūpēšanos par jauno ģimenes locekli arī nevar, drīzāk tā ir kā lomu spēle. Lai gan iejušanās mammas lomā un rūpēšanās par mazo brālīti vai māsiņu var būt gana aizraujoša, no vecākā bērna nedrīkst pieprasīt palīdzību un sagaidīt, ka viņš ar prieku un lielu entuziasmu vienmēr iesaistīsies un darīs to, ko vecāki lūgs.
1. Bērnudārznieks jau apzinās, ka viņam ar zīdaini veidojas zināmas attiecības, viņš vēlas komunicēt ar mazo brālīti vai māsiņu un var justies vīlies, ka mazulis vēl neko nesaprot. Tajā pašā laikā viņam vēl ir grūti saprast, ka zīdainis ar katru dienu pieaug un attīstās, domāt šādā nākotnes perspektīvā viņam vēl ir grūti. Bet laiku pa laikam iejusties mammas lomā bērnam sagādā prieku, vecākais bērns var arī izpildīt jau sarežģītākus vecāku norādījumus, turklāt vairākus pēc kārtas.
2. Bērna reakcija šajā vecumā jau ir pietiekami ātra, viņš jau labi orientējas sev pazīstamā vidē. Pirmsskolas vecuma bērns jau spēj pietiekami ātri reaģēt uz vecāku lūgumu kaut ko padot, atnest, izdarīt kādu vienkāršu darbiņu, piemēram, palīdzēt aiztaisīt mazulim autiņbiksītes.
3. Kad bērnam tuvojas skolas vecums, viņš vēlas kļūt patstāvīgāks un tikt galā jau ar atbildīgākiem uzdevumiem, tādējādi apliecinot, ka viņš jau ir kļuvis pieaugušāks. Piemēram, bērns vēlas stumt ratiņus ar mazo brālīti vai māsiņu, ģimenei dodoties pastaigā, paspēlēties ar mazuli, kamēr mamma aizgājusi uz vannas istabu. Protams, jāņem vērā, ka bērns šajā vecumā šādu atbildību un uzmanību var noturēt vidēji 30 minūtes un vēl nav gatavs risināt problēmas nestandarta situācijās. Vecāko bērnu uz neilgu laiku var atstāt kopā ar zīdaini, tikai pirms tam jāpārliecinās par drošību (lai blakus nav bīstamu priekšmetu, lai zīdainis ir drošā vietā, no kuras nevar nokrist), bet vienam kopā ar bēbīti ļaut doties pastaigā gan vēl ir stipri par agru! To var darīt, piemēram, tikai lauku mājas pagalmā un tikai pieaugušo uzraudzībā!
4. Šajā vecumā bērni ļoti vēlas mazuli ņemt rokās. Viņiem šķiet, ka mazais brālītis vai māsiņa ir gluži kā liela izmēra lelle, ar kuru viņi bez problēmām varētu tikt galā. Tādēļ vecākajam bērnam jāpaskaidro, cik zīdainītis vēl ir trausls, tomēr pilnībā liegt fizisku kontaktu arī nav ieteicams. Lai vecākais bērns tur zīdaini rokās vecāku klātbūtnē (mazuli var atbalstīt pakaviņa spilvenā vai vecāki var palīdzēt pieturēt zīdaiņa galviņu).
5. Ja vecākais bērns ir nopietns un gana atbildīgs, viņam jau var uzticēt vienkāršas darbības ar sadzīves tehniku. Piemēram, ieslēgt trauku mazgājamo vai veļas mazgājamo mašīnu, izņemt pudelīti no sterilizatora, bet esiet bērnam blakus un paskaidrojiet, kas un kā jādara. Piemēram, ne katrs bērns sapratīs, ka knupīti, kurš nokritis uz zemes, sākumā jānomazgā un tikai tad var dot zīdainītim.
Kad mazulis jau būs paaudzies, lielā māsa vai brālis kļūs viņam par piemēru, no kura mācīties lielās dzīves gudrības. Vecākajiem bērniem tas ir labs stimuls vairāk sekot līdzi tam, ko un kā viņi dara, lai būtu vislabākais paraugs mazajam. Un patiesībā būt lielajam ir ļoti forši. Kad mazulis paaugsies, vecākais bērns viņam varēs mācīt rāpot, runāt, dziedāt, dejot, kopā priecāties un iepazīt pasauli sadarbojoties, nevis konkurējot vienam ar otru!
Centies pēc iespējas biežāk vecākajam bērnam paskaidrot visus ar zīdaiņa aprūpi saistītos sīkumus un nianses, dodot konkrētus uzdevumus un norādījumus un vienmēr paslavējot bērnu par sniegto palīdzību!