Rīga +4°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Palīgs vecākiem
Visbiežāk mīļmantiņas aktuālas kļūst brīžos, kad mamma vairs tik bieži nevar savam mazajam būt klāt. Varbūt tāpēc, ka ir sākusi strādāt, varbūt mazais uzsācis bērnudārza gaitas, bet, iespējams, mammai vienkārši mājās ir pārāk daudz citu pienākumu, tāpēc pilnvērtīgi pavadīt laiku ar bērnu izdodas retāk.
Skaidro psihoterapeite Ilze Novikova: «Ir liela atšķirība, vai mamma vienmēr ir mājās, bet pārsvarā gludina drēbes, mazgā traukus, gatavo ēst, kamēr bērns stūrītī spēlējas, vai mājās valda radoša nekārtība un māmiņa priekšroku dod rotaļām ar bērnu, kluču likšanai un abi kopā pavada laiku patiešām pilnvērtīgi. Tas mūsu katras pašas ziņā izvērtēt – būt kontaktā par bērnu un nesatraukties par netīriem traukiem vai censties pagūt visu, pa to laiku atņemot kopā būšanas mirkļus savam mazulim.»
Reizēm piesaiste mīļmantiņai veidojas laikā, kad mammas cenšas mazulim iemācīt patstāvīgi iemigt.
Līdz triju gadu vecumam pašregulācijas funkcija, kas ļauj mazajam pašam nomierināties, vēl nav izveidojusies, tāpēc mieru gūt palīdz kāds tuvs cilvēks vai arī… pārneses figūra – sedziņa, lācītis, dvieļa stūris. Tikai ap 4–5 gadu vecumu, kad bērnam aktuāla kļūst draudzēšanās un komunicēšanas ar saviem vienaudžiem, mīļmantiņa pāriet otrā plānā.
Kāpēc tieši šis?
Neviens nevar pateikt un izskaidrot, kāpēc tieši kāds konkrēts priekšmets bērnam kļūst par vismīļāko. Mazajiem veidojas īpatnējas asociācijas, iespējams, kāds priekšmets atgādina mammas vai māju smaržu. Tomēr reti par mīļmantiņu kļūst auksts, ciets priekšmets. Visbiežāk tas būs mīksts, maigas tekstūras, kas arī ir galvenais iemesls, kādēļ šī lieta tiek iecelta mīļmantiņas statusā, jo mazulis jau piedzimstot visu informāciju uztver caur pieskārienu.
Piemēram, divgadīgā Emīlija savu mīļmantiņu saskatīja mammas naktskreklā, kuru kāds joka pēc bija iedāvinājis – pārlieku erotisku, ar pūciņām, lentītēm, no atlasa auduma. Kamēr mazā dzīvojās pa mājām, šāda savdabīga mīļmantiņas izvēle nevienam dzīvi neapgrūtināja, bet tad pienāca bērnudārza laiks… Un mammas naktskrekls, protams, gribēja doties līdzi. Ko nu? «Kamēr mazais adaptējas bērnudārza dzīvei, viņam noteikti nepieciešams jebkāds glābšanas riņķis – lācītis vai mammas naktskrekls. Taču pēc laika būtu jāveidojas piesaistei pie audzinātājas, kas pamazām kompensēs mīļmantiņas funkciju,» skaidro psihoterapeite Ilze Novikova.
Pazuda! Sērosim kopā
Sociālajos tīklos ik pa laikam meklēšanā tiek izsludināts kāds nozaudējies lupatu zvērs. Kāds nodomās – ko niekus! Bet mammas, kuru bērniem ir sava mīļmantiņa, zina, ka šādas situācijas var izvērsties patiesi ekstrēmas, jo līdz ar nozaudēto mīļdraudziņu pazudis arī ikdienas miers, iemigšanas rituāls, mierinājums mazulim. Vienīgā pareizā rīcība šādās reizēs – būt kopā ar bērnu, izstāstīt, ka tā gadās, samīļot, ļaut mazajam izraudāties, mazliet paskumt kopā, bet nemesties otrā galējībā, sakot – kuš, tūlīt ieliksim internetā sludinājumu un lācis atradīsies. Ja neatradīsies, nopirksim citu – līdzīgu.
Psihoterapeite Ilze Novikova uzsver: «Viss ir kā dzīvē – mēs piedzimstam, dzīvojam, nomirstam. Tāpat jābūt gataviem pieņemt, ka arī mīļmantiņa var pazust. Protams, vecāki būtu gatavi uz daudz ko, lai kādu noklīdušu lāci atgrieztu savam bērnam, bet arī mums jāspēj šo zaudējumu pieņemt. Bet vai esam gana stipri, lai spētu izturēt bērna asaras? Reizēm tas ir pārāk grūti, jo sava bērna asaras patiesībā atmodina arī vecākos nu jau kā pieaugušu bērnu savulaik neapmierinātās vajadzības, sāpīgas atmiņas, kas līdz šim slēptas dziļi zemapziņas atvilktnē.»
Mīļmantiņa pazudusi. Kā to pavēstīt mazajam?
- Vispirms pati izproti, ka bērns, kuram pazudusi mīļmantiņa, piedzīvo līdzīgas izjūtas, ko izjūt pieaugušais, zaudējot kādu tuvu cilvēku.
- Nekādā gadījumā nesaceri briesmu stāstus par ļaunajām vārnām, kas lācīti vai zaķi aiznesušas uz mežu saviem bērniem.
- Nespekulē un nesaki bērnam – tāpēc, ka tu nepaklausīji, policisti vai zagļi lācīti aiznesa. Bērnā tiks lieki radīta trauksme.
- Nesaki – nebēdājies, tev būs cita mantiņa! Mīļmantiņa nav parasta mantiņa. Bērns mīļmantiņu uztver gluži kā nākamo tuvinieku aiz tēta un mammas.
- Pastāsti, ka arī tev un tētim ir ļoti bēdīgi, un jūs varat pabēdāties kopā.
- Ļauj mazajam paraudāt, nenovērs viņa uzmanību uz citu darbību. Nenodod mazajam signālu, ka bēdāties un raudāt – tas ir slikti. Sērot par zaudējumu var pat vairākas dienas.
- Ja mīļmantiņa pazudusi un bez tās bērniņš nevar iemigt, mazo var guldīt sev blakus, lai naktī mamma viņu varētu nomierināt, ja nepieciešams.
Vai tad uz skolu arī zaķi ņemsi līdzi?!
Tādu jautājumu bieži vaicā piecgadniekam vai sešgadniekam, kas aizvien dzīvo roku rokā ar savu mīļmantu. Jā, arī skolas gaitu uzsākšana bērnam ir emocionāli nozīmīgs notikums. Ja apziņa, ka somā ir kāds gabaliņš no mājām, ļauj viņam justies komfortabli, tad nav jākautrējas skolas somā līdzi ielikt savu zaķi, lāci vai mīļlupatiņu.
Tas noteikti ir daudz labāk nekā situācijas, kad par mīļmantiņu mazam bērnam kļūst planšete vai mobilais telefons.
Psihoterapeite Sarmīte Bambāne iesaka ne vien ieklausīties savā intuīcijā, bet censties izprast konkrētās mīļmantiņas fenomenu dziļāk – vai piesaiste rotaļlietai tomēr neiet roku rokā ar citām bērna uzvedības pazīmēm, varbūt viņš ir pārāk emocionāli jūtīgs pret jaunām vietām, jauniem cilvēkiem. Tad gan mīļmantiņa tikai palīdzēs, bet diez vai atrisinās nedrošības iemeslus.
5 labumi no mīļmantiņas
- Drošības izjūta. Burzot un ņurcot mīļsedziņu vai savu lāci, bērns nomierinās. Mīļmantiņa mazina trauksmes izjūtu, lai gan ne vienmēr var uzskatīt – ja bērns ir drošs, mīļmantiņa viņam nav vajadzīga.
- Mierinājums. Reizēm bērns mīļmantu uztver kā reālu draugu, bet, ja mammas nav līdzās, tā palīdz nomierināties.
- Palīdz socializēties bērnudārzā, nodibinot kontaktus ar citiem vienaudžiem, iepazīstina viņus ar savu mīļmantu.
- Palīdz iejusties jaunā vidē. Uzsākot bērnudārza vai skolas gaitas, mīļmantiņa kalpo kā pārneses objekts no mājām uz jauno vidi.
- Glābiņš vecāku labsajūtai. Gluži vienkārši – visas iepriekš uzskaitītās lietas palīdz bērnam tad, kad mamma un tētis nevar būt klāt.
