SPIED ŠEIT un aplūko svētku piedāvājumu! 
Rīga +11°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Kā es jūtos?
Mūsu meitai ir divi burvīgi bērni, par kuriem mums ar vīru ir prieks, taču ar meitu nespējam saprasties vienā jautājumā – viņa uzskata, ka vecvecāku pienākums ir pieskatīt mazbērnus, bet mēs tā nedomājam. Ir reizes, kad viņi bērnus pie mums atstāj uz visu nedēļas nogali vai garākām brīvdienām, un tas ir jauki, tomēr mēs paši tajā laikā nespējam atpūsties. Piebildīšu, ka abi ar vīru strādājam. Vai tiešām mūsu pienākums ir pieskatīt mazbērnus, un kā šo situāciju risināt miermīlīgā ceļā?
Atbild Dr. Gunta Andžāne Ārste – psihoterapeite, Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācijas prezidente.
Pirmais, kas tavā stāstā piesaista uzmanību, – no kurienes meitai šāds uzskats? Vai viņa pati to ir piedzīvojusi, ka viņu kā bērnu pieskatīja vecvecāki? Kā viņas vecāki izturējās pret saviem vecākiem attiecībā uz mazbērnu pieskatīšanu? Ja viņas vecvecāki viņu pieskatīja bez ierunām un iebildumiem, kamēr vecāki varēja strādāt vai darīt vēl ko, viņa vienkārši vēlas saviem bērniem to pašu, ko pati piedzīvojusi. Viņa uzskata, ka tas ir vecvecāku pienākums, un ir pieņēmusi to kā normu. Otra iespēja – viņa redz, ka draudzeņu, draugu bērnus vienmēr pieskata viņu vecvecāki.
Redzot šo pieredzi un tādēļ, lai labi justos savu draugu vidē, viņa grib, lai arī viņas vecāki dara tāpat.
Agrākos laikos mazbērnu pieskatīšana bija ļoti dabiska – daudzas dzimtas un ģimenes ja ne dzīvoja kopā, tad vismaz tuvu viena otrai, un vecvecāki mazbērnus vienmēr pieskatīja. Tas saistījās ar dzimtas stiprumu, dzimtas vērtībām. Taču jāņem vērā, ka tagad laiki ir mainījušies – ja agrāk vecvecāki pensijā devās 55 gados, tagad pensijas vecums pienāk krietni vēlāk (drīz pensionēšanās vecums būs 65 gadi), vairums joprojām strādā, un ir saprotama viņu vēlme nedēļas nogalēs atpūsties. Es nenostājos nevienā pusē, bet uzskatu, ka par šo situāciju ir jāizrunājas.
Vecvecāku loma ir dāvana
Vēstulē omīte arī raksta, ka pieskatīt mazbērnus ir jauki, tātad vecvecākiem vairāk vai mazāk tas patīk un viņi ir ar mieru ik pa laikam to darīt.
Diemžēl reizēm vecvecāki izsakās daudz skarbāk: «Pati dzemdēji, pati arī audzini!»
Bet – arī tad, ja viņi šādi uzskata, tas ir jāpieņem. «Es uzaudzināju savus bērnus, man neviens nepalīdzēja, tu audzini savējos un tiec galā, kā vari.» Izklausās diezgan skarbi, bet zem tā slēpjas vecvecāka aizvainojums uz saviem vecākiem un vecvecākiem. Iespējams, viņiem pat būtu vēlme pieskatīt savus mazbērnus, tomēr aizvainojums uz saviem vecākiem vai vecvecākiem ir pārāk spēcīgs. Turklāt ir arī tādas emocijas kā skaudība un greizsirdība, ka citiem vecāki palīdzēja auklēt bērnus, bet man nekad – tad lai arī mani bērni piedzīvo to pašu! Bet var būt otrādi – man neviens nepalīdzēja, bet es, nonākot vecvecāka lomā, gandrīz nejūtu robežas un tikai prasu: kad atvedīsi man mazbērnus? Omītes, kuras par daudz iesaistās un visu laiku grib būt kopā ar mazbērniem, pārsvarā dzīvo ar vainas izjūtu, ka, pēc viņu priekšstatiem, viņas savulaik nebija pietiekami labas (ideālas) kā vecāki. Ka par daudz strādāja, par maz rūpējās, un tad nolemj, ka bērniem neiedoto laiku un rūpes atstrādās uz mazbērniem. Un bieži vairs neredz robežas.
Taču atgriežamies pie sākuma… Pateikt, ka mazbērnu pieskatīšana ir vecvecāku pienākums, – nevar.
Rūpēties par bērniem ir vecāku pienākums! Ja esi vecāks, tad tāds esi 24/7 – tu nevari izvēlēties, tā ir tava atbildība. Savukārt vecvecāku loma ir dāvana! Tā ir iespēja, kuru vari vai nevari izmantot. Omīte mazbērnu var paņemt, izpildīties vislabākajā veidā, kā spēj un grib, un atdot atpakaļ. Bet tas lielā mērā ir atkarīgs arī no cilvēka un viņa rakstura. Tas pats attiecas uz opīšiem, jo šajā ziņā nav dzimumu atšķirību. Ja šī sociālā loma viņam iet pie sirds un viņš vēlas to darīt, nav atšķirības, vai bērnu pieskata vecmamma vai vectēvs, vai abi kopā. Ir opīši, kuri mazāk iesaistās, jo savā dzimtā un ģimenē pieredzējuši, ka bērnu pieskatīšana ir sieviešu ziņā, bet ir arī tādi, kas ļoti labprāt pieskata mazbērnus.
Vajadzīgs plāns B
Pieļauju, ka šajā stāstā, iespējams, problēma ir arī tā, ka meita ar saviem vecākiem nav izrunājusies, varbūt viņi nav iemācījušies vienoties un dzīvo, domājot, ka visi domā līdzīgi, visu paši nojauš un zina. Mēs nezinām, ko otrs domā, kamēr viņš to nepasaka. Un arī tad, kad pasaka, nevar būt drošs, vai tā ir taisnība vai dažreiz arī izlikšanās. Dusmas ilgi krāt nevar, un tās agri vai vēlu izlaužas kādā replikā vai aizrādījumā, bet vainu, kaunu vai bailes mēs eleganti protam iepakot sevī un turēt sevī ilgstoši. Un justies slikti un vainīgi. Viena puse tāpēc, ka pārāk bieži prasa pieskatīt mazbērnus, otra puse – ka pietiekami daudz viņus nepieskata.
Tāpēc visbrīnišķīgākais risinājums šajā situācijā ir saruna!
Man ir vajadzība, lai pieskati bērnus, vai tu vari? Jā, varu! Bet tu drīksti teikt arī, ka nevari, un es to respektēšu. Jā, nevaru, man ir teātris, draudzenei dzimšanas diena. Labi, ja tu nevari, man ir plāns B, piemēram, auklīte vai kaimiņiene. Tas atbrīvo vecvecāku no vainas izjūtas, ka viņš nav pildījis savu it kā pienākumu. Plus, vēl realizējot savas vajadzības, vecvecāks motivē sevi nākamajā reizē divreiz vairāk pieskatīt mazbērnu – iepriekš izlaidu, nākamajā reizē noteikti, noteikti pieskatīšu! Lieliski būtu, ja meita, atrisinot situāciju citādi, noalgojot aukli, uz saviem vecākiem nedusmotos un nebūtu aizvainota, turklāt skaidri saprastu: tas ir mans bērns un man ir jābūt plānam B. Protams, kādreiz dzīvē var gadīties, ka otra varianta nav, taču tāpat – ja par to nerunās, nekas nemainīsies.
Varbūt nemīl mazbērnus?
Dabiski, ka brīdī, kad mamma vai tētis atsakās pieskatīt mazbērnus, var būt diezgan sāpīgi – vai tad viņi nemīl savus mazbērniņus? Un tātad – arī mani? Mīl, bet, iespējams, traucē kādi vecie, neatrisinātie konflikti vai attiecības – varētu traucēt kaut kas, kas bija iepriekš, ne šī reālā situācija.
Arī tad, ja ome vienmēr ir gatava būt klāt un palīdzēt, un nevelk robežas un neievēro savas vajadzības, bet izšķīst citu vajadzībās, viņā ar laiku krājas aizvainojums, arī sajūta, ka viņa netiek novērtēta, varbūt skaudība, greizsirdība, jo varbūt bērni nepasaka paldies, vismaz ne pietiekami. Krājas neapmierinātība, un vienā brīdī gribas pateikt: vāciet paši tos savus bērnus!
Ja vecvecāki pēc savas iniciatīvas daudz iesaistās, vecāki var sākt to uzskatīt par normu un nenovērtēt vecvecāku devumu.
Vēl viena nianse – sāncensība! Katram mazbērnam ideālā variantā ir četri vecvecāki – divi no mammas puses, divi – no tēta puses. Var gadīties, ka vieni vienmēr ir atsaucīgi un bez robežām, bet otri – liek skaidras robežas: tad varu, tad nevaru! Kas tādā brīdī notiek ar vecākiem? Mana mamma vienmēr var pieskatīt bērnus, bet tava – tikai paretam… Tad pārim rodas jautājums par to, kas ir labi vecvecāki, un vecvecākiem ir sāncensība ar pilnīgi svešiem cilvēkiem.
Kā rīkoties?
Apsēsties pie galda un šo situāciju pārrunāt – citu variantu nav! Tā kā iniciatīva nāk no vecvecāku puses, viņi varētu uzņemties atbildību un sarunu saorganizēt. Vislabāk, ja tajā laikā bērnus pieskatītu kāds cits vai mazie vismaz būtu blakus istabā un šo sarunu nedzirdētu. Vecvecāki varētu sākt ar to, ka mīl savus mazbērnus, ka viņiem ļoti patīk ar viņiem pavadīt laiku kopā. Taču, tā kā viņi arī strādā un ir noguruši, turklāt katram ir arī citi pienākumi, būtu labi, ja mēs vienotos, kā mazbērnu aprūpi varam sadalīt tā, lai mēs esam priecīgi un jūs esat priecīgi kā vecāki. Skaidri un gaiši jāceļ kārtis galdā un jāatsakās no domas, ka es zinu, ko tu domā – jo patiesībā nezini!
Un jāvienojas, piemēram, ka vecvecāki mazbērnus pieskatīs katru otro nedēļu vai reizi mēnesī, vai kā citādi, bet – lai ir skaidri spēles noteikumi.
Protams, dzīve nav tikai taisna šoseja un gadās dažādas ārkārtas situācijas – kaut kas notiek darbā, pēkšņs komandējums, izbrauciens, taču arī šajā gadījumā bez runāšanas un jautāšanas pie kopīgas vienošanās nevar nonākt tā, lai abpusēji paliek laba sajūta. Ka es palīdzu un ka man palīdz.
Ikdienas reālajā dzīvē var arī gadīties, ka notiek kas neparedzēts, piemēram, vecākais bērns pēkšņi jāved uz slimnīcu un mazo nav, kur atstāt. Arī par šādām situācijām vajadzētu vienoties, lai gan gribas domāt, ka neviens vecvecāks neteiks: «Piedod, es skatos seriālu.» Ja spēles noteikumi būs skaidri un sarunāti, tad nevajadzētu būt ne dusmām, ne aizvainojumiem.
Vai vecvecākiem ir tiesības atteikties pieskatīt mazbērnus?
Pieaugušajiem bērniem būtu svarīgi iemācīties pieņemt, ka vecvecākiem ir arī tiesības nepieskatīt mazbērnus, un tā atkal ir saruna un vienošanās. Diemžēl mums ir tik daudz pieņēmumu un daudzi joprojām dzīvo ar pārliecību, ka, pēc labas uzvedības ābeces, vecvecākiem vienmēr jābūt gataviem auklēt mazbērnus. Bet tā tas notika senos laikos, kad dzimtas dzīvoja kopā, un tas bija dabiski. Tagad vecvecāki strādā, ceļo, dzied koros, iet uz teātri un bauda dzīvi, dzīvildze ir pagarinājusies, iespēju ir tik daudz, un vecvecākiem ir tiesības dzīvot savu dzīvi.
Populārākie raksti
