Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Es gribētu būt bērns, kad man, gatavojoties uz skolu , mamma ir izlikusi drēbes uz gultas man priekšā, un man nav jālauza galva par laikapstākļiem un temperatūrām. Es gribētu būt bērns, kad mana lielākā bēda ir vecāku aizliegums doties uz ballīti ar nakšņošanu vai nepareizā krāsā iegādāts krekliņš. Būt bērnam – brīvības un bezatbildības uzvaras gājiens!
Protams, vēl sulīgi labi atminos tīņa gadus un vecāku uzspiestās normas, gulētiešanas laikus, brīvprātīgi obligātās deju nodarbības, privātstundas un tml. Tobrīd līdz brīvībai šķita kā līdz mēnesim, savukārt bezatbildības valdzinājums zuda, iedomājoties par sekām – vecāku dusmām vai vēl sliktāk – skumjām, vilšanos. Tomēr pieaugot un retrospektīvi analizējot savu dzīves gājumu, ir lieki piebilst, ka tik brīva un tik beznosacījuma laimīga jutusies kā bērnībā, es reti kad jūtos kā pieaugušais. Paldies maniem vecākiem par to!
Un tad tu pats esi vecāks, un viss, kas uzkrauts uz tava šķīvja, atbildības papildporciju ieskaitot, ir tikai un vienīgi tev jānotiesā. Jautājumi, papildiespējas, zvans draugam, 50:50 – tas paliek Gribi būt miljonārs un citu izklaides pārraižu ziņā, nē, gala lēmums ir tikai un vienīgi tavs. Ar visām dzīvi graujošajām vai debešķīgo iespēju paverošajām iespējām komplektā.
Tad nu nav arī liels pārsteigums par manas paaudzes apjukumu un nespēju pieņemt lēmumus. Pirmkārt, informācijas pārbagātībā – paldies, internet! – ir grūti pieņemt lēmumu, jo opciju vienkārši ir par daudz un cilvēka smadzenes nespēj to apstrādāt.
Mēs slīgstam 1000 un 1 knupja/ratu/gultu/vēdiskā konsultanta/alternatīvā zero-waste-eko-šmeko dzīvesstila piedāvāto iespēju lavīnā. Kolīdz šķiet, ka esam atraduši sev labu variantu, parādās kas lētāks. Varbūt labāk izvēlēties šo?
Otrkārt, manai paaudzei ir zudusi sasaiste ar iepriekšējām – ar savām saknēm. Angļu valodā ir teiciens – it takes a village to raise a child – ir nepieciešams ciems, lai uzaudzinātu bērnu, savukārt mūsdienās, kad lielākā daļa dzīvo pilsētās, atsevišķos dzīvokļos, mammas vai vecmāmiņas, māsas vai tantes fiziski nav pieejamas (šobrīd neiedziļinoties tajā, vai viņu piedāvātā informācija ir vērtīga, atbilstoša vai izmantojama). Atliek draudzenes vai – jau atkal – internets. Jo atbalstu, kaut morālu vajag kā ēst.
Treškārt, mūsu paaudze ir vairāk vai mazāk audzināta pēc Dž. H. Mīda aktīvā bērna pieejas, kurā – lai gan tiek respektētas bērna vēlmes un brīvā griba, lielākais svars lēmumu pieņemšanā un rīcības pareizā ievirzē ir un paliek pieaugušajam. Citiem vārdiem – kritiskās domāšanas pamatprincipu ieaudzināšana mūsu paaudzei nedz skolā, nedz mājās nav bijusi prioritāšu sarakstā. Mēs paklausām pieaugušajiem, mēs paklausām autoritātei. Un nu mēs esam kļuvuši par pieaugušajiem, taču spēja pieņemt lēmumus un vērtēt informāciju kritiski ir spējas, kas vēl jāattīsta.
Tā nu mēs nonākam pie mūsdienu baismīgās šausmas uzdzenošā fenomena – pusanonīmiem un anonīmiem jautājumiem forumos un sociālajos tīklos, lai gūtu atbildes uz jautājumiem, kas bieži vien ir itin vienkārši atrisināmi, ja zina, pie kā vērsties, vai ir gana daudz pieredzes/vēlēšanās apsēsties, apdomāt un pieņemt lēmumu.
Arī es esmu daļa no šīs apjukušās paaudzes, arī man ir bail pieņemt nopietnus lēmumus, arī man ir vēlme izaudzināt izcilus bērnus (apzinoties, ka tas nav iespējams), arī es vēlos iedvest savos bērnos mērenos daudzumos pašpārliecinātību (ne augstprātību), lai viņi būtu labāki cilvēki par mani.
Un tad nāk jauns jautājums, uz kuru es nezinu atbildi, uz kuru mana mamma nezina atbildi (jo toreiz tas nebija aktuāli), uz kuru mana draudzene nezina atbildi – un man plaukstās noņirb spožais telefona ekrāns. Ekrāns, kas satur plašo internetu un visas pasaules zināšanas – vai man pietiks spēka nelūgt atbildi?
