Rīga -4°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Šobrīd lasu fantastisku grāmatu The Whole-brain Child (vārdu spēle – whole-grain/whole-brain, pilngraudu/pilnprāta), kas man palīdz citādi paskatīties ne vien uz bērna attīstību, bet arī uz savējo, analizēt savu reakciju uz konkrētām situācijām un attiecībām. Lai gan grāmata vēl tikai pusē, pārdomas vedina tik daudzu mammu mantra – es dzīvoju saviem bērniem, es ziedoju sevi bērniem, un to, kādas pozitīvas vai negatīvas sekas tas atstāj uz viņu lolojumiem.
Palūkojoties uz demogrāfisko situāciju Latvijā un neapskaužamajiem dzimstības rādītājiem, sievieti, kas izvēlas sevi ziedot ģimenei un bērniem būtībā ir jāapzeltī no galvas līdz kājām.
Mūsu, latviešu, iet mazumā un katrs sparīgs ķipars, kas izvēlas turpināt mūsu kultūru un sargāt tās mantojumu, ir no svara. Sieviete, kas par savu dzīves mērķi izvēlas bērnu audzināšanu, it kā paliekot savas personīgās ambīcijas un sapņus malā, teorētiski ļauj bērnam uzziedēt kā maigai maijpuķītei, sargājot to no skaudrās pasaules.
Protams, ziedot sevi bērnam var dažādi. Ir sievietes, kas šādu misiju uzņemas, paliekot mājās ar bērniem. Ir sievietes, kas tieši pretēji, dodas, raujas darbos, lai nodrošinātu bērna/ģimenes attīstību finansiāli. Modeļi ir dažādi, bet it kā mērķis ir viens – bērna laime un labklājība.
Un tad ir otra puse. Mans vīrs reiz minēja un es viņam pilnībā piekrītu, ka dzīves jēgu nav iespējams atrast ārpusē, tā ir jāmeklē sevī. Tikai sev tu nezūdi un nezudīsi.
Dzīvojot citam, pirmkārt, tam tiek uzgrūsts nenormāls smagums. Jebkurš bērns grib, lai viņa vecāki viņu mīlētu un arī paši ir laimīgi. Uzvelkot šos tu-esi-manas-dzīves-jēga betona zābaciņus bērna kājās sievietes (un arī vīrieši) savus mantiniekus noslīcina savās nepiepildītajās cerībās. Ja tā ir tavas dzīves jēga, tu sagaidi pilnību, tu sagaidi savu cerību piepildīšanu, bet neviens cilvēks nav pilnība.
Redzot vilšanos un skumjas savas mātes acīs, kas nesaņem cerēto mīlestību/sasniegumus/pateicību un zinot, ka tu esi iemesls, kādēļ viņas dzīves jēga nav sasniegta, mazs (vai pat gluži liels) knariņš vaino sevi, pārdzīvo un raujas, lai tikai savai mīļajai mammai izpatiktu.
Otrkārt, sevis ziedošana bērnam, manuprāt, ir sava veida slinkums un egoisms. Ne vien tu neesi pacenties, lai izzinātu sevi un atrastu jēgu sevī, kļūtu pašpietiekams un augtu, bet tu arī rādi ne to labāko piemēru savam bērnam.
No vienas puses, tu esi apveltījis sevi ar upura ērkšķu vainadziņu, personīgās vēlmes paliekot malā un dzīvojot otra dēļ, kas nemaz to nav lūdzis. No otras puses, arī tavs lolojums izaugs un vai nu sagaidīs, ka arī citi cilvēki viņa dzīvē viņam nesīs upurus, vai arī kāps tavās kurpēs un spīdzinās savus bērnus tieši tāpat.
Katrs dzīvo tā, kā atrod par labu esam. Arī es sevi šobrīd ziedoju bērniem – esmu mājās ar viņiem, cenšos padarīt šo iepazīšanos ar pasauli pēc iespējas harmoniskāku, pilnībā gan neatraujot no realitātes. Tomēr man tas ir tikai posms. Es gribu, lai tad, kad viņi ir gatavi, mani bērni kļūst patstāvīgi un nesagaida, ka es viņiem ziedošos, upurēšos. Es vēlos piepildīt savus sapņus, pilnveidot sevi daudzpusīgi un sasniegt savus izvirzītos mērķus – lai viņi darītu tieši tāpat.
Ģimene ir drošības spilvens un patvērums gan priekos, gan bēdās, bet tā man nav dzīves jēga. Es nenoliedzami gribu to labāko saviem bērniem – un tieši tādēļ es piepildīšu savus sapņus, vienmēr paturot prātā dārgāko, kas man ir – vīru un bērnus, kas spēs novērtēt manus sasniegumus, priecāties par otra veiksmēm un panākumiem un atbalstīt grūtībās.
