Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Interese atbilstoši vecumam
Tas ir pilnīgi normāli, ka triju līdz sešu gadu vecumā puikas interesē ieroči un šaudīšanās. Kariņa spēlēšana ne vienmēr nozīmē agresīvu uzvedību. Jā, šajā spēlē ir agresijas elements, bet to var salīdzināt ar to, kā mazi lauvēni vai kucēni cīnās viens ar otru. Arī zēnos ir dabiska vēlme izkustēties un izdauzīties.
Psiholoģe Līga Bernāte skaidro: «Katrā no mums ir arī agresīvā jeb iznīcinošā daļa. Pieļauju, ka vēlme šaudīties lielā mērā ir instinktu līmenī. Protams, ietekmē arī tas, cik daudz un bieži mazais skatās multfilmas un filmas, kurās notiek šaudīšanās, kā arī citu bērnu piemērs. Dusmas var izpaust ar vārdiem vai darbībā (caur rotaļu vai spēli), bet, ja darbība ir ar mērķi speciāli nodarīt pāri otram, tā jau ir agresīva uzvedība.»
Ja pilnībā noliedz zēna vēlmi pēc ieročiem un šaudīšanās, tā ir agresijas apspiešana un tad tā var vērsties pašam pret sevi vai nākt uz āru vēlāk, īpaši pusaudžu gados.
Svarīgi ir noteikumi
Arī šaudīšanās spēlē ir savi noteikumi – nedrīkst šaut uz cilvēkiem (izņēmums, kad puiši kopā spēlē kariņu). Ja puika šauj uz mammu vai mazo māsu, vecākam jābūt stingram un konsekventam. Vajag bērnu pabrīdināt – ja tu vēlreiz man šausi virsū vai teiksi, ka nošausi māsu, tad sekos sods (ierocis tiks atņemts).
Jau iepriekš ar bērnu jāizrunā, kas notiks, ja viņš pārkāps noteikumus. «Vecākam arī jāsaprot, kur ir spēle, bet kur – izaicinājums. Bērns, sakot, ka kādu nošaus, pārbauda robežas. Tas ir tāpat kā ar bīstamām lietām mazākiem bērniem – mazais stiepj rociņu tur, kur nedrīkst, un skatās, kāda būs vecāku reakcija. Robežām un noteikumiem ir jābūt.» uzsver psiholoģe.
Jā, var uzspēlēt kopā ar citiem puišiem policistos un bandītos, bet, kad spēle beidzas, vairs nešaudās. Bērnam ir jāzina, ka šaudīšanās notiek pa jokam, nenodarot otram sāpes!
Negribu pirkt rotaļu ieroci!
Ja mamma nevēlas pirkt rotaļu ieroci, tad nevajag to darīt, citādi viņa visu laiku būs diskomfortā. Mamma puikam var pastāstīt, ka viņai nepatīk ieroči, vardarbība, var pieminēt, ka cilvēki daudz kur pasaulē karo un ar īstajiem ieročiem nogalina viens otru. «Bērni droši vien ziņās kādreiz ir dzirdējuši, ka kādu cilvēku nogalina. Zēnam var paskaidrot, ka tas notiek dēļ ieročiem, bet man patīk miers, tādēļ ieroci savās mājās negribu! Ja puika ļoti gribēs šaudīties, tad ieroča vietā izmantos jebko – zīmuli, karoti, koka gabalu utt.»
Labāk ir zēnam ļaut paņemt koka gabalu un iztēloties, ka tas ir zobens vai šautene, nevis vēlāk spēlēt video spēles ar nogalināšanu, kas agresiju tikai vairo.
«Zēns, mazs būdams, iejūtas indiāņa vai supermena tēlā un cīnās pret sliktajiem – tas ir varoņa ceļš, kas maziem puikām jāiziet, lai atdalītos no mammas un sāktu apzināties savu vīrišķo daļu.» Ja zēns ir ļoti agresīvs pret citiem, ja viņam ir grūti kontrolēt savas dusmas, tad nevajadzētu viņam vēl pirkt ieroci! Ja bērnā ir vēlme otram nodarīt pāri, tad tam ir jāmeklē cēlonis, šādā gadījumā palīdzēs konsultācija pie psihologa.
Cīkstēšanās ar tēti
Kā alternatīva rotaļu ieročiem var būt spēles ar rotaļu bruņiniekiem vai karavīriem, kas savstarpēji cīnās. Var kopā ar zēnu palasīt varoņu pasakas, kur varonim jāpārvar dažādas grūtības, jācīnās ar mērķi, kādu glābjot, aizstāvot.
Puika var pacīkstēties arī ar tēti, kaut vai palauzties ar rokām vai īkšķiem. «Tas stiprinās arī tēva un dēla attiecības, kur dēls grib pievārēt veco karali, bet izjūt pretspēku tīri fiziski, saprotot, ka nav visvarens. Tas būs fizisks kontakts ar tēti, un puika varēs arī izlādēties. Tikai pēc tam svarīgi arī kopā nomierināties!
Ja puikam ir ļoti daudz enerģijas un ir grūtības ar noteikumu ievērošanu, var palīdzēt sporta nodarbības, piemēram, cīņu sports.
Ja mamma nav gatava cīnīties ar dēlu, tad viņi kopā var iet uz parku uzspēlēt bumbu. Puikam vajag fiziski izkustēties! Tikpat labi tās var būt arī spilvenu kaujas,» iesaka psiholoģe.
